Alvja Hermaņa "Kapusvētki": “poētisks”/“neteatrāls”/“līdz žāvām garlaicīgs” rekviēms Latvijai

User Rating: / 15
PoorBest 

Atsauksmes par festivālā Wiener Festwochen iestudēto izrādi Kapusvētki, kuras pirmizrāde notika 16.maijā Vīnē

Kritiķa Stefan Bläske (Nachtkritik.de) kopējais vērtējums ir, ka, “salīdzinot ar citiem Hermaņa – dziļuma un klusā toņa meistara – iestudējumiem, Kapusvētki liekas nedaudz banāli ar savu teju tautas augstskolas garā ieturēto sajaukumu no fotogrāfiju slīdrādes, anekdošu kopuma un pūšamo instrumentu kapelas.” Iestudējums, kurā apsolīti “svētki”, mazāk kļūstot par teātra svētkiem un vairāk par muzikāli ilustrētu fotogrāfiju parādi. “Īsto vakara mākslinieku sauc nevis Hermanis, bet Mārtiņš Grauds”, kura kameras acs fiksējusi un apstādinājusi visdažādākās ainiņas no kapsētām.

Taču par spīti “silto un saules pielieto krāsu bagātajām fotogrāfijām” vakars viņu atstājot diezgan vēsu. Vai tas ir nolūks? Ieturētība šķiet esam koncepts, kas atmosfēriski atbilst vakara tēmai. Toties kā “iespaidīgi labu” Bläske novērtē aktieru ansambļa spēli ar pūšamajiem instrumentiem, ņemot vērā, ka viņi instrumentus no tūbas līdz trompetei apguvuši īsā laikā speciāli iestudējumam. Savukārt, klausoties viņu stāstītās anekdotes par dzīves un miršanas tēmu, nepametot sajūta, ka pastāsti iecerēti amizantāki un aizkustinošāki nekā tie izdodas. Taču kritiķis uzsver, ka Kapusvētkus jāvairās vērtēt tikai kā suverēnu darbu, bet gan jāskata JRT izrāžu kontekstā, kas ilgstoši nodarbojas ar latviešu nācijas, kultūras un dvēseles izpēti, kā Latviešu stāsti un Latviešu mīlestība. Un tie, kuri zina šos iestudējumus, jutīs arī šajā “pūšamo instrumentu rekviēmā latviešu tautai spēku un mīlestību, kas raksturo Jaunā Rīgas teātra darbu”.

Daudz skarbāks savos izteikumos ir Standart kritiķis Ronald Pohl, kurš ir saniknots par “līdz žāvām garlaicīgo iestudējumu, kura režisoram, šķiet, trūcis vaļas materiāla izstrādei”, tāpēc aktieri nodarbināti ar “anekdotīšu” stāstīšanu.

Dalītas jūtas attiecībā uz iestudējumu ir Kultur heute žurnālistei Christiane Enkeler. Viņa uzsver, ka Alvis Hermanis redz Latviju atrodamies morālā un ekonomiskā krīzē, tāpēc iestudējums esot kā sava veida rekviēms Latvijai. No vienas puses - skaisti redzamie tipāžu portreti, no otras puses – nekas daudz bez fotogrāfijām uz skatuves nenotiekot. Runa visu laiku ir par prieku, par kopā būšanu, redzami ir cilvēki, kas sēž līdzās cits citam un stāsta stāstus par dzīvi, miršanu, bērēm, alkoholu un ēdienu; melnbaltās bildes kļūst krāsainas. “Un pie visa tā tu kā skatītājs nevēlies sēdēt dziļi teātra tumsā kā tādā ierakumā.”

Arī Barbara Villiger Heilig avīzē Neue Züricher Zeitung iestudējumu novērtē kā poētisku, neteatrālu instalāciju par kapsētu rituāliem, Mārtiņa Grauda fotogrāfijas raksturojot kā “brīnišķīgas esejas”. Žurnālists Dirk Schümer no Frankfurter Allgemeinen Zeitung savukārt uzsver Hermaņa nozīmi Eiropas teātra kontekstā, apzīmējot viņu par tā “pelēko kardinālu” ar viņa “patīkami rāmajiem, intīmajiem iestudējumiem”, kas rodas, nevis iestudējot literatūru, bet ļaujot aktieriem stāstīt individuālus un kolektīvus stāstus. Šajā iestudējumā visskaistākais, viņaprāt, ir mūzikas aranžējums pūšamajiem instrumentiem. Kritiķis slavē aktierus un viņu stāstus par paražām, mūžīgi reibumā esošiem kapsētas muzikantiem vai partijas funkcionāriem, kas brauca no vieniem kapusvētkiem uz nākamajiem, lai saņemtu atzinības par ateismu. Taču par spīti lieliskajiem aktieriem un tēmai, viņi šķiet esam pamesti vieni, tāpēc iestudējums “īsti nekust no vietas” un liekas kā “no beigām stāstīta anekdote”.

Laikraksta Die Presse izrāžu vērtētājs Norbert Mayer raksta, ka “elēģiskais noslēgums izrāžu ciklam, kas aizsākās ar Garo dzīvi, drīzāk ir piemērots iekļaušanai kādu mierīgu baznīcas svētku blakus programmā". Šajā vakarā ar “brīnišķīgo Gundaru Āboliņu” galvenokārt varot uzzināt, ka “latvieši ir apsēsti ar mirušo pieminēšanu”. Līdzīgi kā S.Bläske, viņš atzīst, ka Kapusvētki ir “muzikāla fotogrāfiju slīdrāde, kurai pietrūkst dramatisma” un ka “patiesi teatrālais šajā izrādē ir Mārtiņa Grauda impresijas”, kas papildinātas ar mūziku un lakoniskiem stāstiem un, atrodoties uz robežas starp glezniecību un poēziju, rada neiespringtas atbrīvotības atmosfēru attiecībā pret pārejošo.

Kapusvētki: pirmizrāde 16.05.2010. festivālā Wiener Festwochen.

Režija - Alvis Hermanis, fotogrāfijas - Mārtiņš Grauds, muzikālais noformējums - Jēkabs Nīmanis, piedalās Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš, Andis Strods, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Edgars Samītis, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Gatis Gāga, Iveta Pole, Maija Apine, Ansis Nikolovskis, Jēkabs Nīmanis.