Par atmiņu

User Rating: / 0
PoorBest 

Kā iepriekšējā ierakstā solīts, sākšu ar tekstu, kas bija ieplānots kā pirmais. Taču jāsaka, ka tas savu nozīmību šo pāris dienu laikā nav zaudējis. Tātad:

Warum die ālteren Leute ins Theater gehen, ist etwas, was ein jūnger Mensch nur schwer begreifen kann. [...] das, was den Alten am meisten schmeckt: Erinnerungen. Im Alter nimmt das Gedāchtniss zu. Dieses Organ ist eines der wenigen, die besser werden, und es ist das letzte, das dem Menschen noch so etwas wie erotische Vergnūgungen verschaft. Das alte Theater pflegt nun teils hauptsāchlich Erinnerungen, teils verlockt es selber durch solche an Zeiten, wo es vielleicht gut gewesen ist. (Iemeslus, kāpēc vecāki cilvēki dodas uz teātri, jaunam cilvēkam aptvert ir ļoti grūti. [...]tas, kas veciem patīk vislabāk: atmiņas. Vecumā atmiņa kļūst stiprāka. Šis orgāns ir viens no retajiem, kas kļūst spēcīgāks un arī pēdējais, kas cilvēkos rada kaut ko līdzīgu erotiskam apmierinājumam. Vecais teātris tad arī pa daļai kopj šīs atmiņas un pa daļai caur atmiņām iemāna sevi laikā, kurā tas iespējams ir bijis labs.)

Es ist die genussvolle Anstrengung der Jungen, sich Laster anzueignen.[...] Das Laster ist das Neue, Starke, Ūberraschende, Fremde. Das Theater mūsste fūr die Laster sorgen, damit die jungen Leute hineingehen kōnnen. (Piesavināties netikumus ir jauno baudpilnā piepūle [...]. Netikums ir tas jaunais, spēcīgais, pārsteidzošais, svešais. Teātrim būtu jārūpējas par šiem netikumiem, lai jaunie cilvēki varētu ienākt iekšā [teātrī/red.].) ( Brecht, Bertold. Gesammelte Werke 15. Schriften zum Theater I. Frankfurt am Main: Suhrkamp Verlag, 1967.)

Šim īsajam un fragmentārajam rakstam Bertolds Brehts ir devis nosaukumu "Unser Publikum" - mūsu publika/mūsu skatītājs. To lasot es nevienā mirklī nedomāju par veciem večukiem un vecenītēm, kas filca čībiņās iešļūkā teātrī kā Rundāles Pils muzejā. Kā kaut kamā, kas ir pilns ar arhivāru vērtību, salikts aiz stikla vitrīnām.

Šis raksts liek man domāt par attiecībām starp institucionālo teātru un kultūras politiku un jaunajām nevalstiskajām kultūras organizācijām. Institucionālā un reprezentējošā kultūra, kas vēl aizvien lepojas, ka Rīgā kādu mirkli ir dzīvojis Rihards Vāgners un Latvijas Nacionālajā teātrī ir proklamēta Latvijas Republikas neatkarība, bet kas nelepojas ar neatkarīgiem teātriem un starptautiskiem teātra festivāliem, meistaklasēm, jauno režisoru veiksmēm.
Iespējams, ka tam patiešām ir sakars ar atmiņu, ar domāšanu. Ka labs ir tas, kas savu laiku ir nostāvējis un jau nedaudz uzrūdzis – kā mīkla maizei. Manuprāt, mēs vēl aizvien dzīvojam pagātnē un pieķeramies lietām, par kurām var būt drošs un kuras var reprezentēt pagājušo spožumu. Tāda muzeju kultūra, tāda arhīvu iebalzamētā kultūra.
Protams, būtu jādomā par problēmu – kas bija pirmais: vista vai ola? Kas nosaka gaumi un kopj atmiņu: skatītājs vai sistēma? To rakstot, protams, apzinos, ka arī kultūras sistēmu apkalpo ierēdņi, kas var būt arī skatītāji, kas noteikti dažreiz ir arī skatītāji. Kā, piemēram, mūsu izbijusī Klutūras ministre Helēna Demakova, kas ļoti spēcīgi aizstāvēja reprezentējošo kultūru un lepojās par to, ka latvju kultūra var atbalstīties uz brīnišķo vācu kultūru, kas dominēja Latvijā ļoti ilgu laiku. (Apsolos pameklēt pāris citātus no viņas iznīcinošā raksta iz ultūras menedžmenta grāmatas, kura šobrīd man nav pa rokai.)
Ja godīgi, dažreiz domāju, ka tā nav tikai kultūras uztveres problēma, bet vispārēja masu psihoze – skatīties atpakaļ, pieķerties drošām noputējušām lietām. Protams, ir labi apzināties savas saknes, zināt tradīcijas un vēsturi, taču šī dīkstāve un veco lietu apmuļļāšana pa rokām man uzdzen drebuļus.

Nezinu kāpēc tieši tagad, kad esmu prom no Latvijas, varu par to rakstīt. Iespējams, tāpēc, ka atstatums dod tādu kā objektivitātes sajūtu. Bet, iespējams, es maldos. Domāju, ka nākamajā savā ierakstā mēģināšu vairāk papētīt Vācijas kultūras sistēmu. Protams, ka, ja paskatās datus, kuros tiek aprakstīts, ka kāds Vācijas pilsētas teātris kurjera pakalpojumiem gadā izdod vairāk kā viens neatkarīgais teātris saņem atbalstu gadam, tad varētu teikt, ka nekur nekas nav savādāk un visur viss ir tāpat. Bet, manuprāt, ir vērts par to runāt. Vēl un vēl!!!!!!

arnita