Atšķaidītā kultūras ezotērika

User Rating: / 15
PoorBest 

Šī etīde būs par to, kā no sākuma es atkal prasu: "Priekš kam tas viss ir vajadzīgs?", pēc tam prasu visu aizliegt, tad nomierinos un beigās leju pavisam ezotērisku šķīdumu, kuru jūs nesapratīsiet. Par teātri nebūs praktiski nemaz. Ja izlasīsiet līdz beigām (dārgo Dombrovski, ja nu gadījumā Tu lasi!), tad tur būs arī par jauno kultūras ministru. Garais palags un galīgi bez ilustrācijām (es tagad traki baidos no autortiesībām), to vietā iekļāvu dažas personal call references. Visa gabals ieturēts viegli cenzētā postmodernās fikcijas žanrā. Meldiņš "Mēs Visi Esam Jaunie Autori".

Sveiki, kā jums iet?

Man viss tāpat – lieki nervozēju, kurbulēju liekas nepatikšanas, katram pretimnācējam prasu: "Priekš kam tas viss vispār ir vajadzīgs!??", ceļos un guļos ar šo jautājumu. Iespējams, ka uz šo jautājumu iespringuši vēl citi kultūras cilvēki saucamie, bet, cik zinu, daži jau veiksmīgi ārstējas ar "Hektoru" un vairs nemoka sevi. Labās ziņas ir tādas, ka daži šo jautājumu studē vēl krietni dziļāk. RSU lasītavā, kur šobrīd atronas mana birojnīca, daži tam pieiet tik nopietni, ka caurām dienām buras biezumbiezos anatomijas atlantos: "Cilvēks", "Roka", "Kāja" (iedomājieties, vesela grāmata tikai par roku vai kāju – katrs vadiņš, katrs muskulītis pretskatā un šķērsgriezumā, uzskaitīts un nosaukts vārdā!). Sliktās ziņas ir tādas, ka veros šajās medicīnas studentu sejās un tur nevar redzēt nekādas negulēto nakšu pēdas un priekš-kam-vajadzīgs apjukumu – visi ir skaisti un apgaroti. Uzreiz redzams, ka nenodarbojas ar liekām refeksijām priekš kam vajadzīga kāja šķērsgriezumā. Aber tiem, kas no malas veras kultūras iekšās, šāds jautājums rodas katru dienu. Vidējā neitrālā ziņa ir tāda, ka kultūra tomēr ir mana dzimtene un es te palieku, bet, par laimi, tagad nodarbojos mazliet ar soczinātnēm un tur var atrast dažu labu pagaidu atbildi un pagaidu mierinājumi. Te sistemanalīzē, te haosa fraktāļu teorijā. Veldzējoša jauno zināšanu miera sajūta mijas ar kategorisku radikālismu. Piemēram, kad soczinātņu starplaikos aizņemos no erasmiešiem – turku viesstudentiem anatomijas atlantu "Sirds", tad pavisam sanervozējos. Gribu rakstīt kompetentajiem orgāniem, lai tie steidzami aizliedz visu Latvijas Kultūras Akadēmiju. Esmu novesta tiktāl, ka esmu gatava parakstīt petīciju, ka cilvēki ar vienu pašu humanitāro zinātņu mākslās diplomu ir bīstami sabiedrībai. Pietiek pavērot rezultātu, kad cilvēki ar mākslas diplomu vien sāk filmēt dekoratīvus klipus par dakteriem. Akadēmijas sākumposmā gan eksistēja statēģisks ieteikums sapludināt "kultūras jaunavas" ar "jūrskolas kadetiem" (t.i. savienot šīs skolas, idejas autors - prof. R.Vilciņš), jo turpinot tādā pat garā, rezultāts ir pārāk paredzams – iegūstam čupu ar pilnīgi nespējīgām labdzimušām jaunuvēm priekš izprecināšanas ārzemju papiņiem (un jūs ko domājāt, ko tie Starpkultūru sakari nozīmē? Mēs tur vienā laidā mācījāmies cordon bleu receptes, citzemju himnas un etiķeti). Un pa vidu būs daži brāķi, kurus var laist strādāt tikai uz ministriju vai rakstīt blogiem par mākslām. Pat bibliotēkās neņem, nerunājot nemaz par to, ka viņas varētu pretendēt uz Kupi kupon kopīraitera vakanci.

Vēl cita radikāla doma bija tāda, ka steidzami nepieciešams aizliegt mācīt skolās daiļliteratūru. Vai vismaz atbalstīt ar abām rokām izglītības ministra domu, ka par pamatskolas skološanu vajag ieviest maksu (man nav links uz baumu, piedodiet). Tad nu, lūdzu, iekļaujiet tai maksas paketē kā pirmo daiļliteratūru. Varbūt atkritīs pat kultūras jaunuvju problemātika. Nav jau daudz, bet tomēr ir, tādu cilvēku, kas cieši tic rakstītam vārdam, kaut gan nespēj idejiski atšķirt romantismu no zinātniskās fantastikas, visam tic, cieši ievēro un cieš. Cik ģimenes mums nav izjukušas jaunībā lasītas daiļliteratūras dēļ un cik vispār nav reģistrētas laulību reģistrā. Kāds ir pētījis, cik no viņiem pirms tam ir lasījuši grāmatu "Mīlestība mūžīgi"!? Tas pats uz teātri arī attiecas, es te vienkārši nevaru visu uzskaitīt. Tā ka, lūdzu, lūdzu, aizliedziet visas daiļās mākslas, tas vairs nav izturams! Noorganizēt vienpersonīgu piketu pie kompetentā orgāna. Mana balss skan pārāk klusu un netiek ņemta vērā. Būs vien jāgriežas pēc palīdzības pie drauga-lobētāja no Zatlera partijas. Kamēr tā nav, nolēmu ievērot daiļumu diētu un ignorēt visus tos šausmīgos banerus, kas man uzbrūk no visām pusēm un reklamē totālu kulturālu dobže izklaidēšanu un netīrus darījumus spīkeros. Mazliet gan bija žēl, ka neapmeklēju kultūras pasākumu "Kāpēc mēs ejam uz kapiem?", ļoti jau nu tas ielūgums mani uzrunāja – lūk, tas ir patiešām koncepts! Viss tas lokalizētais a la Damjēna Hirsta dizains (briljantu galvaskausa vietā – Austrai Skujiņai piederējis galvaskauss, hmmm, RTMM 50877, skatiet, lūdzu linku #1 ieraksta beigās), šis pasākums noteikti sniegtu kādu jaunu atbildi uz manu jautājumu: "Kam tas viss ir vajadzīgs?"

Kad, uzlikusi stingru veto visam šam hipsteru rokoko, piesēdos veidot savu GROW koučinga plānu, likteņa ironija skaudri noprinšķināja manā ēpastkastē. Tur bija ziņa, ka esmu laipni lūgta legalizēties par autoru Jauno un iesācēju autoru seminārā. Tad nu vajadzēja ieviest konsolidāciju savā kultūras celibātā – tāpēc aizliegumā nē kultūrai! nekad! iekļāvu sekojošus 3 punktus:

-es eju uz kultūru, ja man tur pašai kaut kas jādarās,

-es eju uz kultūru, ja man par to maksā vai ēdina,

-tāpatās es eju uz kultūru, ja tur darās kāds mans pazīstamais.

(Vārdus tāpatās un darās, starp citu, es speciāli  izmantoju, jo man pielipa no kultūras ministres, kura ir dziļi kultūrā un tāpatās visko darīsies ar tiem talantiem, menedžēs un motivēs ar balviņām. Tā vismaz Normunds Naumanis baumoja tviterī, kaut gan tas ir skaudri no viņa puses. (#2) Mēs, jaunie autori visi tā runājam.)

Kaut gan šis ir skatuves mākslu portāls, atļaušos uzrakstīt savas globālās pārdomas par literatūru, kuras man radās šo semināru laikā, jo galu galā – ir te mums mākslu sintēze vai katrs dzīvo savā namiņā? Pārdomas bija daudz un dažādas, ik pa laikam pie sevis domāju divējas domas: "Nepieciešams aizliegt kultūru!!!!" un "O, laikam tiešām būs jāsāk rakstīt romāniņi!". Aha, humanitārās bakalaureātes, kuras vēl nav nogrābušas sev turku līgavaini, ir ļoti bīstamas sabiedrībai, es jau teicu! Tomēr bija arī mierīgas, līganas domas, bez ekstrēmisma un bez grāmatu ugunskuriem. Tad nu es te centīšos pēc iespējas īsākā veidā galvenās un lietišķākās domas piefiksēt, nedēļas vielas esenci. Tās būs par literatūru, bet domāju, ka attiecas arī uz citām mākslām. Vispār jau viņas ir tik primitīvas, gandrīz ezotēriskas, un tieši tāpēc tik sarežģītas. Piedodiet gan par to pirmo, gan to otro.

1. Inovācijas. Galvenais un biežākais pārmetums jaunajiem autoriem bija par to, ka tiek izmantotas banalitātes, vecas metaforas un salīdzinājumi. No operas: sarkanās rozes, kvēlie skūpsti, zilās debesis, mūžīgā mīlestība u.c. Tā vienkārši nedrīkst darīt un āmen! Pat ja tas patiešām tā bija, ka kāds tevi kvēli skūpstīja, to nedrīkst tā aprakstīt!!! Zūd ticamības moments, zūd laiks un prāts (lasītājs netic, ka tas notiek mūsdienās un ka tas ir domāts nopietni!). Un vispār pretīgi lasīt tādu sentimentālu zupu! Tātad autoram vajag izdomāt jaunus tēlus, vēlams postmodernus, saucu piemērus: dolby stereo rozes-rozetes, izkaisītā skūpstīšana, dzelteni sačurātās brīvības debesis, mīlestība zagss u.t.t. Un smieklīgus, tātad.

2. Lokālais konteksts un postmoderns. Recenzējot jaunos autoru darbus kā pozitīvais moments tika uzsvērta absurda un ironijas lietošana, kā arī dažādu negaidītu pavērsienu izvēršana. Tomēr atkal aplauziens – izrādās, ir svarīgi, ka šīs jaunās lietas tiek veidotas uz jau esošās bāzes un ar jau eksistējošiem kultūras uzslāņojumiem. Tādejādi, piemēram, nedrīkst lietot tēlainos paņēmienus ar hiperlinkiem uz patētiskiem azerbaidžāņu rakstniekiem, kurus "neviens nav lasījis", bet nu ar sartriem-keruakiem var paprovēt, paeksperimentēt. Pilnīgi jaunus vārdus arī nevar lietot (tos vajag pirms tam vismaz 7x ietvītot, bet pēc tam publikācijās lietot tikai 1x gadā).

3. Personīgais ieguldījums. Man, godīgi sakot, bija baigais atklājums, ka ar tekstiem ir jāstrādā, tie ir jāslīpē! Turpmāk tā darīšu! Es jau teicu, visa šī zinātne ir ezotērika, kas tik neatklājas! Mani teksti noteikti ir par garu, tur par daudz visa liekā (jo es vienmēr tā pārdzīvoju!), tomēr interneta tekstiem ir jābūt vienkāršiem un ūdeņainiem, jo, ja saraksta ļoti īsi tās koncentrētās domas, pie kurām jāapstājas padomāt, tas bojā acis vairāk nekā garā lasīšana-skrullēšana.

4. Valuance. Nav kritēriju, pēc kura var spriest par labu vai sliktu literatūru. Var jau mēģināt atrast kādu veiksmes/izgāšanās recepti, bet tā būs tukšā ļurināšana ētiķu-ēstētiķu garā. Kā izrādījās, mēs mierīgi varam visu vērtēt tikai pēc patīk/nepatīk, tas ir normāli! Nav tādu vārdu pareizi, nepareizi, mēs taču dzīvojam laikā, kad ikviens var mēģināt un spēlēties vēl, ikviens vēl var tikt pie zināšanām un prasmēm. Un vēl mums katram iekšā darbojas tāds iekšējais barometrs, kas pateiks priekšā, vai autors ir savējais un kāds ir viņa inteliģences līmeni (reizēm pat to, vai viņš zina azerbaidžāņu rakstniekus). Recenzēšanā slēpjas tāda viltīga konspiroloģija, ka tiklīdz kā tu par kādu saki kaut ko sliktu, tā tas viss uzreiz pagriežas pret tevi pašu kā senajā bērnu pantiņā.

Atkāpe. Bet Latvijā arī ir labi un saudzīgi rakstnieki. Kuri ne tikai zina mūsu jaunos turku rakstniekus (kas strauji kļuvuši populāri, ieprecoties latviešu literatūrā), bet arī pilda nepateicīgo recenzenta misiju tik saudzējoši, it kā Jauno Autoru paviršie word palagi ar gramatikas kļūdām būtu patiesībā taureņu spārni, rets eksemplārs, un it kā par katru izteikto vārdu vēl tovakar būs jāatskaitās Dievam, vai nedegošo manuskriptu Pegazam - par to, cik teiktais bijis patiess un īsts. Inteliģenti un vajadzīgi, maksimāli koncentrēti un ar tādu atbildību sakot, piemēram: "Bet mēs visi taču esam no vienas matērijas" vai "Tur, kur sākas cilvēks, tur arī sākas literatūra". Paldies Ingai Ābelei par šo!

Otra atkāpe. Un te sākas pati galvenā problēma. Nonākam pie tādas ezotērikas, kurai pagaidām neredzu vietu latviešu literatūrā, ne arī citās mākslās. Kā lai raksta par šīm lietām, neizmantojot vecos vārdus, bet lietjot ironiju? Tādā gadījumā iznāk, ka rakstnieks ir cilvēks ar īpašu apziņas skaidrību un inteliģences pakāpi. Mūsdienu cilvēks ar mūsdienu inteliģenci. Aizmirstiet visus tos galantos džentelmeņus un lēdijas no saloniem, par kuriem ne mazums ir lasīts. Mūsdienas, tātad. Mūsdienu rakstniekam ir jābūt dzīvam un jūtīgam, pirmkārt.

5. Kultūras ezotērika. Mūsdienu kultūras cilvēks noteikti ir cilvēks, kas labi pārzina fiziku un ķīmiju (un tamlīdzīgi), torsionu laukus, realitātes transsērfingu (un tamlīdzīgi), latviešu klasiku un žurnāla "Žirafe" literāro lappusi (un tamlīdzīgi), atvērto un aizvērto sistēmanalīzi (un tamlīdzīgi), hologrāfiskā visuma 3.vektoru un 12. dimensijas bifurkācijas robežu, un vēl, un vēl – lai būtu jau visam tam izgājis cauri un visu sapratis, un tikai tad vārdi viss ir vienots vai viss notiek tā, kā tas ir spēj iegūt jaunu skanējumu, un galvenais - arī bez visa tā absurda un postmodernās ironijas (no kuras es personīgi esmu šausmīgi nogurusi). Un tā ir vispārākā pakāpe, kādu mākslā šobrīd var sasniegt. Izskatās, ka vēl pēc 5-10 gadiem mākslām vēl tiešāk pieslēgsies neirozinātnes (kādā veidā – to varam apjaust jau šodien, apmeklējot serbu mākslinieces Marinas Abramovič izstādi Maskavā), un šādus mākslas ziņojumus varēs vieglāk nodot arī plašākai publikai pa tiešo, varbūt to sapratīs arī nīkulīgie sūdi (piedodiet, es nezinu oficiālo tulkojumu plaši lietotajam krievu terminam УГ - унылое говно, kas apzīmē cilvēkus ar vāju enerģētiku un kuri paši neko nerada). Pagaidām dzīvojam kā ir, un izbraucam uz ironijām un absurdiem. Caur smiekliem ir vieglāk iemācīties jaunas lietas, patiešām. Mēs Visi Esam Jaunie Autori.

Man ir sajūta, ka jūs nesaprotat, par ko es šobrīd rakstu. Šis raksts vēl nav publicēts, šis teikums vēl nav pabeigts, bet jau no nākotnes saņemu signālu, ka jūs nesaprotat. Es zinu, zinu, šī nepārvarami ezotēriskā doma man būs jāatšķaida vēl ar daudzumdaudz ironijām, lai jūs saprastu. Es arī te lasu šausmīgi biezas grāmatas par realitātes megastruktūrām – un tur autoram ir jālaužas un visādi jāgrozās un caurām dienām naktīm jāgudro jaunas metaforas un jauni metanaratīvi, lai lasītājs saprastu pa jaunam, pa mūsdienīgam: viss ir viens, katrs pats savas laimes kalējs, kas ir gaiss, ūdens, zeme. Jo tiktāl mēs esam. Nu vienkārši nedrīkst vienkārši rakstīt vienkārši: puķe ir skaista... šogad tik maigs rudens... es tevi mīlu!!!! To darīt vienkārši nedrīkst!!!!! Tas, kas notiek ārā katru rudeni-pavasari, ir patiešām skaisti, bet tas, ka rakstnieks par to raksta atkal ar tiem pašiem vārdiem, nepavisam nav skaisti. Tad kas? Rakstniekam ir uzdevums visu laiku meklēt jaunus vārdus un jaunus paņēmienus, un lietot jaunvārdus jaunos paņēmienos!Tieši tā pati doma kā mūsu izcilākais literārais urbānists Vents Vīnbergs vakar ieblogoja par arhitekta misiju: apgūt brīvajā ekonomikā pieejamo jauno būvmateriālu klāstu. (#3)

Tad jāsaprot, ka arī daiļmākslās valda nepielūdzami Modes likumi un viss notiek pa Trendu sekundēm? Un ko lai darām ar pamatelementiem – ar mīļo Zemi, ar ūdeni, ar puķēm un pīlēm? Ar Visumu, galu galā! Saucam kaut kā citādi, pa jaunam? Aprakstām garumgarās grāmatās visādos jaunos jēdzienos, nesakot, par ko, un tikai beigās atklājam, ka mēs paudām savu sajūsmu par šī gada silto rudeni? Laikam taču nē. Mēs par to vienkārši klusējam, un tā arī būs galvenā mūsdienu kultūras ezotērikas ironija – ka mēs par to klusējam pietiekami izteiksmīgi, ka šaubu nav. Un ja nav ironijas, tad tas ir pavisam saprotami. Tikai žēl, ka man par to jāraksta tik gari. Nākamreiz lasiet no lūpām.

Šeit arī varētu beigt, ja vien sākumā nebūtu dots solījums, ka izteikšos arī par jauno kultūras ministru. Tad nu saku, jaunajam kultūras ministram ir jābūt kā Fjodoram Bondarčukam no filmas "2 dienas" (nē, es nepārkāpju savu mākslu diētu, krievu filmas nav izņēmums, a kas, man, Duņa Smirnova ir varbūt pazīstama). Ja godīgi, tad no filmas pasmēlu arī domu par literatūras aizliegšanu skolās. Fjodors filmā spēlē augsta ranga Ekonomikas ministrijas ierēdni, kas aizbrauc uz baigu čuhāriju novērtēt zemes gabalu, kuru paredzēts developēt ar hedžfondu palīdzību, bet tur, izrādās, atrodas muzejs, veltīts kādam mazzināmam rakstniekam. Filmā satiekas 2 pasaules – viena, ministriju pasaule, ekonomiski pamatotā, ar labām mašīnām un kuņģa čūlu, un otra – kultūrmantojuma fanu pasaule, ar ideāliem no grāmatiņām, saplēstu tasīti, no kuras pats rakstnieks ir dzēris, ar slaucamu kazu šķībā būdā. Abas pasaules savā radikālismā. Pasaules, kuras reti satiekas vienā vietā. Smirnova intervijā (#4) stāsta, ka tas bijis izaicinājums – šādā vieglā mākslinieciska žanra stāstā parādīt banālu patiesību, ka Valsts Varu mums ne no Marsa atsūtīja un arī Inteliģenci nez vai diversijā ar izpletņiem nometa. Ka mums visiem anamnēzē ir vienas un tās pašas zandales bērnudārzā. Un ka mēs visi esam no vienas matērijas. Un tas ir tik muļķīgi taisīt filmas par to, ka ierēdņi ir tādi, un inteliģence ir šāda (un šis paņēmiens tiks aizliegts nākamais aiz sarkanām rozēm!), tad tomēr – kā lai citādi pastāsta premjeriem, ka mums vajag taisni šādu kultūras ministru – ar ekonomisko domāšanu, bet spējīgu iemīlēt arī muzeja tantiņu. Bez ironijas.

#1 - Austrai Skujiņai piederējušais galvaskauss (viens no?): http://twitpic.com/6v1awp
#2 - Normunda Naumaņa tviteris http://twitter.com/#!/normixn
#3 - Vents Vīnbergs "Bezbērnu pieaugušo vakari" http://www.arterritory.com/lv/blogi_video/blogi/428-vents_vinbergs_bezbernu_pieauguso_vakari/
#4 - Intervija ar Avdotju Smirnovu un Fjodoru Bondarčuku žurnālā "Afisha" http://www.afisha.ru/article/bondarchuk_smirnova/