Realitātes traucējumi
Margarita Zieda | Tuesday, 01 July 2008 13:00
Kad vācu mākslinieks Kristofs Šlingenzīfs (Christoph Schlingensief) ieradās strādāt Hamburgas dramatiskajā teātrī, viņa pirmais priekšlikums bija nojaukt teātra fasādi un zālē apgriezt krēslus otrādi, ļaujot skatītājam ieraudzīt posta apmērus pretī teātrim izvietotajā dzelzceļa stacijā, abu dzimumu prostitūtu, narkomānu un bezpajumtnieku dzīves ikdienā. „Tehnisku iemeslu dēļ” šī ideja netiek realizēta. Tomēr Šlingenzīfu nepamet pārliecība, ka teātris radikāli jāpavērš ar seju pret realitāti. Tajā jāiedabū vairāk dzīves. Laukā no mākslas geto, iekšā dzīvē!
Tiesa, arī pašu šo realitāti Šlingenzīfs neuzlūko kā dabisku, kosmisku veidojumu, bet gan kā cilvēku izveidotu un attīstītu sistēmu, kurā inscenējumi nereti ir daudz vērienīgāki un rafinētāki nekā uz teātru skatuvēm, lai arī ieraduma un cilvēku nedomāšanas spēks tos padarījis gandrīz neredzamus. Iejaukties dzīvē, tajā notiekošajos inscenējumos, ieviest tur traucējumus, likt satraukties realitātei un ļaut cilvēkiem ieraudzīt mehānismus, struktūras, kas darbina un ietekmē kopējo dzīvi, likt cilvēkiem par to domāt – šādiem mākslas mērķiem teātri un tā rīcībā esošos līdzekļus Šlingenzīfs atzīst par vērtiem.
Parakstījis kontraktu par izrādes izveidošanu Hamburgas dramatiskajā teātrī, Šlingenzīfs sarīko tajā Galā koncertu un izsoli. Šajā vakarā iegūtos līdzekļus viņš apņemas izmantot Žēlsirdības misijas ierīkošanai Hamburgā, dalot zupu pilsētas nabagajiem un atstumtajiem. Sabiezinot visas iespējamās labsirdīguma klišejas, kas piemīt šādiem bagāto pilsoņu labdarības vakariem, tērpies baltā vecmodīga griezuma apspīlētā uzvalkā, Šlingenzīfs kāpa uz skatuves kā vakara vadītājs, savos dziļi nopietnajos komentāros vakara dalībnieku emocionalitāti uzskrūvējot līdz groteskai. Kādu smalku labdarības vakara apmeklētāju Šlingenzīfs aicina šķirties no savas jaunās, dārgās žaketes par labu trūkumcietējiem, palikdams nepielūdzams pret iebildi, ka ieņēmumu summa tāpat jau būs pārāk maza, lai kādam ar to spētu palīdzēt. Šlingenzīfs hiperdārgo žaketi izsola par niecīgu summu. Tā arī ir ļoti maza nauda no ļoti turīgu cilvēku kabatām, ko viņam izdodas vakara gaitā savākt pilsētas trūkumcietēju atbalstam. Ar iegūtajiem līdzekļiem Šlingenzīfs dodas ārā no teātra ēkas un vienā no Hamburgas policijas iecirkņiem, kas atrodas turpat tiešā stacijas un teātra tuvumā, ierīko uz nedēļu Žēlsirdības misiju, dalot ne tikai zupu, bet arī sarunājoties ar cilvēkiem, dodot viņiem vārdu, saliedējot ļoti konkrēti palīdzēt vismaz vienam laikabiedram.
Šlingenzīfs skaidri apzinās, ka viņš nav sociālais darbinieks, kas spētu palīdzēt materiāli ilgāk par šo vienu nedēļu, viņš ir mākslinieks, kas aicināts rosināt cilvēku domāšanu un izmainīt realitātes rutinēto plūsmu. Mākslinieks, kas aicināts pateikt, ka dzīve var būt arī citāda. Un dzīvot var arī citādi.
Kristofs Šlingenzīfs pats sevi ierindo Jozefa Boisa (Joseph Beuys) piekritēju pulkā un atminas, kā sešpadsmit gadu vecumā kopā ar tēvu apmeklējis šī vācu mākslinieka publisko lekciju. Uz skatuves stāvējis vīrs hūtē un runājis neticamas lietas, no kurām ne visas bijis iespējams saprast. Lekcijas laikā klausītāji, tā saucamie vidusslāņa vācieši, lēnām esot sākuši migt ciet, līdz strauji pamodušies, izdzirdot Boisu sakām: „Un es jums galvoju, ka šī sabiedriskā sistēma pēc septiņiem gadiem būs pilnībā sabrukusi.” Daudzus gadus vēlāk Šlingenzīfs tēvam esot jautājis, vai viņš vēl atceroties šo Boisa lekciju? Un tēvs viņam atbildējis: “Jā, es pierakstīju viņa teikto kalendārā un tos septiņus gadus visu laiku vēroju, kas notiek? Vai sabiedriskā sistēma brūk? Bet tā taču nesabruka!” Šlingenzīfs tēvam atbildējis: “Bet Boiss taču tevi septiņus gadus nodarbināja ar domu, ka sabiedriskā sistēma var tiešām izmainīties.” “Iespējams, tas bija viens no ekstrēmākajiem mākslas darbiem,” saka Šlingenzīfs.
Viņa Hamburgas darbs Passion Impossible (1997), sācies teātrī, attīstās tālāk ielās. Šlingenzīfs pārbiedē baznīcu, dievkalpojuma laikā uz sliekšņa parādoties greznā garīdznieka talārā ar eņģelīšu gleznojumiem uz tā kopā ar mūsdienu kritušajiem un atstumtajiem – bezpajumtniekiem, narkomāniem, prostitūtām. Sabiedētā draudze nomierinās vien tad, kad Šlingenzīfs kāpj kancelē un saka runu – par kopējo garīgo situāciju, kurā dzīvojam.
Ģērbies vācu policista uniformā un paņēmis rokā megafonu, viņš kopā ar savu trupu – bezdarbniekiem un cilvēkiem ar dažādiem veselības traucējumiem, kas nav aktieri, kuri spēlē bezdarbniekus un invalīdus, bet reāli dzīvē arī tādi ir, – dodas gājienā pa Hamburgas lepnāko iepirkšanās vietu. Uzslējis tirdzniecības dārgākajā trasē baltu telti, kamēr pa ceļam sastaptie īstie pilsētas policisti ir devušies pārbaudīt “policista Šlingenzīfa” darbošanās atļauju, viņš dara zināmu garāmgājējiem, ka stāvoklis Hamburgā ir ārkārtīgi nopietns. Gandrīz neviens no tiem, kas dzird šos vārdus, nav informēti, ka darīšana ir ar „radikālo mākslinieku Šlingenzīfu”, kā rakstīts Hamburgas dramatiskā teātra programmiņā. Cilvēki redz policistu, kas līdzpilsoņiem pa megafonu, cenšoties apvaldīt savu satraukumu, dara zināmu stāvokļa nopietnību: „Vācijā pašlaik nav labi. Hamburgā cilvēki iet bojā bez pajumtes, bez ēdiena. Narkomānu šļirces atklāti mētājas pa pilsētas ietvēm...”
Šlingenzīfs strādā ar realitāti, pats kļūstot par to, un cilvēki uz viņu reaģē kā uz realitāti. Pilnā spēkā un nepastarpināti, kā viņi nekad nereaģētu uz mākslu. Viņš saplūst ar realitāti un tad kādā brīdī sāk to iegriezt pavisam citās sliedēs. Realitāte sāk virzīties, attīsties citādi. Lai gan – kurp tā attīstīsies, kas un kā notiks – to iepriekš nezina arī pats mākslinieks. Viņam nav scenārija perspektīvas, nav pat izstrādātas dramaturģijas. Skaidras ir tikai situācijas, kurās viņš kļūs par „ūdenī iemestu akmeni”, liekot cilvēku prātiem saviļņoties.
Konteinera akcija Bitte liebt Österreich! (Lūdzu, mīliet Austriju!), © Paul Poet, AUSLÄNDER RAUS - Schlingensiefs Container, Österreich 2001, Beta SP
Šlingenzīfa darbs attīstās, cilvēkiem reaģējot uz viņa radītajiem realitātes traucējumiem, mākslinieka ieviestajiem kairinājumiem, un uz viņu reakcijām savukārt reaģē Šlingenzīfs. Apzīmējums„provokators”, kas aizvien tiek piedēvēts Kristofam Šlingenzīfam, viņam pašam nešķiet precīzs, jo viņa darbi esot virzīti uz cilvēku pašprovokāciju. Šajos darbos iekļuvušie cilvēki nereaģē uz viņu, uz Šlingenzīfu, bet paši uz sevi, uz savām domām un reakcijām, sastopoties ar to vai citu parādību.
Tieši tāds bija mērķis vienam no spēcīgākajiem Kristofa Šlingenzīfa darbiem Bitte liebt Österreich! (Lūdzu, mīliet Austriju!), kas notika teātra festivālā Wiener Festwochen 2000. gadā Vīnē, sakustinot cilvēku prātus tik plašā amplitūdā, kādā teātrim parasti neizdodas. Par Kristofa Šlingenzīfa darbu, precīzāk – tajā fokusēto problēmas izvirzījumu –, domas pēkšņi bija ikvienam, pat tam un jo īpaši tam, kurš teātrī ne reizi kāju nebija spēris.
Ko tad Šlingenzīfs bija izdarījis? Pašā pilsētas centrā pie Vīnes operas, laukumā, kuru ik dienu šķērso daudzi pilsētnieki un visi tūristi, viņš bija ierīkojis konteineru ar politiskā patvēruma lūdzējiem. Pēc realitātes šova principa austrieši tika aicināti izbalsot no savas zemes laukā visus, kas viņiem nav simpātiski. Un tikai pēdējais konteinerā palikušais cilvēks – uzvarētājs – būs tas, kas iegūs tiesības dzīvot Austrijā.
Kristofa Šlingenzīfa Vīnes konteiners notika priekšvēlēšanu laikā, vienai no Austrijas partijām – FPÖ (Die Freiheitliche Partei Österreichs – labēji populistiska Austrijas partija) – aģitējot savus vēlētājus ar nepiesegti programmatisku saukli „Ausländer raus!”(Ārzemniekus ārā!). Šlingenzīfs bija izgatavojis milzīgu plakātu ar šo programmatisko saukli un novietojis to uz konteinera jumta. Askētiskā tīrībā. Neko vairāk nepaskaidrojot. Cilvēki, kas devās pa vienu no Vīnes galvenajiem laukumiem, redzēja skaistu pilsētas ainavu, kurā lieliem burtiem bija ierakstīts „Ārzemniekus ārā!”. Dienas laikā uz jumta stāvēja pats Šlingenzīfs ar megafonu rokās un aicināja tūristus fotografēt un vest mājās šos uzņēmumus, un stāstīt par piedzīvoto mājās palicējiem: „Stāstiet savās mājās – tā ir Vīne, tā ir Austrija, tā ir realitāte!”
Konteinerā ievietotie cilvēki nebija aktieri, bet īsti patvēruma meklētāji Austrijā. Un tikpat īsta bija arī austriešu vēlme piedalīties izbalsošanā. Viņi reāli balsoja, vērojot konteinerā notiekošo dzīvi, kas tika filmēta ar vairākām kamerām un translēta interneta tiešraidē, viņi balsoja, lasot patvēruma lūdzēju dzīves stāstus, kas bija ievietoti gan internetā, gan izkārti pie konteinera. Serveris pastāvīgi nobruka milzīgā interesentu skaita dēļ, kas gribēja pieslēgties konteineram pa vadiem.
„Tā ir Vīne, tā ir Austrija, tā ir realitāte!” vēstīja Šlingenzīfs megafonā, stāvot uz konteinera jumta, neraizējoties par satracināto vīniešu pulciņu, kas viņu gaidīja turpat lejā, gatavs nosist. Bet Šlingenzīfs nepieder pie māksliniekiem, kas ir drosmīgi, strādājot drošā patvērumā, kur viņiem neviens netiek klāt. Šlingenzīfs uzņemas risku, apzinoties, ka iespējamas visgalējākās konsekvences, piemēram, tas, ka viņu var arī nogalināt. Pēc ikdienas rituāla ar megafonu uz jumta Šlingenzīfs kāpa lejā aprunāties ar satracinātajiem pilsoņiem. Viņam ir skaidri argumenti, un tā ir pati Austrijas realitāte – Jorgs Haiders un viņa partijas programma. Šie cilvēki pavisam legāli aicina vēlētājus deleģēt viņus strādāt valdībā un reāli šajā valstī kaut ko mainīt. Viņu piedāvātās izmaiņas savā būtībā ir fašistiskas, tās prasa iztīrīt zemi no visa neaustriskā. Kristofs Šlingenzīfs šo partiju saukļus, kas ietver nopietnu potenci īstenoties Austrijas dzīvē vistuvākajā nākotnē, aplūko visā nopietnībā un izspēlē savā darbā ārkārtīgā tiešumā.
Plakātam „Ārzemniekus ārā!” pašā Vīnes centrā karājoties jau vairākas dienas, Šlingenzīfa satraukums sāka pieaugt. Viņš teica: „Vācijā šāds plakāts nevarētu karāties pat ne vairākas stundas. Policija to uzreiz būtu piespiedusi noņemt. Tas, ka Austrijā neviens šo plakātu nepieprasa noņemt jau vairākas dienas, liecina, ka šajā valstī patiešām ir problēmas.” To Šlingenzīfs saka arī intervijā Austrijas televīzijā, kur viņš ir uzaicināts kopā ar FPÖ politiķi, kas konsekventi visu sarunas laiku izvairās komentēt savas partijas programmas punktus, ar kuriem diskutē šis konkrētais Šlingenzīfa darbs, bet izvēlas populistisku uzbrukuma stratēģiju – apgalvojot, ka šajā gadījumā darīšana ir tikai ar sevī iemīlējušos mākslinieku, kas meklē sev popularitāti, provocējot cilvēkus. „Šlingenzīfs ir politiskais klauns, kam rūp tikai sava slava” – šo formulu turpmāk izmantos vai visi politiķi, būdami spiesti atsaukties uz Šlingenzīfa darbos skartajām tēmām, bet izvairoties iesaistīties dialogā pēc būtības, novirzot visas sarunas no to satura uz mākslinieka apspriešanu.
© Paul Poet, AUSLÄNDER RAUS - Schlingensiefs Container, Österreich 2001, Beta SP
2001. gadā Kristofs Šlingenzīfs Cīrihes dramatiskajā teātrī iestudē Viljama Šekspīra Hamletu, atvedot sev līdzi no Vācijas neonacistus, kurus Šveicē paredzēts resocializēt. Kristofs Šlingenzīfs atsaucas uz Vācijas valdības izveidoto politiskās izglītības programmu, kurā ir paredzēts strādāt ar radikāli labēji noskaņotiem laikabiedriem un atgriezt viņus sabiedrības dzīvē jaunā pilsoniskā kvalitātē. Šlingenzīfs ir paredzējis vācu neonacistus iesaistīt izrādē Hamleta „peļu slazda” ainā, kurā aktieri vēlreiz izspēlē stāstu par karaļa slepkavību īsto karaļa slepkavu acu priekšā. Un vēl – ar vācu neonacistiem Šlingenzīfs dodas uz pilsētu, lai uzmeklētu Šveices Tautas partijas priekšsēdētāju viņa villā un apliecinātu savas simpātijas šīs partijas programmai. Partijas priekšsēdētājs sava nama durvis neatver, taču neonacistu simpātiju mītiņš Šveices Tautas partijai notiek, raisot aktīvas diskusijas medijos un sabiedrībā.
Šlingenzīfam izdodas tas, kas mūsdienu mākslā izdodas retajam – atdot mākslai sabiedrisko nozīmīgumu pēc būtības, liekot reaģēt cilvēkiem gan uz ielas, gan arī tiem, kas veido partijas, sēž parlamentā, vada valsti. Kristofs Šlingenzīfs cilvēkus piespiež strīdēties un domāt dziļākajā būtībā nevis par saviem darbiem, bet par tajos skartajām tēmām, proti, par dzīvi, kas ir visapkārt. Šlingenzīfs noliek šo dzīvi viņiem ceļā tā, ka izvairīties, neievērot un nedomāt nav iespējams.
Kristofa Šlingenzīfa darbu iedvesmojošās idejas sakņojas 20. gadsimtā. Īpaši blīvs domu sasauču lauks atrodams sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados – kreiso radikāļu politisko akciju un hepeningu kustībā Vācijā, ielu teātra, situacionistu, The Living Theatre idejās un darbībā. Starp spēcīgākajām personībām minams brazīliešu politiskā teātra adepts Augusto Boals (Augusto Boal), kas gribēja pārveidot savu sabiedrību nepastarpināti un tieši. Boals uzskatīja, ka ir nepietiekami zināt, ka teātris realitāti var izmainīt, teātrim tā arī ir jāizmaina. Šim nolūkam viņš bija izstrādājis tehnikas, ar kurām doties realitātē, veidojot sociālkritiskus dzīvo skulptūru parkus, kā arī sūtot aktierus strādāt līdzīgi partizāniem neredzamā teātra frontē. Boals domāja, ka realitāte ir jāprovocē, laikabiedri ir jāizsit no apātijas. Neredzamais teātris notika visikdienišķākajā ikdienā, lielākajai daļai iesaistīto to nemaz nezinot, vien tikai izjūtot dīvainas nobīdes, traucējumus, anormalitāti savā tik ierastajā, par normalitāti akceptētajā dzīvē. Boalam likās, ka ir liela kļūda atstāt skatītāju dzīvojam pasīva, lai arī līdz sirds dziļumiem līdzpārdzīvojoša vērotāja lomā, viņam ir jākļūst par aktīvu dalībnieku – gan spēlē, gan dzīvē.
Līdzīgās domās bija arī vācu mākslinieks Jozefs Boiss, kura maksimālistiskā tēze „ikviens cilvēks ir mākslinieks” pauda uzskatu, ka katrs cilvēks sociāli un radoši var piedalīties dzīves līdzveidošanā.
Sešdesmitie un septiņdesmitie gadi ir Šlingenzīfa bērnības un jaunības laiks. Uzaugušam, paša vārdiem runājot, “katoliskā, ekstrēmi sīkpilsoniskā vecāku namā” Oberhauzenē, Rūras apgabala pilsētā ar mazliet vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju, Kristofa Šlingenzīfa redzeslokā šīs idejas ienāk ar laika nobīdi. Tad kad viņš jau ir paaudzies. Bet, kad Šlingenzīfs jau ir paaudzies, politiskās akcijas un hepeningi savu pulveri dzīvē jau izšāvuši un mākslinieki jau nodarbojas ar citām lietām, veco ideju arsenālu atstājot glabājamies mākslas vēsturē. Šlingenzīfs tām pieslēdzas, sākot attīstīt tās tālāk, kļūdams par savrupu un mākslas pētniekiem ārkārtīgi grūti definējamu parādību. Šlingenzīfs absolūti neinteresējas par savas domāšanas disciplinēšanu aktuālo diskursu ietvaros, viņš brīvi caurstaigā mākslas teritorijas, savos darbos izmantodams teātra, kino, operas, tēlotājas mākslas, televīzijas, žurnālistikas izteiksmes līdzekļus, kas nu kuro reizi izrādās darbam vajadzīgs. Un viņam ir pilnīgi vienalga, kā kritiķi to nosauks un kur ierindos. Svarīga Šlingenzīfam ir tikai saruna ar cilvēkiem, lai kur tā arī notiktu – pilsētas ielās un laukumos vai lepnākajos Eiropas teātros – Vīnes Burgteātrī (Bembijlenda, 2003) vai Baireitas festivāla namā (Parsifāls, 2005) –, vai nozīmīgākajās pasaules mākslas izstādēs – Documenta (1997), Venēcijas biennālē (2003).
Vācijā Kristofs Šlingenzīfs nodibina partiju Chance 2000, kas pozicionē sevi ar saukli „Ievēli sevi pats” un ir gatava piedalīties Bundestāga vēlēšanās, izvirzot no savas partijas kanclera amata kandidātu.
2007. gadā Šlingenzīfs strādā Brazīlijas pilsētā Manausā un iestudē tur Riharda Vāgnera operu Klīstošais holandietis, iesaistot uzvedumā visu pilsētu ar tās iedzīvotājiem. Izrāde sākas ostā un turpinās cauri pilsētai, attīstoties krāšņā ceremoniālā gājienā, kurā piedalās gan mākslinieki, gan katrs, kas to vēlas, līdz, nonākot teātrī, izrāde sadalās atpakaļ – skatītājos un tēlotājos.
Šlingenzīfa māksla ir attīstījusies no pazaudētās saiknes izjūtas ar realitāti, ar cilvēkiem. To meklējot, Kristofs Šlingenzīfs dodas iekšā dzīvē, uzsverot, ka māksla jau nenotiek tikai tai paredzētās, speciāli ierādītās vietās. Taču, neskatoties uz bieži vien radikālajām metodēm, ar kurām viņš piespiež cilvēkus atsākt domāt, Šlingenzīfs nav anarhists. Prese viņu dēvē par, iespējams, pēdējo lielo morālistu. Pats Šlingenzīfs tam pilnībā piekrīt – morālais atskaites punkts, lai arī ne katrreiz pamanīts, vienmēr esot bijis klāt visos viņa darbos.
Raksta pirmpublicējums žurnālā TERITORIJA Nr.1/ 2008.
