Rakstā tiek aplūkoti argumenti un pretargumenti valsts finansējuma piešķiršanas nepieciešamībai teātriem – ekonomiskie, nacionālās kultūras veicināšanas, sociālie. Izmantojot ekonomistu veiktos pētījumus, raksta noslēgumā tiek izklāstīts, kā dotāciju īpatsvara palielināšanās kopējos teātra ieņēmumos ietekmē "tradicionalitātes indeksu" jeb kāda ir saistība starp valsts finansējumu kultūrai un inovāciju rašanos.

***

Katrā valstī kultūras finansējuma sistēma ir atšķirīga – centralizēta vai decentralizēta. Centralizēta sistēma nosaka, ka svarīgākie lēmumi tiek pieņemti vienuviet – augstākajā varas institūcijā, līdz ar to ir iespējama arī lielāka politiskā ietekme. Savukārt decentralizācija nozīmē, ka lēmumu pieņemšana tiek sadalīta un novirzīta tuvāk izpildītājinstitūcijām, tādējādi izvairoties no politiskās ietekmes un esot vistuvāk finansējuma patiesajam saņēmējam. Latvijā vēsturiski iesakņojusies centralizēta finansējuma sadale, taču nepārtraukti ir mēģinājumi virzīties uz decentralizētu sistēmu.

Lugu Bembijlenda Elfrīde Jelineka (Elfriede Jelinek) (1946) saraksta 2003. gadā kā work in progress, skatoties televīzijā tikko uzsāktā Irākas kara tiešraides un konspektējot tur redzēto un dzirdēto. Darbs turpinās, kad Kristofs Šlingenzīfs (Christoph Schlingensief) vēl tā paša gada decembrī iestudē Bembijlendu Vīnes Burgteātrī un Jelineka iestudējuma inspirēta uzraksta tēmas turpinājumu Bābele (divi monologi par Abu Greibas noziegumiem).

Gan lugas Bembijlenda sarakstīšanas veids, gan sadarbības veids ar režisoru un akcionistu Šlingenzīfu ļoti labi raksturo Jelinekas tēmu loku un darba stilu. Jelineka ir sociālpolitiska autore, kuras darbi uzskatāmi par pētnieciskiem un kura diezgan tiešā veidā izmanto citus autordarbus vai materiālus – vienalga vai tās būtu izrādes, triviālliteratūra, filosofiski vai dabas zinātņu apcerējumi, vēstures materiāli vai avīžraksti. Tāpat arī Šlingenzīfa brīvā pieeja Bembijlendas tekstam, uz skatuves liekot drīzāk savu asociāciju gūzmu, nekā pašu tekstu, iespējama pateicoties apstāklim, ka Jelineka neierobežo lasītāju (režisoru) ar režijas norādēm, vai darbojošos personu sarakstiem, kā arī dod atļauju īsināt tekstu (dažos gadījumos pat līdz 70%!).

Geji – matriarhāta nodevēji

Atceros kādu sievieti – runājot par gejiem, viņa kļuva nikna. „Gudri, jūtīgi un labi kopti puiši! Bet kādēļ viņiem neesam vajadzīgas mēs? Ir tik daudz vientuļu un nelaimīgu sieviešu, kas alkst vīrišķa glāsta un kam vajag partneri dzīvei! Bet viņām nezin kādēļ savā starpā jācīnās par to, lai pievērstu sev visādu iedomīgu, parupju un nesmaržojošu, tik vien kā sievietes seksuāli gribošu vīriešu uzmanību. Jāpazemojas tikai tādēļ, ka viņi dažreiz (kad ir skaidrā) viņas grib iepriecināt. Viņām jāpriecājas, ka tiek gribētas un jāpaņem no šīs gribēšanas tik, cik no tās iespējams paņemt...”Saasināts jūtīgums, pārspilgtinātas krāsas, bet pamatdoma skaidra – geji ir nodevēji, viņi sievietēm (Sievietēm? – šeit es domāju lomu, nevis dzimumu) ir parādā. Un ja paši to nesaprot, tad jāsoda droši vien, kas tad cits atliek. Tomēr – kā gan uz viņiem niknoties – jo tik jauki, patīkami un dziļi ar šiem vīriešiem (Vīriešiem?) parunāt! Un kas visinteresantākais, ja tā padomā – tieši tas, ka „mums vienam no otra neko nevajag”. Gejs ir vīrietis, kam seksuāli nav vajadzīga sieviete. Un sievietei gejs nav sieviete, ar ko jācīnās (spogulīt, spogulīt...), bet nav arī vīrietis, kam „jātaisa acis”, kas jāpakļauj un jāintegrē (jāiepin savos valgos) kā Dēls.

Ļoti interesanti sanāk – manai paziņai bija sāpīgi (citu sieviešu vārdā, bet faktiski – Dievietes vārdā), ka vīrietis nav kā funkcija – ka tas ir cilvēks pats par sevi, ar savām vēlmēm un savu attīstības virzienu. Vīrietis, kas nav kā uzticams un paklausīgs dzimumloceklis, kas vienmēr reaģē prognozējami, „pareizi” un neaizslīd, „kur nevajag”.