Par Billi un realitātes brillēm

Tepat Eiropā, Zagrebā par teātra nepietiekamo spēju aptvert īstenību savulaik paudis uztraukumu dramaturgs Slobodans Snajders, sakot, ka „realitāte mainās pārlieku strauji. Mēs, dramaturgi, vēl neesam spējuši reaģēt.” (1992) To, ka Baltijas valstu teātri nespēj skart skatītāja pieredzi un ilgstoši pārdzīvo „relevances krīzi,” pāris vārdos izsakās arī viens no Lietuvas akadēmiskā rakstu krājuma Lituanius autoriem 2008. gadā¹. Jā, kvalitatīva teātra gramatiskais laiks ir ilgstošā tagadne. Teātris ir (izrādes laiku) ilgstošās tagadnes māksla; spēles mākslas norisei, ko skatītājs nevar attiecināt uz kādu no paša pieredzes sfērām, nav jēgas. Tai acīmredzot tomēr jārisina gan sabiedriski, gan indivīdam aktuāli jautājumi, sevī atrodot asprātīgu artistisku balansu starp abām šīm publiskās sarunas jomām. Laikā, kad laikmetīgā Eiropas teātra kritika kļūst „politiski un sabiedriski aktīva,²” teātrim būtu absurdi izrādīties izolētam no kopīgi aktuālā diskursa, ko indivīdi un grupas izvērš šai kultūras telpā.

Vēsturiskā perspektīvā var apstrīdēt arī aktuālajā kritikā saklausāmo viedokli, ka Latvijas teātris tradicionāli nav bijis sociāli / politiski aktīvi vērsts. Vai iespējama vēl spējāka teātra mākslinieku politiskā aktivitāte, kā – Jaunatnes teātrī – iestudējot Josifa Brodska lugu „Demokrātija” tieši tad un tur, kad un kur vēsturiski, tas ir – aiz loga risinās tā pati politiskā kolīzija, kas šīs lugas inscenējumā uz skatuves? Šī kolīzija nav grūti aprakstāma un varētu būt skaidra pat politiski īpaši neiesvētītajiem. Tās būtība ir, ka kādā nelielā PSRS nomales valstī (ar protestantisku vēsturi) varas krīzes brīdī nomainās tās formālais statuss, bet paliek nemainīgs viss personālsastāvs, proti, padomju partokrātija kļūst par varu nominālā demokrātijā. Šis Ādolfa Šapiro realizētā – pēdējā JT – iestudējuma piemērs ir viens no daudzajiem, katrā ziņā – viens no spilgtākajiem, kas liecina, ka sociālas un politiskas aktivitātes (un teātra akūta aktuāluma) tradīcija Latvijas teātrim tomēr ir. Cits un retorisks jautājums būtu – cik tā ir dzīva? Un vēl kāds varētu vēlēties pajautāt arī, kāda ir teātra vidē uzturētā izpratne un zināšanas par šo tradīciju. Bet šobrīd ne par to.

Šā gada janvāra beigās izdevās pabūt LJTI rīkotā seminārā „Iemesls optimismam,” kas vismaz sarunas līmenī sasaistīja teātri ar sociālajām, vides un ekonomikas aktualitātēm, proti, šobrīd aizvien smagāk samilstošiem mūsu tiešās kolektīvās pieredzes jautājumiem, ko maģistrālais teātris šeit – jau tradicionāli – ignorē. Organizācijas „Zaļā brīvība” pārstāvis Jānis Brizga, runājot par ekoloģiski apzināta dzīves veida kultivēšanas iespējām, apstākļiem un patreizējo kontekstu, cita starpā minēja arī tādu sabiedriskās sarunas raksturlielumu kā valdošais viedoklis. Savas pārsprieduma tēmas ietvaros viņš atzīmēja, ka Latvijā valdošais – oficiālais, varas uzturētais – viedoklis ir, ka te jāattīsta ekonomika, lai pie mazāk svarīgā – vides un kultūras sanācijas – ķertos pēc tam. Lieki piebilst, ka Brizgas kunga argumenti šai sarunā bija virzīti uz to, lai ar faktiem un piemēriem nodemonstrētu šī pieņēmuma kļūmīgumu, tuvredzību un pat bīstamību, citiem vārdiem, to, ka tas jau šobrīd neiztur kritiku.

Lūk, šo oficiālā viedokļa, konkrēti, oficiālās vēstures versijas jautājumu turpmāk tekstā gribētos aktualizēt šeit jau pieminētās teātra relevances perspektīvā. Mans pieņēmums ir, ka dialogs ar valdošo viedokli, vispirms, protams, sev šo viedokli definējot, ir tā iespēja būt aktuālam, ko mūsu teātris neizmanto (visticamāk, būdams pazaudējis šīs intelektuāli kritiskās darbības iemaņas). Savukārt, teātris, kas nespēj būt aktuāls vai, ja vēlaties, uzmanīgs pret realitāti, kā likums izrādās arī estētiski pieticīgs, lai neteiktu – nekvalitatīvs. Lūk, tā piemērs ar literāru fonu.

Izrāde „Bille” NT ir iecienīta un, ja nemaldos, arī apbalvota. Bet šī inscenējuma neizskaidrotās – un, iespējams, arī neizskaidrojamās – attiecības ar tā literāro pirmavotu, manuprāt, sašķoba arī balvu ticamību. Tā kā izrādē vērojamais liecina, ka NT „Bille” tapusi kā Vizmas Belševicas teksta pārlikums skatuvei, nevis, piemēram, paša ansambļa veidots, jaunradīts izrādes teksts, šķiet, nebūtu nepamatoti gaidīt vismaz principiālu izrādes literārās vielas un tās skatuves versijas saturisko un tematisko saskarsmi. Taču – vai tad NT „Bille” ir estētisks izteikums par to pašu, par ko vēlējusies liecināt Belševica ar savu inovatīvo autobiogrāfiju?

Literatūras zinātniece Dr. Sandra Meškova pētījumā „Subjekts un teksts” nodemonstrē, ka Belševica ar savdabīgiem, mērķtiecīgiem teksta „režijas” līdzekļiem kā tā ietvars – prologs un pēcvārds, arī privāto attēlu izmantojums izdevumā – skaidri norādījusi, ka 20. gs. 1990. gados rakstītā strukturāli fragmentētā, sižetiski kaleidoskopiskā (varones iekšējās nošķiršanās un izstumtības) autobiogrāfija radīta kā teksts – apzināta alternatīva šai desmitgadē Latvijā kāpjošajam Ulmaņlaiku glorificēšanas vilnim³. Sniegdama savu, nabadzīgas Grīziņkalna meitenes ģimenes dzīves hroniku 1930. gados, 2. Pasaules kara un pēckara laikā, autore vēlējusies uzsvērt savam laikam pietiekami tipisku sievišķo personisko vēsturi, kas atšķiras no rožainā oficiālā meta-stāstījuma par autoritāri pārvaldīto pirmskara Latvijas valsti. Cits šīs autobiogrāfijas aspekts bija augošas meitenes pašatklāsmes stāsts, kura būtiskākā daļa ir tā atrisinājumā pārvarētā morālā un emocionālā atkarība no vienaldzīgās mātes, kas viņu sistemātiski, traumējoši atstumj. NT izrādē „Bille” nav šāda autobiogrāfijas mugurkaula, tajā neredzam ne skaidri iezīmētu stāstu, kas apstrīd Latvijas pirmskara vēstures jūsmīgās versijas, nedz arī pietiekami artikulētu mātes un meitas rūgto attiecību drāmu vai Billes izaugsmes „līniju.”

Izrādes smago plūsmu veido Daces Bonātes monologs – monolīts, kurā patvaļīgi histēriski kāpinājumi mijas ar tikpat patvaļīga lirisma pauzēm. Šī „skatuves runas” veida radīto maldinošo un pat neomulīgo sajūtu skatītājā vēl pastiprinās, piemēram, personīgas zināšanas psiholoģijā, kurā haotiska, trauksmaina, neapturama, nediferencēta runa tiek asociēta ar smagiem psihiskiem traucējumiem.⁴ Izrādei līdz ar to grūti sekot. Ko vairums skatītāju, sēžot grīdā nodurtām acīm, arī daudzviet nedara. Nemitīgi pastāvot citai citā pārplūstošo Billes tirāžu fonam, arī aktrises saspēles attiecības ar partneriem veidojas problemātiski. Taču gan Mārcis Manjakovs, gan Līga Vītiņa ar cieņu izbrīvē mirkļus savu tēlu organiskai un – atsevišķiem uzplaiksnījumiem – pat piesātinātai, emocionāli krāsainai dzīvei uz skatuves (Attēlos 2. un 3. Mārcis Manjakovs, Līga Vītiņa, Dace Bonāte).

Kopumā šāds Vizmas Belševicas teksta izkārtojums skatuves vēstījumā, summā ar tā izpildījuma manieri, kas robežo ar to, ko zināmā teātra ceha žargonā varētu saukt par „klīnikas spēlēšanu,” ignorē sava pirmraksta tekstuālo realitāti. Žēl, jo labas prozaiķes rakstītās lappusēs tā jau ir autonoma, objektīvi pastāvoša jeb dota un būtu vien radoši „jāiztulko” teātra valodā, un tā, kā zinām, ir intriģējošā darbības valoda kā pretmets mīmiskai ilustrācijai tam, kas tiek formulēts verbāli. Žēl, ka nākas atgādināt šo truismu, taču ilustratīvisms ir nekvalitatīva teātra pazīme. Ko gan mēs gaidām no teātra attiecībām ar nenolasāmo, allaž caur pirkstiem izslīdošo, nedefinējamo vai gandrīz nedefinējamo, komplicēto pieredzes realitāti, ja, spriežot pēc NT „Billes”, pagaidām īpaši neveicas, pat uztverot to, kas, rakstu rindās un nodaļās pārstrādāta, „cieta”, jau raugās pretī no literāra teksta lapas?

Konfliktoloģistikas nedēļa ar Rolfu Hohhūtu

User Rating: / 5
PoorBest 

Ierosinu šo nedēļu veltīt konfliktu izzināšanai. Izbrīvēt kādu pusstundiņu, lai padomātu, kā rodas konflikti (iekšēji un ārēji), kā rodas izpratnes disonanse, nevēloties pieņemt kādus notikumus no ārpasaules, kā ar to cīnīties, vai tieši otrādi – pieņemt. Arī par konfliktiem, kas rodas varas struktūru galotnēs. Kāpēc to darīt tieši šonedēļ? Tādēļ, ka tieši Rīgā nesen izdoti šī 80 gadus vecā mūsdienu vācu drāmas klasiķa, dokumentālā teātra (saukts arī par faktu teātri) dramaturga Rolfs Hohhūts (Rolf Hochhuth) darbu tulkojumi krievu valodā (kam, iespējams, sekos tulkojums latviešu valodā) un tieši šonedēļ Rīgā būs pirmizrāde viņa lugai "Ārsti".

Hohhūta kungs zina īsto brīdi, kad sākt runāt par neērtām tēmām, kad papurināt arhīvu putekļus. Viņa skatuves debija "Der Stellvertreter" 1963.gadā uzjundīja lielas diskusijas par Berlīnes un Vatikāna slepeno vienošanos, par fīrera un pāvesta Pija XII savienību. Kaut gan sabiedriskā doma sasaistīja Hohhūta darbu ar VDK pasūtījumu aptraipīt Katoļu baznīcu un aizskart ticīgo jūtas, izrāde guva milzīgu popularitāti. 2002. gadā pēc šī darba tika uzņemta arī filma "Āmen" (rež.Costa Gavras). Faktu drāmas specifika ir tāda, ka politiskie notikumi tiek izspēlēti, balstoties uz oficiāliem dokumentiem un tiesu prāvu arhīviem, tomēr, kā atzīmē vairākas enciklopēdijas, šādos darbos ir pagrūti izvairīties arī no moralizēšanas. Mani gan šai mirklī vairāk interesē pašas tēmas un publikas reakcija uz tām.

Drāmā "Zaldāti" (Soldaten, Nekrolog auf Genf, 1967) Hohhūts izvirza versiju, ka ir poļu premjerministra Sikorska nāvē 1943.gada aviokatastrofā vainojams Vinstons Čērčils. Pirmizrādi britu teātrī vienkārši aizliedza. Romāns "Mīlestība Vācijā" (Eine Liebe in Deutschland, 1978) appraksta diezgan klasisku kara laiku sižetu – vācietes un poļu karagūstekņa mīlestību, tomēr arī tas nepalika bez skandāla – pēc romāna izdošanas atlūgumu uzrakstīja Bādenes-Virtenbergas ministrs-prezidents Hans Filbingers, kura sadarbība ar Trešo Reihu tika aprakstīta šajā darbā. Pēc šī darba uzņemta Andžeja Vaidas filma (Eine Liebe in Deutschland, 1983). Drāmā "Alans Tjūrings" (Alan Turing, 1987) stāstīts par izcilo zinātnieku un viņa izgudrojumu izmantošanu 2.Pasaules kara laikā.

Skandālu dēļ Hohhūta lugas uz skatuves uzved nelabprāt, tomēr kā vēsta ziņas no Vācijas (skt. #1, #2), Hohhūts pats ir teātra īpašnieks (teātris Berliner Ensemble). Tur nesen iestudēts mūzikls "Lisistrata un NATO", kas stasta par sievietēm, kas aizstāv mazu Grieķijas salu no NATO kara bāzēm. Izrādē spēlē arī pasaules vecakais pasaules aktieris (Jochannes Heesters, 106 gadi). Hohūts darbojas arī sabiedriskajā dzīvē un šobrīd ieņem aktīvu (protams, provokatīvu) pozīciju jautājumā par Vācijas palīdzību Grieķijai un par atgriešanos pie vācu markas (izlasīju to šeit, skt. #3).

Rīgas izdevniecībā "Retorika A" 2 sējumos izdotas lugas "Zaldāti", "Ārsti", "Effi nakts" un eseja "Berlīnes Antigone", 1.decembrī Maskavas namā pirmizrāde lugai "Ārsti" – par netīro farmaceitu biznesu, kas balansē starp lielas peļņas un sabiedrības interesēm (izrādē spēlēs arī sen neredzētie aktieri A.Līcītis un I.Aizbalte).

Interesanti, kādu provokāciju sagaidīsim Rīgā? Autoru satikt varēšot 2.decembrī pirmizrādes vakarā Maskavas namā. (UPD. tā man teica izdevniecībā, vai nu tās ir tikai runas un provokācijas???)

Foto: Auroras Rubinshtein Mazais provokāciju teātris (makets):
Rolfa Hohhūta Lugu izlase (LVL 3.50, Izdevniecība Retorika-A, Matīsa 143),
provokātori (LVL 0.55, pirkti pa ceļam uz izdevniecību veikalā bez nosaukuma)

#1 В Берлине разгорелся театральный скандал (Deutche Welle, 24.08.2009 )
http://www.dw-world.de/dw/article/0,,4595091,00.html

#2 Самый старый актер мира играет в антинатовском спектакле (Deutche Welle, 30.07.2010 )
http://www.dw-world.de/dw/article/0,,5851593,00.html

#3 Настоящие жертвы инфляции: качество, честность и нравственность
http://corsogrimoire.livejournal.com/489065.html

Papildus izziņai: 

Konfliktoloģija (termins ieviests 1991. gadā) ir zinātnes nozare, kuras mērķis ir iegūt zināšanas par nesaskaņu, pretrunu un sadursmju rašanās, veidošanās, attīstības un izbeigšanās likumsakarībām dabā, cilvēkā un sabiedrībā. Šobrīd ļoti plašas iespējas studēt konfliktoloģiju ir Sanktpēterburgā un citās pilsētās Krievijā, studentu interese ir ļoti liela un arī šīs zinātnes potenciāls ir milzīgs.

Konfliktoloģistikas terminu es tikko pati izgudroju. Tā ir zinātne, kuras mērķis ir iegūt zināšanas par apzinātu un secīgu konfliktu izraisīšanu. Šādu zinātni diez vai varēs apgūt sistemātiski (pat Latvijā nē), tomēr ikvienam paveras plašs lauks pašizziņai.

Vara. Multenes. Koka kola

User Rating: / 25
PoorBest 

"...un viņš klīda pa lielpilsētas ielām kā pa tuksnesi - viss ar ko viņam nācās saskarties šķita esam tikai sausas smiltis, bezgalīga un vienveidīga smilšu jūra."

Šodien vairs nav jābrīnās, ka gan jaunieši, gan vecieši, pat augsti izglītoti mākslās priekšroku dod, piemēram, Rīgas dinamo hokeja translācijai vai interaktīvām datorspēlēm tā vietā, lai apmeklētu teātri un gruzītos vai viltos viduvējā dzīves plaģiātismā, jo beigu beigās jau šā vai tā, tās visas ir tikai smiltis, kuras starp kāju pirkstiem sijājas, kuras vējš pūš acīs un, kurām dažreiz tik ļoti patīk fatamorgānā izlikties par oāzi. Oāzi, kuru nomads vai ceļotāju karavāna ar kamieļiem savā garajā ceļā tik ļoti cer uziet. Mirāža rada tieši vēlamā, visvairāk trūkstošā ilūziju - ejot gar jūru viņi redz kuģus, ejot pa tuksnesi tā ir oāze, gluži kā labs teātris, apmierina visslēptākās alkas, kuras skatītājs bieži nav pat apzinājies.

Atšķaidītā kultūras ezotērika

User Rating: / 15
PoorBest 

Šī etīde būs par to, kā no sākuma es atkal prasu: "Priekš kam tas viss ir vajadzīgs?", pēc tam prasu visu aizliegt, tad nomierinos un beigās leju pavisam ezotērisku šķīdumu, kuru jūs nesapratīsiet. Par teātri nebūs praktiski nemaz. Ja izlasīsiet līdz beigām (dārgo Dombrovski, ja nu gadījumā Tu lasi!), tad tur būs arī par jauno kultūras ministru. Garais palags un galīgi bez ilustrācijām (es tagad traki baidos no autortiesībām), to vietā iekļāvu dažas personal call references. Visa gabals ieturēts viegli cenzētā postmodernās fikcijas žanrā. Meldiņš "Mēs Visi Esam Jaunie Autori".