Fascinējoši līdz haotiski - "Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās"

User Rating: / 8
PoorBest 

No 16. līdz 29.augustam Valmieras Drāmas teātris viesosies Rīgā. Dailes teātra  Mazajā zālē būs skatāma arī  režisora Viestura Meikšāna veidotā izrāde Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās. Tā nominēta kā Gada izrāde 2009./2010.gada Spēlmaņu nakts balvai. Piedāvājam ieskatu pretrunīgajās atsauksmēs par izrādi pēc tās pirmizrādes jūnija sākumā - no fascinējoši līdz haotiski.

Laikraksta Diena Latvijas teātru Ābolu ķocī Normunds Naumanis un Silvija Radzobe katrs iedevuši Viestura Meikšāna izrādei Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās pa veseliem četriem āboliem, bet Henrieta Verhoustinska - trīs. Naumanis uzsver kvalitatīvo izrādes muzikālo pavadījumu, kā arī aktieru profesionālo darbu, ko raksturojis ar vārdu "arhigrūts". Uz S.Radzobi izrāde atstājusi "fascinējošu iespaidu": "Uzvedumu skatoties, rodas sajūta, ka pasaulei ir noņemts kāds paklājs, lai mēs ieraudzītu, ka viss [..] pastāv nesaraujamā vienībā un pārveidojas no vienas formas otrā, bet nezūd." Viņa īpaši uzsver aktieru kolektīva darbu, kā arī skaņu partitūras realizāciju. H.Verhoustinska uzslavē, ka iestudējums spējot "pilnīgi pa jaunam palūkoties uz iesīkstējošiem priekšstatiem apsūnojošiem svētumiem". Kritiķe apgalvo, ka "Meikšānam raksturīgā organiskā, nelecīgā spēja redzēt latvisko kā universālas telpas sastāvdaļu ir intriģējoša," tomēr norāda arī uz negatīvo, kas ir izrādes strukturālā nepilnība, kā arī skatuves telpas nepilnīgais izmantojums.

Līga Ulberte Kultūras Forumā raksta, ka izrāde ir konsekvents iepriekšējo režisora iestudējumu turpinājums, proti, Viesturs Meikšāns “iet radniecīgu ceļu Alvja Hermaņa latvietības koda meklējumiem”. “Straumēnu teksts kalpo par atskaites punktu, kuram apkārt būvēta asociatīvu, darbīgu etīžu virkne”, tomēr tas esot novedis pie tā, ka “tiek pilnībā izārdīta tā konceptuālā struktūra – vienas mājas vienots ritums gada garumā.” Darba oriģinālā iecere ir bijusi “radīt universālu telplaiku, kur satiekas latviešu mītiskā un mūsdienu pieredze”, tomēr tas esot varējis izdoties arī labāk. Skatītāju, kurš ikdienā ir “atturīgi pieklājīgās attiecībās” ar folkloras tradīcijām, izrāde neuzrunāšot. Īpaši uzteikts ir aizrautīgais un mākslinieciskais aktieru darbs.

Pozitīvi noskaņota ir Ieva Struka: recenzijā Latvijas Avīzei viņa norāda, ka izrādes lielākā veiksme esot atsevišķo etīžu plašās interpretācijas. Režisors skatuves telpā cenšoties "sakārtot pasauli un radīt savu pasauli uz skatuves, dalīties tajā, meklēt centru, no kura atsperties". Pie šī centra tad cilvēks varot turēties 21.gadsimta haotiskajā un mehanizētajā pasaulē, kurā Dieva kārtība aizstāta "ar civilizācijas izgudrotajiem naudas, varas un slavas jēdzieniem kā augstākām vērtībām". Ar šo iestudējumu V.Meikšāns turpinot jau iepriekšējās izrādēs aizsākot tematiku.

Zane Radzobe (Kultūras Diena) savukārt uzskata, ka izrāde varējusi arī nogatavoties līdz septembrim, jo daudz kas tajā šķietot vēl negatavs. Lai arī virkne tēlu esot veidoti ar ļoti lielu rūpību, tomēr daļa šķietot pārkopēta no E.Ņekrošus iestudējumiem, bez tam esot arī virkne tādu, “kuru nozīme nav nolasāma vispār, radot nozīmju melnos caurumus izrādes audumā”. Toties izrāde esot “baudāma jutekļiem – acīm uz ausīm”, tāpēc Z.Radzobe izceļ tās estētisko vērtību. Tāpat kā L.Ulberte, arī Z.Radzobe norāda, ka aktieri spēlējot ar milzīgu sajūsmu, tomēr līdz skatītājiem to enerģija netiekot. “Iestudējumam trūkst struktūras, kas tik būtiska Virzam”, traucējot lielais etīžu daudzums, kas “cita citu izslēdz un veido pretrunīgas saiknes”.

Līvija Dūmiņa NRA raksta, ka interese par folkloras tradīcijām ir “teju obligāts nosacījums, lai emocionāla pieslēgšanās izrādei vispār būtu iespējama”. Iestudējumā manāmas “ne tikai latviešu, bet arī grieķu mitoloģijas zīmes, kas reizē ar kristīgās tradīcijas klātbūtni atklāj mūsu raibo kultūrvēsturisko ainavu”. Arī L.Dūmiņa saredz izrādē strukturālas problēmas, jo “metaforu rindas [..] rada tādu kā nozīmju haosu, kurā viegli apmaldīties, jo pietrūkst groda jēgas rāmja, kas tās sakārtotu”, tomēr kopumā viņa izrādi vērtē pozitīvi. Iestudējums kopumā rādot latviešu “zaudēto paradīzi”, kas ir viens no tiem dzīvības avotiem, kas šībrīža situācijā ir izsīkuši. Valmieras teātra izrāde dodot “vielu pārdomām par to, kas šodien notiek ar latviešu tautas gara dzīvotspēju”.

Embed ievieto šo failu savā mājas lapā