III. Pelēkās vielas. NOW!

Šodien atpūtīsimies no teātra un visiem trādirīdi, bumbastikiem un neočatiem (nu, ziniet, manuprāt, tas 4ata ir caurumcaur mūsu Valdības projekts, pārāk iestudēta izskatās leģenda par cīnītājiem no Londonas, neticu, neticu!!!!), olimpiādēm un miss-vorldiem. Man liekas visas LV problēmas ir no tā, ka latvieši vairs nelasa.Tāpēc šodienas izlaidumā - Andrejs Rubanovs, Orhans Pamuks, mazliet Lielo sazvērestību un tādas reālas lietas.

II. Visiem pazīstamā Vaidava

Šodienas teātra ziņu izlaidumā: "Kazimirs un Karolīna", "Topdogi", "Spēlmaņu nakts" miroņšovs, ilgas un attiecības, Hermaņa pirksts un Džilindžera mūzas. Viss par latviešiem.

"..viena maza balta bura..", atskan dziesma, sarkanais samts sakustas, līdz ar viņu - teātra putekļi. Uz skatuves stāv mucveidīgas būdiņas - bāriņš un tualetes. Auseklītis. O, izrāde par latviešiem! Un te arī viņi - dancodami uz skatuves izskrien latvieši - tas uzreiz skaidrs pēc drēbēm - aber viss kā noskatīts Rīgas pilsētas svētkos - īsbikses, tirgus kurpes, baikera kostīms un latviešu dizainera-piegriezēja negulēto nakšu murgs - kombinezons. Viņi dejo, dzer alu, runā par neko, strīdas par neko, beigās sakaujas. "Kazimirs un Karolīna". Nu nez ko Viesturs Kairišs gribēja ar to pateikt? Esmu neizpratnē, no savas tapsētās ložas raugoties uz Mārtiņa Egliena šofera vesti un Ditas Lūriņas ilgviļņiem. Sajūta tāda, ka režisors šo izrādi ir veltījis kādam vienam konkrētam cilvēkam un gribējis nodot kādu ļoti personīgu ziņu. Šādu izrādi varētu uztaisīt tāds no mūzām atkarīgs režisors, kad viņus piemeklē kāda personiskā krīze, kad mūzas aizlido pie citiem, pie apsviedīgākiem, pie biznesmeņiem... Sēžu, mazliet garlaikojos, veros zālē, kuru piepildījušas LV vecāka gadagājuma sievietes. Mani ļoti interesē viņu domas, ko teiks par šo izrādi Nacionālā teātra uzticīgākie skatītāji, un starpbrīdī es cenšos noklausīties sarunas. Bet viss, ko es dzirdu, ir sarunas par e-talonu un švako apkuri. Tā nu jādomā pašai, ko uzrakstīt par šo izrādi, kā smukāk nokritizēt. Viena mana radiniece dienu pirms izrādes 3 reizes kāpusi ārā no sabiedriskā transporta un vēmusi - turpat uz ielas. Atnākusi mājās un paziņojusi, ka tas droši vien tāpēc, ka uzzinājusi, ka jāiet uz teātri, bet pēdējās apmeklētās izrādes bijušas tik sliktas, ka organisms atsakās vēlreiz to pārdzīvot. Vispār tā laikam bija saindēšanās no smoga, bet šo stāstu klausoties es domāju tikai par to, kā tas iespējams - kā tad viņa varēja 3 x kāpt ārā - vai tad e-talons nečakarējas, ka viņu tik bieži "validē"??? Par teātri un latviešu izrādēm es nedomāju, jautājumu nav.

Izglīt(ot)ība.

Tā kā pati neesmu Latvijā, vēlējos ieteikt kādam manā vietā aiziet uz Ilvas Skultes  lekciju JAUNĀ LITERARITĀTE: KĀ MAINĪT PRIEKŠSTATUS PAR IZGLĪTOTĪBU.

Tātad sīkāk:

Vieta: Laikmetīgās mākslas centrs, Alberta iela 13, 7st. Rīga

Laiks: Pirmdiena, 2010.gada 11.janvārī, plkst. 19:00- 20:30

Ilva Skulte: asoc. profesore Rīgas Stradiņa universitātē, kur no 2001.gada strādā Komunikācijas studiju katedrā. Viņas akadēmiskās un pētnieciskās intereses ir valodas stils un tā izmaiņas masu komunikācijā, bērni un (jaunie) mediji, vizuālā komunikācija, literatūra kā komunikācijas veids.
Plašāka informācija: www.e-text-textiles.lv

Ir jācīnās

Pārvarot Ziemassvētku uzmācīgo miegainumu, cenšos saprast, kāpēc tik ilgu laiku neko neesmu uzrakstījusi.

Pēc otrā un pēdējā raksta iepeistošanas manā raibajā studenetes dzīvē parādījās streiks. Ar šī pasākuma norisi vēlos arī dalīties. Kāpēc? Jāsaka, ka tikai saskaroties ar šo pasākumu, kas aptvēra visu Vāciju – gan augstskolas, universitātes, skolas un specialās izglītības iestādes-, es sapratu, ka mūsu – Latvijas – izglītības sistēma ir vainīga pie tā, ka mūsu valstī tik ļoti ienīst kultūru un visu, kas saistīts ar netverošo preci.