„Laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam teātri apmeklējuši vidēji 26 no 100 Latvijas iedzīvotājiem. Savukārt Somijā šajā laika posmā uz teātri devušies vidēji 42 no 100 iedzīvotājiem, bet Igaunijā – vidēji 61 no 100 iedzīvotājiem. Publiski pieejamā statistika par Nīderlandi rāda, ka laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam teātri apmeklējuši vidēji 99 no 100 iedzīvotājiem.”[1]

Lai arī Nīderlandes salīdzinoši augstajiem rādītājiem pēdējos gados ir tendence arvien pieaugt, tomēr Holandes Skatuves mākslu fonds, kas atbild par mazo teātru, dejas un mūzikas iniciatīvu finansēšanu, veicis nopietnu analīzi, lai izprastu, kā uzlabot teātra mākslas rādītājus un kādus kritērijus ietvert dotāciju piešķiršanas noteikumos. Tiek secināts, ka pārāk maz uzmanības veltīts jaunu auditoriju attīstīšanai un demogrāfiskajām izmaiņām sabiedrībā. Tiek rosināts jaunajās prioritātēs iekļaut ne vien māksliniecisko kvalitāti, bet arī skatītāju skaitu, kases ieņēmumus, efektivitāti, mākslas izglītības lomu, kultūras daudzveidību un starptautisko sadarbību.

MAZS CINĪTIS GĀŽ LIELU VEZUMU. Mazas, it kā nesvarīgas lietas var izraisīt lielas pārmaiņas, novest pie garīga pārrāvuma punkta, ko rakstnieks un sociālais filosofs Malkolms Gledvels (Malcolm Gladwell) sauc par tipping point. Ar savu 2000. gadā iznākušo grāmatu[1] viņš sniedz lasītājam ieskatu, cik izšķiroši lielos notikumos var būt atsevišķi indivīdi – personības, kas prot citiem ieteikt, iestāstīt, savīt cilvēkus vienu ar otru. Cilvēks ir spējīgs radikāli izmainīties, saka Gledvels un uzsver, cik ļoti mūs iespaido gan mūsu konkrētā vide, gan mūsu laikmets, gan spēcīgas personības, kas atrodas mums blakus. Pārlapojot Gledvela grāmatu, manī vēlreiz nostiprinājās pārliecība, ka mākslu nav iespējams atraut no sabiedrības, ka māksla ir dialogā ar savu laikmetu un šajā dialogā tās teksts var būt “nemaisies” un var būt “atpūties”, un var būt “aizsapņojies” vai arī “neklusē” vai “netici”, vai “skaties citādi”. Māksla nav monologā ar sevi. Tikko kāds to skata, klausās, lasa, piedzīvo, notiek dialogs. Sākas mijiedarbība, rodas garainis, kas veicina vārīšanās procesu. Tas nenozīmē, ka mākslinieks nevar radīt pats savam priekam. Bet gan to, ka darbam būs – dažkārt pat neparedzēta – rezonanse un ka tajā ir iekodēta doma par to, kas māksliniekam šķiet svarīgs, doma, kas var kļūt par tā saukto pārrāvuma punktu tam, kurš uztver šo mākslas darbu.

Šodien atpūtīsimies no teātra un visiem trādirīdi, bumbastikiem un neočatiem (nu, ziniet, manuprāt, tas 4ata ir caurumcaur mūsu Valdības projekts, pārāk iestudēta izskatās leģenda par cīnītājiem no Londonas, neticu, neticu!!!!), olimpiādēm un miss-vorldiem. Man liekas visas LV problēmas ir no tā, ka latvieši vairs nelasa.Tāpēc šodienas izlaidumā - Andrejs Rubanovs, Orhans Pamuks, mazliet Lielo sazvērestību un tādas reālas lietas.