Ir jācīnās
arnita | Saturday, 02 January 2010 18:57
Pārvarot Ziemassvētku uzmācīgo miegainumu, cenšos saprast, kāpēc tik ilgu laiku neko neesmu uzrakstījusi.
Pēc otrā un pēdējā raksta iepeistošanas manā raibajā studenetes dzīvē parādījās streiks. Ar šī pasākuma norisi vēlos arī dalīties. Kāpēc? Jāsaka, ka tikai saskaroties ar šo pasākumu, kas aptvēra visu Vāciju – gan augstskolas, universitātes, skolas un specialās izglītības iestādes-, es sapratu, ka mūsu – Latvijas – izglītības sistēma ir vainīga pie tā, ka mūsu valstī tik ļoti ienīst kultūru un visu, kas saistīts ar netverošo preci.
1999. gadā Latvija pievienojās EHEA. Līdz ar to piekrītot regulētai, standartizētai un birokratizētai izglītības sistēmai – bakalaura un maģistra programmai. Šajā rakstā negribu, kā arī nevaru kritizēt šo fenomenu, jo man pietrūkst zināšanu. Taču velējos padalīties ar pieredzi un ikdienu manā universitātē (Justus Liebig Universitāt Giessen), kurā bakalaura mācību programma tika ieviesta pirms diviem gadiem.
Kopš programmas ieviešanas studenti cīnās pret bakalaura programmu, kas manā apziņā sen kā jau bija iegūlies kā vienīgais mācību un studiju veids – pati esmu studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā.
Mēneša garumā studenti ieņēma universitātes ēkas un traucēja mācību procesu, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šai izglītības sitēmai, kas, studentuprāt, izglītību padara par preci. Universitātes ēkas tiek atbrīvotas ar policijas palīdzību, dažās pilsētās notiek demonstrācijas ielās, studenti neiet uz lekcijām un šajā laikā raksta prasības Vācijas Izglītības ministrijai un universitātes vadībai.
Galvenā kritika – izglītība kļūst par preci. Jauni cilvēki nestudē, lai iegūtu zināšanas, bet lai iegūtu diplomu, ko parādīt jaunajā darba vietā. Tātad – izglītības iegūšana kļūst par sportu, tā jāiegūst 3 gadu periodā. Agrāk Vācijas Universitātes students varēja studēt tik ilgi, cik vēlejās. Tādējādi studijām tika veltīti vismaz 5 gadi.
Pateicoties šīm protesta akcijām, kaut kā atsvešināti apskatīju Latvijas izglītības sistēmu un tās dalībnieku psiholoģiju. Atceros pati sevi – kā izskrēju cauri obligātajiem mācību priekšmetiem, tikai lai savāktu nepieciešamo CP (Credit Point) skaitu. Bez pašcieņas, jo laiks regulēja manu izvēli.
Manuprāt, Latvijas sabiedrības apziņā studijas ir instruments, lai nodrošinātu nākotni – iespēju strādāt un pelnīt. Un tādā veidā, vācot punktus un zubrījot eksāmeniem, mēs nepamanām, kā kļūstam par preci. Lietojam izglītību kā preci, lai radītu jaunas preces.
Tas rada neatgriezeniskas sekas sabiedrības domāšanā. Tad nav jābrīnās, ka kultūrai ir sevi jāatpelna naudā, kaut kamā tveramā, kaut kādā punktu sistēmā. Visam jānotiek ātri, jo nav taču laika, lai padomātu.
Visiem, kas lasa vācu valodā, varu ieteikt grāmatu - Ulrike Haß, Nikolaus Müller-Schöll (Hg.) „Was ist eine Universität? Schlaglichter auf eine ruinierte Institution.”
arnita
