Runa Latvijas Radošo savienību Plēnumam, 2009.gada 1.jūnijā.

Pēc nupat notikušā Latvijas foruma tā iniciators un organizētājs profesors Roberts Ķīlis ir atzinis, ka „mēs vēl neesam līdz galam sapratuši, cik nopietnā situācijā mēs esam”. Es viņam pilnībā pievienojos, it īpaši attiecinot to uz mums – kultūras un mākslas radītājiem un dzīves organizētājiem. Mūsu situācijas nopietnība ir dubulta, jo, salīdzinot ar Atmodas laiku, kas šeit tiek izvirzīts par atskaites punktu, esam zaudējuši prestižu un viedokļu līdera pozīcijas gan mežonīgā kapitālisma un tirgus ekonomikas nosacījumu dēļ, gan pašu kompromitējošās rīcības dēļ. Neskatoties uz aizgājušo gadu sasniegumiem un izstrādātajiem politikas dokumentiem, mēs šobrīd esam nulles punktā, jo mums atkal ir jāpierāda sabiedrībai un politikas veidotājiem, kāpēc kultūru jāturpina finansēt no nodokļu maksātāju naudas, turklāt mums tas ir par jaunu jāpamato pašiem sev. Jo tas vairs nav pašsaprotami. “Māksla mākslas dēļ” vai “kultūra vajadzīga nācijas pastāvēšanai” – diez vai būs pietiekami argumenti, lai kultūras nozari, kas nekad nav bijusi prioritāra, neskartu salīdzinoši lielāki budžeta samazinājumi par citām.

Kristofu Šlingenzīfu (Christoph Schlingensief) sarunājās Margarita Zieda.

Margarita Zieda: Savulaik, ierodoties strādāt Hamburgas dramatiskajā teātrī, Jūs teicāt, ka jau pati ēka dzen teātri strupceļā, un devāties ārā, pilsētas ielās. Vai politiskā māksla, izspēlēta sabiedrības ierādītajās vietās, Jūsuprāt, īsti nestrādā?

Kristofs Šlingenzīfs: Politiskā māksla kļūst šaubīga, līdzko tā nonāk mākslas nometnē un tiek ievietota sadaļā – izrāde, izstāde, galerija, galerists, biennāle un tā tālāk. Manā uztverē tur tā pilnībā zaudē jēgu. Politiskā māksla tikai tad spēj kļūt nozīmīga, ja tā izmanto mehānismus, caur kuriem realitāte ienāk mākslā un māksla – realitātē. Šī transformācija vairs nav iespējama visās vietās un arī ne ar zināmām personām. Piemēram, vasarā Herberts Gronemeijers un Bono muzicēja G8 valstu galotņu sanāksmē un apgalvoja, ka tas ir politisks izteikums. Manuprāt, tās ir blēņas. Ja viņi to dara mūžamežā pie indiāņiem vai dodas uz Gruziju un spēlē tur tirgus laukumos, riskējot, tad tas vēl ļauj notikt mākslai.

Politiskajai mākslai pirmām kārtām ir nepieciešams sarunas priekšmets. Taču tās lielākā problēma ir tā, ka sarunas priekšmets pašlaik ir caur un cauri imunizējies. Rietumi patlaban jau ir tiktāl imunizējušies, ka mākslu uztver tikai kā nekaitīgu nodarbi. Tie jau zina, ka, man ierodoties, pietiek nolaist aizkarus, vai arī pateikt: „Cik jauki, ka Jūs esat ieradies.”

Tātad vēlreiz – ja kāds taisa mākslu, gleznojot darbus ar mirstošiem cilvēkiem no Irākas kara kā pildspalvas zīmējumus, un tad izstāda tos milzīgā biennāles telpā un uzraksta virsū, ka tā ir tāda un tāda galerija, man ir vienalga. Bet, ja man tagad kāds piezvanītu, piemēram, no Gruzijas, un teiktu: „Mums ir plāns, mēs domājam, ka vajadzētu” es nezinu ko – „kāda lielveikala priekšā izveidot “noķerto cilvēku” nometni” –, tad es situāciju vispirms kārtīgi izpētītu un, ļoti iespējams, dotos turp un reaģētu.

Šodienas teātra ziņu izlaidumā: "Kazimirs un Karolīna", "Topdogi", "Spēlmaņu nakts" miroņšovs, ilgas un attiecības, Hermaņa pirksts un Džilindžera mūzas. Viss par latviešiem.

"..viena maza balta bura..", atskan dziesma, sarkanais samts sakustas, līdz ar viņu - teātra putekļi. Uz skatuves stāv mucveidīgas būdiņas - bāriņš un tualetes. Auseklītis. O, izrāde par latviešiem! Un te arī viņi - dancodami uz skatuves izskrien latvieši - tas uzreiz skaidrs pēc drēbēm - aber viss kā noskatīts Rīgas pilsētas svētkos - īsbikses, tirgus kurpes, baikera kostīms un latviešu dizainera-piegriezēja negulēto nakšu murgs - kombinezons. Viņi dejo, dzer alu, runā par neko, strīdas par neko, beigās sakaujas. "Kazimirs un Karolīna". Nu nez ko Viesturs Kairišs gribēja ar to pateikt? Esmu neizpratnē, no savas tapsētās ložas raugoties uz Mārtiņa Egliena šofera vesti un Ditas Lūriņas ilgviļņiem. Sajūta tāda, ka režisors šo izrādi ir veltījis kādam vienam konkrētam cilvēkam un gribējis nodot kādu ļoti personīgu ziņu. Šādu izrādi varētu uztaisīt tāds no mūzām atkarīgs režisors, kad viņus piemeklē kāda personiskā krīze, kad mūzas aizlido pie citiem, pie apsviedīgākiem, pie biznesmeņiem... Sēžu, mazliet garlaikojos, veros zālē, kuru piepildījušas LV vecāka gadagājuma sievietes. Mani ļoti interesē viņu domas, ko teiks par šo izrādi Nacionālā teātra uzticīgākie skatītāji, un starpbrīdī es cenšos noklausīties sarunas. Bet viss, ko es dzirdu, ir sarunas par e-talonu un švako apkuri. Tā nu jādomā pašai, ko uzrakstīt par šo izrādi, kā smukāk nokritizēt. Viena mana radiniece dienu pirms izrādes 3 reizes kāpusi ārā no sabiedriskā transporta un vēmusi - turpat uz ielas. Atnākusi mājās un paziņojusi, ka tas droši vien tāpēc, ka uzzinājusi, ka jāiet uz teātri, bet pēdējās apmeklētās izrādes bijušas tik sliktas, ka organisms atsakās vēlreiz to pārdzīvot. Vispār tā laikam bija saindēšanās no smoga, bet šo stāstu klausoties es domāju tikai par to, kā tas iespējams - kā tad viņa varēja 3 x kāpt ārā - vai tad e-talons nečakarējas, ka viņu tik bieži "validē"??? Par teātri un latviešu izrādēm es nedomāju, jautājumu nav.