Kāpēc rakstīt. Kristas Burānes atbilde Ditai Eglītei

User Rating: / 24
PoorBest 

Parasti Latvijā publiskas sarunas par izrādēm starp teātra kritiķiem un izrāžu veidotājiem nenotiek. Tomēr domāju, ka šādai klusēšanai nav pamata. Sarunāties ir svarīgi un darīt to publiski vēl jo vairāk, jo esmu pārliecināta, ka tas ir lielisks veids, kā iesaistīt skatītājus teātrī kā dzīvā procesā, kuram var būt un ir vieta jebkura cilvēka ikdienā. Tādas sarunas būtu svarīgas arī profesionāļiem, kuri kādu man nesaprotamu iemeslu dēļ sevi iedalījuši teorētiķos un praktiķos, tādējādi nostājoties šķietami pretējās frontes pusēs. Manuprāt, gan tie, kas izrādes rada, gan tie, kas par tām pēc tam raksta, ir radoši cilvēki, kuriem rūp ideju attīstība. Un, kas izmantojot profesionālus instrumentus, spēj par šīm idejām vispusīgi un argumentēti sarunāties – vienojoties par mērķi, valodu, kādā tiek runāts, un esot šajā sarunā atvērti viens otram. Bet, protams, viens no svarīgākajiem šādu sarunu starp recenzentu un izrādes veidotāju balstiem, ir profesionalitāte, kas ļauj pamatot emocionālo “patīk / nepatīk” vērtējumu.

Pēc šī ievada, kas tikai nedaudz iezīmē to problēmu loku, kas, manuprāt, izriet no latviešu kā lielas klusētāju tautas gudrības par runāšanu kā sudrabu un klusēšanu – zeltu, atļaušos uzdot dažus jautājumus, kas radās pēc Ditas Eglītes raksta “Kāpēc mīlēt” (Delfi, 25.novembris) izlasīšanas.

Mūsu izrādē "Kāpēc es mīlu krievus", kuras forma ir lekcija, viena no tēmām skar ikdienišķās loģikas absurdumu. Tieši loģika ir tas, kas mani samulsināja vairākās recenzijas rindkopās. Piemēram: “Pašironija un paškritika nebūt nav peļamas lietas, taču izrādes veidotāji latvietības atmaskojumu ietērpuši visai savādā formā: Laumas Balodes varone Aleksandra jau labu laiku dzīvo un strādā Somijā, jo te, Latvijā viss piegriezies, visi šķiet stulbeņi – māti un vecvecākus ieskaitot, jo visi tikai "dzer, dzied un cer, ka kādreiz viss būs"… Tomēr izrādes laikā aktrise nepārliecina, ka Aleksandrai tiešām Latvija neko nenozīmē, ka viņa tiešām dzīves jēgu ir atradusi citā zemē un citā kultūrā.”

Mēģinot saprast uzrakstīto, nākas veikt teksta analīzi, kuras rezultātā redzama šāda domu secība:

a) izrādes veidotāji latvietības atmaskojumu ietērpuši visai savādā formā,

b) jo izrādes varonei Latvijā viss piegriezies,

c) bet aktrise nepārliecina, ka varonei Latvija tiešām neko nenozīmē.

Tātad mans pirmais jautājums ir: kas tieši ir savāds tajā, ka cilvēks, kuram ir daudz kritisku domu par Latviju, tomēr to mīl? Turklāt pašironija un paškritika nenozīmē atmaskošanu, kaut kādu slēptu lietu atklāšanu, bet drīzāk visiem zināmu, šablonisku faktu izcelšanu sarunas virspusē.

Mans nākamais komentārs saistās ar šo rindkopu: “Aleksandra ir bravūrīgi optimistiska, ironizē par tiem, kas tādi nav (ir pāris frāzes, kas gan norāda arī uz pašas kautrību), runā primitīvā latviešu valodā (kaut daži izteikumi liecina, ka viņa patiesībā ir skolotāka), šķietami ticami izsakās, ka mīl savus vecākus vai bijušo literatūras skolotāju (bet jēdzieniski tomēr cauri jūt trulu ņirgšanu par visu). Tādējādi rodas sajūta, ka dramaturģiski šis tēls ir sakonstruēts, bet aktrise to spēlē no sevis stipri atsvešināti.”

Vispirms gribu pateikt paldies, ka precīzi ir aprakstīts varones neviendabīgums un tieši tāpēc pilnasinīgums. Protams, ka tēls ir dramaturģiski sakonstruēts, tieši tāpat kā visi pārējiem dramaturģiskos materiālos sastopamie tēli. Tāda ir dramaturga profesija – būvēt jeb konstruēt tēlus un atklāt pretrunas, kas viņos mīt. Ja jēdziens “sakonstruēts” tika lietots kā neskaidrs sinonīms latviskajam vārdam “neticams”, tad man rodas otrs jautājums - kas tieši šķiet neticams faktā, ka cilvēks vienlaicīgi var būt bravurīgs, slēpjot savu kautrību, lieto lamuvārdus ar nepabeigtu vai pat pabeigtu augstāko izglītību, un teikt vienu (mīlu), bet domāt kaut ko citu (nemīlu)? Savukārt rindkopas pēdējā teikumā kritiķe raksta, ka viņai "rodas sajūta". Tā patiešām ir lieta, kuru es nevaru nekādi komentēt, jo sajūtas, it īpaši citu cilvēku sajūtas, kritiskai diskusijai nav pakļaujamas, tāpēc ka sarunas dalībniekiem šāds “objekts” nav satverams. Ja nu vienīgi rakstā pieminētajai atsvešinātībai, ir iespējams minēt arī kādus konkrētus piemērus. Tomēr, komentējot tālāk par atsvešinātību, gribu atgādināt izrādes formu – LEKCIJA, kas pati par sevi ir sistemātiska un atsvešināta noteiktu faktu kopumu izklāstīšana. Katram lektoram, protams, atkarībā no viņa akadēmiskās un pedagoģiskās varēšanas, lekciju saturs var būt vairāk vai mazāk piesātināts ar personiskās pieredzes piemēriem un tomēr, lekcijas forma atšķirībā no dzīvesstāstu izdzīvošanas / izstāstīšanas vienmēr būs atsvešinātāka.

Tieši tāpēc salīdzināt šo monoizrādi ar kādu no Latviešu stāstu versijām JRT, ir neauglīgi, jo pati izrādes forma un aktiera uzdevumi atšķiras. Ja JRT aktieru uzdevums ir radīt un rādīt precīzu konkrēta cilvēku dzīvesstāstu, tad izrādē Kāpēc es mīlu krievus aktieri iejūtas neprofesionāla lektora lomā, kuram Ģertrūdes ielas teātris ir lūdzis uzstāties par tēmu “Latvieši” un kurš, kā jau lektoram pienākas, cenšas apkopot un sistematizēt savas zināšanas par šo tēmu. Un viņš cenšas to darīt no malas. Par sevi nerunājot, jo kā viņš / viņa saka “par sevi runāt, kaut kā stulbi….” .

Neapšaubāmi, ka izrādes varoņa stāsts ir ļoti vienkāršs, jo arī viņš / viņa ir pavisam vienkāršs cilvēks, kurš pauž pavisam vienkāršus uzskatus, kuri - lai cik tas nebūtu dīvaini - tomēr pastāv latviešu vidū un ir lasāmi vai dzirdami ne tikai Delfu komentāros, bet arī no Saeimas tribīnes. Tieši šī vienkāršotā pasaules uztvere, kurā izglītībai un kultūrai, kritiskai nevis kritizējošai domāšanai, nav vietas, ir izrādes centrālā ass. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu mērķauditorija ir jaunieši, kurus mēs aicinām uzdot jautājumu par to, kādas sekas var būt šādam paviršam un vienkāršotam pasaules tvērumam, nevarēšanai un negribēšanai analizēt situāciju, pārskatīt savus priekšstatus un savu spriedumu balstīšanai emocionālos stāvokļos.

Izrādes teksta autors Ansels Kaugers (24 gadi), kurš to sarakstījis, balstoties uz savu vienaudžu sarunām, īpašu uzmanību pievērsis mūsdienu jauniešu domāšanas un informācijas uztveres īpatnībām, kuras raksturo fragmentārisms un nelineārisms. Tas atspoguļojas arī izrādes varonī, un to ir pamanījusi arī Dita Eglīte, rakstot: “Savā ziņā izrādes teksta pasniegšanas forma ir analoģiska šādai mūsdienu cilvēka informācijas uztverei, kas, no malas vērojot, droši vien atgādina bakstīšanos nevis mērķtiecīgu darbošanos. Tā arī izrādē, it kā pieturoties pie konkrētiem atslēgas vārdiem (uz tāfeles uzrakstot latvieti raksturojošas lietas: dzeršana, "darba tikums", nacionālisms u.c.), iespaids par virspusēju lēkāšanu no vienas tēmas pie nākamās, neizpaliek.”

Izlasot šo rindkopu, man gribas jautāt trešo reizi – ja virspusēja lēkāšana no tēmas uz tēmu izriet no tēla rakstura, kā gan var gribēt, lai viņš rīkotos savādāk? Ja Ģertrūdes ielas teātris būtu lūdzis kādu sirmu vai citādā veidā cienījamu vēsturnieku / literatūrzinātnieku / antropologu vai kādu citu uzstāties ar šo lekciju, tad iespējams tā būtu dziļāka, sistemātiskāka un zinātniskāka.

Bet šobrīd mēs aicinām klausīties to, ko domā A. Borts. Par kura neizglītotību, kas izriet no nekvalitatīvas izglītības un virspusējības publiskajā (t.sk. mediju) vidē uzņemties, atbildību negrib neviens. Arī Dita Eglīte, kura jautā: “Visu izrādes laiku mani nepameta jautājumi – kāpēc esmu aicināta to visu klausīties; kāpēc izrāde mani grib provocēt ar visai primitīvu cilvēka pasaules uztveri; kāpēc, "apliekot" visu latvisko, man nepiedāvā neko vietā.”

Ir patiešām labi, ja šāda neskaidrība, šāds iekšējs mulsums radies. Tam būtu jābūt auglīgam stāvoklim, kurā dzimt domai, idejai un atbildei. Daudzām atbildēm, kurās pats skatītājs sev vēl vienu reizi atgādina, kāpēc ir vērts būt par latvieti un mīlēt šo zemi. Manuprāt, tie, kas mēs te Latvijā esam, spējam arī paši atrast argumentus, kurus likt pretī latviskumu noliekošai ideoloģijai. PAŠI! Tāpēc arī ir diskusijas pēc izrādēm, kurās cilvēki ceļas kājās un viens otram atbild uz jautājumiem, kāpēc ir vērts te palikt. Un tā, manuprāt, ir vislielākā veiksme, kad atbilde tiek atrasta dzīvā sarunā, kuras laikā tiek pārkāpts svētās klusēšanas un iekšējās nevarēšanas slieksnis, kurš gaida kādu ārēju piedāvājumu, kādu ārēju spēku, kas visu sakārtos un saliks “pa plauktiņiem”.

Pašās beigās gribu vēlreiz atgriezties pie jautājuma par loģiku. Citēju: “Pēc lekcijas režisors Mārtiņš Eihe atzina, ka viņš kopā ar radošo komandu projektu tipa teātrī strādā labprātīgi un nemaz nealkst pēc siltas vietiņas kādā no valsts teātriem, un viņi labprātīgi strādā par neregulāru un niecīgu atalgojumu – lai tikai varētu būt brīvi savā radošajā darbībā. Varbūt tāpēc arī disharmonija tik aktuālās tēmas pētījumā.”

Kāda tieši disharmonija un kāds tai sakars ar projektu teātri?

Ja runājam par disharmoniju tad tā pastāv kultūrpolitikā, kas nosaka nevalstisku profesionālu teātru pastāvēšanu Latvijā. Bet, tā jau ir ļoti nopietna tēma sarunai, kuras vienīgais mērķis būtu veikt reformas, kas palīdzētu attīstīties nevalstiskām kultūras institūcijām. Šajā brīdī iedomātais sarunas biedrs man iebisktītu sānā un teiktu, ka es novirzos no tēmas, ka kultūrpolitika nav saistīta ar manu atbildi uz rakstu “Kāpēc mīlēt…”. Es piekrītoši pamātu ar galvu un tad aizdomātos…bet varbūt tomēr ir? Ja domājam par kultūru latviešu valodā un šo valsti.

Tomēr liekas, ka pirmās pārdomas esmu pateikusi.

P. S.

Kā jau daždien sarunās notiek, tomēr gribas piebilst vēl un vēl. Atcerējos tos laikus, kad kritiķiem bija laiks atnākt uz izrādēm par kurām viņi nolēmuši rakstīt, vismaz divas reizes. Bet tas laikam ir par daudz prasīts. Lai gan…kapēc rakstīt, ja mērķis nav saprast? Bet - vismaz man - saprašana prasa laiku un iedziļināšanos jautājumā.