Sveiki, teritorijā!

User Rating: / 1
PoorBest 

Kāds nopietns vārds un kādi nopietni teatrāļi te sapulcējušies! Spriež par teātra lomu sabiedrībā, piesauc Šlingenzīfu un dadaistus. Grūti tā uzsākt rakstīt. Agrāk gan redzēju gandrīz visas Rīgas izrādes, tagad biežāk iznācis sēdēt Sanktpēterburgas Marijas teātra apzeltītajā ložā un arvien biežāk pietiek ar dzīves teātri. Bet galu galā teātra mākslu teritorija nav tikai teatrāļu rezervāts, tajā ir sava vieta arī skatītājam. Paldies Maijai, kas mani uzaicināja rakstīt, centīšos nepievilt cerības. Ja nu gadījumā kas, man arī ir grāds mākslās un laba atzīme teātra vēsturē, varu uzrādīt diplomu. Bet nu pagaidām, ar Jūsu atļauju, es ieslēdzu datoru, uzvelku augstpapēžu kurpes, jo, kā Pēterburgā mani iemācīja - iet uz teātri kurpēs bez papēžiem - tā ir pilnīgi vējā izsviesta nauda, ielieku klēpī teātra somiņu ar kakla konfektēm un konjaka blašķīti. Varam sākt.

Ar ko lai sāk savas teritorijas iezīmēšanu? Ar kādu spožu pirmizrādi, kādas primadonnas aprunāšanu, lai noturētu Jūsu interesi? Šoreiz nē. Sākšu ar to, ka padalīšos ar satriecošu jaunumu, ka Rīgā kopš oktobra ir jauna galerija, kura savu darbu sāka ar Latvijas teātra kostīmmākslinieču skiču izstādi. Izstādē apkopotas teātra kostīmu skices, ko radījušas divpadsmit mūsdienu Latvijas teātra mākslinieces: Kristīne Abika, Izolde Cēsniece, Ināra Gauja, Anna Heinrihsone, Ieva Jurjāne, Kristīne Jurjāne, Ieva Kundziņa, Elita Patmalniece, Liene Rolšteina, Jurate Silakaktiņa un Ilze Vītoliņa. Visi ļoti dzirdēti vārdi, vai ne? Galerijas saimniece Olga Hlebņikova, maskaviete, kas pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, izstādi atklāja ar patiešām pa maskaviskam siltu uzrunu, vispirms izsaucot visas skaistās kostīmu mākslinieces priekšā: "Šī beidzot ir iespēja mums visiem viņas ieraudzīt dzīvē, neredzamos rūķus, kas mēģinājumos klusu sēž zāles tumsā, vēro režisora un aktieru darbu un atrod vispiemērotāko aktieru ietērpu. Pirmizrādē mēs veltam savus aplausus aktieriem, režisoram, bet nekad mums nav iespēja aplaudēt kostīmu māksliniekam, kaut gan viņu darbs ir tik svarīgs. Tāpēc varbūt sāksim izstādes atklāšanu ar aplausiem šīm brīnišķīgajām māksliniecēm! Es, gatavojot šo izstādi, iepazīstoties ar viņām un viņu fantastiskajām skicēm, kuras viņas pašas nepamatoti pieticīgi sauc tikai par "darba materiālu", esmu pilnīgi viņās visās iemīlējusies!" nu, charmant, ko tur lai saka. No daudzām skicēm gan nevar īsti saprast, kā tad tur īsti domāts un kā šuvējas var vispār saprast, ko lai šuj, bet izrādes noskaņas ir pilnīgi nolasāmas. Un skicēm jau seko ilgi vakari kopā ar šuvējām, pie kafijas un cigaretēm... Izstāde "Teātris pirms un pēc pirmizrādes" skatāma Alberta ielā 1-8a (blakus "Madame Bonbon") līdz 12.decembrim pirmdienās, trešdienās un piektdienās no plkst.11 līdz 18. Ieeja galerijā - bez maksas. Soveršenno sekretno pačukstēšu, ka ar šo izstādi galerijas saistība ar teātra jomu neizbeigsies, tā kā nākamais pasākums ieplānots kāda ļoti zināma Latvijas mākslinieka izstāde. Mākslinieks vairāk pazīstams kā gleznotājs, bet veidojis arī izrāžu kostīmus. Šis mākslinieks 1919. - 1947. gados darbojies Nacionālajā teātrī, Nacionālajā operā un perifērijas teātros, bijis Dailes teātra galvenais mākslinieks. Miniet nu.

Šis rudens ir ļoti interesants teātra jomā. Mūsu godājamais kultūras ministrs, kuram gan teātris nav mīļākā no mākslām, šoruden pats ierakstīja sevi Latvijas teātra vēsturē ar spārnotu frāzi, ka astoņi teātri ir par daudz, uzsverot, ka valstij jau nu gan nav jāsponsorē teātri, t.i. nodokļu maksātajiem nav jāmaksā par šaubīgiem iestudējumiem, kurus viņi pēc tam paši neskatās. Kultūras ministrijas paziņojums vēsta, ka valsts esot ar mieru finansēt tikai "izcilākos" teātrus, pārējos lai finansē pašvaldības (hmm, tā vairs nav valsts nauda?). Mani satrauc, kas notiks ar Mihaila Čehova krievu teātri, kuram šobrīd nav iespēju pierādīt sevi kā izcilam, kamēr teātra ēka tiek rekonstruēta. Kā variants tiek piedāvāts, lai Rīgas dome tad, mol, lai viņus arī finansē, ja jau viņi ir tik krieviski, t.i. Rīgas domnieki. Diezgan interesants tāds domu gājiens. Bet Rīgas domniekiem, cik zināms, vairāk interesē jaunu azartspēļu zāļu izveide. "Pirmie, no kuriem KM vēlas atbrīvoties, ir Liepājas un Daugavpils teātri. Liepājas teātris, juridiski pašvaldības, līdz šim saņēma arī valsts dotāciju, bet šogad tiks "iemainīts" pret simfonisko orķestri" ziņo laikraksts "Diena". Hm, nez kāpēc simfonisko orķestri? Pat Alvis Hermanis ir pārliecināts, ka ir personas, kas vēlas arī JRT slēgšanu un sola augsta līmeņa starptautisku skandālu, ja "kaut matiņš..". Papildus šādām ziņām uzpeld jaunumi par visādiem nesmukumiem, kā teātru direktori maksā viens otram par konsultācijām un kā Dailes teātra direktors A.Līnis piepelnās, izmantojot savu dienesta stāvokli. A.Līnim "piemērots drošības līdzeklis - aizliegums tuvoties teātrim". Jā, tas priekš teatrāļa tiešām ir bargākais sods - atņemt dienišķo, to īpašo samta aizkaru un Dailes teātra kokteilīšu smaržas sajaukumu, bet te - aizliegt vispār tuvoties!

Bet nu ne mums sodīt. Tas galīgi nav tas, ar ko šis rudens ir īpašs. Paskatieties, kas notiek! Pat "Bimini" telpas, kuras visus "Kalvīša treknos gadus" stāvēja tukšas, aizņēmusi neatkarīga teātra trupa. Un valstij  nav daļas un viedokļa, vai tas ir izcils vai neizcils. Galvenais ir pats fakts, galvenais - notiek pārmaiņas. Un varbūt arī lielajiem teātriem arī jākļūst pieaugušākiem, no "mammas" iedotās kabatas naudas neatkarīgākiem un apsviedīgākiem??? Bijušajā kazino "Admirāļu klubs" savu darbību sācis "Artelis", ar telpām viņiem nu gan ir paveicies - sarkani samta aizkari, spoguļi zeltītos rāmjos. Tikai ļoti gribas cerēt, ka viņi nekļūs par pārāk lieliem intelektuāļiem, bet ieņems nišu, uz kuru Rīgā vēl neviens av pretendējis - kabarē, balagāns, fokusņiki, one-man šovi, stand-up komēdijas, teātris, kas savā būtībā mazliet līdzīgs cirkam. Kapēc ne? Pēterburgā bija līdzīgs teātris "Haļi-gaļi", īsts balagāns, kuru vadīja rudbārdainais Trahtenbergs. Pilnīgi noteikti ne "izcilākais" teātris, drīzāk - šausmīgākais, bet savu vietu pilsētas dzīvē tas ieņēma. Varbūt tad ar "Arteļa" palīdzību teātra daudzās sejas atklās arī kāds Rīgas proletariāta pārstāvis, kāds automehāniķis, fasētājs vai santehniķis. Viņš taču saprot, ka uz operu ar savām melnajām rokām nevar iet, bet dvēsele prasa kaut ko... operetes ta nav. Tad lai ir vismaz kabarē. Galvenais - vairs ne kazino.

Sāku savus izlūkgājienus pa neapzinātajām aktieru teritorijām ar art-kluba "Indigo" apmeklējumu. Vai Jūs tādu ziniet? Kad stāstīju draugiem, viņi zināja: "Tas, no kurienes tā briesmīgā mūzika skan?" Jā, tas pats, bijusī ēdnīca "Daile". Reizēm tur patiešām skan kolbasņiks, bet citreiz tur tiek spēlēts arī teātris. Es biju uz izrādi, kuru bija iestudējuši pavisam jauniņi Rīgas krievi, lugu uzrakstījis arī rīdzinieks, un izrāde ir par Rīgu, par pilsētu, kur notiek tik daudz brīnumaina, un kuru mēs tā mīlam. Vai Jums nav interesanti, kā Rīgu uztver cilvēki, kurus mēs ikdienā pilnīgi neievērojam? "Kurējie? Tie tajos briesmīgajos treniņtērpos?" Nu, nē, tie, kas raksta paši lugas, sacer mūziku un viņi ir tādi paši rīdzinieki kā mēs. "Indigo" interjers ir pilnīgi kā klubi Krievijā, zils ar sarkanu, un man patīk, ka izrādes, tieši tāpat kā Krievijā, nesākas laikā. Lai dotu iespēju cilvēkam apmeklēt arī bufeti, kas ir puse no teātru apmeklēšanas kaifa, ja izrāde ir vienā daļā. Pēc izrādes ar koncertu uzstājas vietējo mūziķu grupas. Vienkārši ziniet, ka tāda vieta ir. Nu un vēl ir Dirty Deal Spīķeros, un jaunā zāle Ģertrūdes ielā. Es nepaspēju izsekot visam līdzi, cik daudz visa kā jauna parādās mūsu pilsētā.

Paspēju apmeklēt tikai divas pirmizrādes. Māras Ķimeles "Pieci vakari" JRT un Indras Rogas "Lācis" Nacionālajā teātrī. Atklāšu, ka esmu mazliet vīlusies Jaunajā Rīgas teātrī un pēc izrādes "Vectēvs" nolēmu kādu brīdi uz šo teātri neiet. Nevis ka slikta izrāde, bet kaut kāda nomāktība apvij pašu teātra ēku, tāda melna sega pārsegta pāri visai mājai, tāda man ir sajūta. Es atceros, ar kādu sajūsmu es skrēju uz "Doriana Greja ģīmetni", "Kaiju", "Tranzītu-2000", "Manu nabaga Maratu", vispār visām Alvja izrādēm, neviena nebija līdzīga kādai iepriekšējai izradei, viss jauns un svaigs. Un tad vienā brīdī tas apstājās. Jā, izrādes it kā par latviešiem, par cilvēkiem mums blakus, bet vai tiešām par mums pašiem? Ir atrasta viena kūku forma un šajā formā tiek ceptas visas izrādes. Mazliet reņģu un ceptu sīpolu, mazliet rūtainu flaneļa kreklu, mazliet sāpīga padomju sentimenta, ar hlamiem nokrautā skatuve un "vistiņu griesti"... Manas augstpapēžu kurpes un šanel-pieci šeit galīgi neiederas. Alvi, Pēterburgā, Jūs man prasījāt, kā mēs tur vispār varot dzīvot, ar tik nesakārtotu sadzīvi (bitovuhu)? Es tobrīd nesapratu jautājumu un šausmas balsī, tas bija tieši pēc izrādes "Garā dzīve", kuru pēterburdzieši uzņēma negaidīti nopietni, nesmējās, nezviedza kā Eiropas publika, un aktieri nesaprata, kas par vainu. Varbūt tas tāpēc, ka lielākā daļa no tiem skatītājiem dzīvoja tieši tādā scenogrāfijā un viņi bija apmulsuši, redzot savu dzīvokli uz skatuves. Skatītāju simpātiju balvu Jūs dabūjāt, bet pierastos smieklus nē. Tā noteikti bija citāda attieksme nekā rīdziniekiem un vispār - eiropejiešiem, kuriem tādas izrādes paskatīties ir kā uz zvēru dārzu atnākt. Paskumt pēc zaudētajiem laikiem, pasmieties, bet pēc izrādes atgriezties mājās, kur viss ir perfekti - lamināts un citas ekstras. Mani satrauc, kad redzu, kāda publika tagad iet uz JRT pirmizrādēm, un sevišķi, kad dzirdu viņu sarunas. Agrāk uz pirmizrādēm citi cilvēki nāca. Tagad šie atnāk uz teātri un pirms un pēc izrādes runā tikai par dokumentiem, kredītiem, procentiem un faksiem. Vai viņi nāk uz Jauno Rīgas teātri, tāpēc, ka tas tagad skaitās modīgi un prestiži, vai arī - paskatīties uz "mazajiem meža dīvainīšiem"? Nu, ne man nosodīt.

Par "Pieciem vakariem". Mani pierunāja aiziet, jo tur būšot par Pēterburgu. Adrese: Sacelšanās laukums, hm, laikam darbība notiek tajā mājā, kuru tieši nojauca, lai uzbūvētu kaut ko modernāku. Man "Pieci vakari" izskatījās pilnīgi kā "Mans nabaga Marats-2", tikai mazliet jestrāks. Maratu iestudēja pirms 10 gadiem vai pirms cik?, "Piecus vakarus" - tagad, 2009.gadā - kāpēc? Kāpēc JRT tā interesē Ļeņingradas cilvēku dzīve, blokāde, Soņas un citu vientuļu sieviešu personīgās laimes iztrūkums? Es joprojām par to domāju un mēģinu saprast. Cik aktuāli tas ir Rīgā, tagad, kad Pēterburga ir tālāk nekā, piemēram, Berlīne. Un es gribētu uzzināt, ko par to domā jaunās banku kredītspeciālistes, JRT apmeklētājas. Vai dēļ viņām JRT izrādēs ir iezadzies tas formālisms un mazliet tāds kā aizvainots lepnums. Bet paldies par sapni. Izrāde vēsta, ka mīlestībai vajag ticēt, un vispirmāmkārtām vajag ticēt savai mīlestībai. Pat ja tavas mīlas objekts ir nelietis un Kazanova, mīli un tici savai mīlestībai. Reiz arī Tev, jaukā sieviete, tiks sarīkoti negaidīti svētki ar mimozām un rosolu. "Neaizmirsti, ka galdautam jābūt ar iegludinātām locījumu vietām! Jo tas atgādina bērnību!" Sievietes tak nav radītas būt par biedrenēm un labām speciālistēm, mums taču vajag tikai mīlēt un iedvesmot savus mīļotos.

Par "Lāci". Par šo izrādi gan man gribas uzreiz teikt: Jā, man ļoti patika, jo beidzot kāda izrāde par mums pašiem! Apbrīnoju Māru Zālīti un Indru Rogu par drosmi iestudēt izrādi par tādu personību kā Vilis Lācis, par kuru vidusmēra cilvēkam it kā viss būtu skaidrs - Latvijas nodevējs un viss, nav svarīgi, kā un kāpēc. Mani kaut kā vairāk ieinteresēja nevis Zālītes kundzes vēsturisko faktu interpretācija, kurā palika pietiekami neatbildētu jautājumu, bet gan cilvēciskās lietas, par kurām tiek runāts izrādē. Man ļoti patika lugas vienkāršie dialogi, bez visa tā pārnesto nozīmju biruma, melnā humora un sarežģītas valodas, kura parasti ir pa pilnam mūsdienu lugās. Teksts un lugas notikumi ir ļoti vienkārši savā formā, tā ka kādam var šķist arī pārāk ilustratīvi vai plakātiski. Man tas ļoti atgādina mazo tautu kinofilmas, kur ideja netiek izpušķota un padarīta "intelektuālāka", un tāpēc tai ir īsāks ceļš uz sirdi. Indras režija vispār ir ļoti kinematogrāfiska, ļoti plūstoša, ainas nemanāmi nomaina viena otru; pateicoties lieliskajiem gaismu māksliniekiem un scenogrāfiem, ir sajūta, ka skaties filmu, nevis esi teātrī. Dekorācijas ir ļoti mājīgas un ticamas, pat ja sēdi pirmajā rindā un ar savām acīm redzi, ka tas ir finieris, tik un tā notici, ka tā ir Benjamiņu māja, Brāļu kapi, iekšlietu ministrijas krēslainie kabineti, Dziesmu svētku estrāde... Un sīkumi... piemēram, skapītis ar Lāča kopotajiem rakstiem... (Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis). Vēl pirmā rindā sēžot, nespēju novaldīt savu sajūsmu par kostīmiem (Kostīmu maksliniece - Anna Heinrihsone). "Nevienam nav tādu uzvalku kā Lācim", tāda frāze skan izrādē. Tik elegantus latviešu vīriešus reti kad gadās redzēt, tik prasmīgi piegrieztos un pašūtos uzvalkos, no tik labiem vilnas-kašmira audumiem un vēl tādā skaitā. Pat  šorti, kas slēpjas zem Viļa Lāča uzvalka, ir eleganti, kā tur lai nenomulst prātiņš latviešu meitenei, skolotājai Ieviņai, kura spēj mīlēt vienlaicīgi gan Vili Lāci, gan viņa galvenos ienaidniekus - trīs brāļus - "lāču medniekus", atentāta gatavotājus.

Tik patīkami, ka izrādē ir piedomāts pie visiem sīkumiem, kas rada to neatkārtojamo laikmeta garšu un smaržu. 20.ie gadi ar pūderi, ondulācijām, maigi zaļo krāsu; 40-ie gadi ar metālisku sajūtu, ģipša skulpturām un ziliem uzvalkiem partkom stilā. Māra Zālīte no savas puses piedomājusi par tādiem sīkumiem, kas varbūt ne pārak attiecas uz Viļa Lāča "Lietu Nr....", bet padara lugu mājīgāku, mīkstina momentus, kad uz skatuves kļūst par daudz vīrišķo hormonu un politikas, kas arī ir vīriešu daļa. Tādos brīžos uz skatuves ierunājas Õmes tēls. Tā ir latviešu māmuļa tamborētos svārkos, viņa pati vienmēr ņemas ap adīkli vai dzijas kamoliem, un viņai ir divas sievišķīgas bēdas: vai visiem ir cimdi un nesalst rokas, un kāda tagad ir nauda: lati, rubļi, markas, vai kas, un kāpēc viss kļūst arvien dārgāks, dārgāks..."Vai kādam ir kāds pieclatnieks pie dvēseles, tā gribētos paturēt īstu sudrabu saujā..." Un guļot savārgusi slimības nogurdināta satraucas par tiem, kas mežā: "Kā gribētos visiem puisēniem cimdiņus noadīt, rakstiņus ieadīt, kas sargātu". Tas arī ir tas īstais "Sapnis par Latviju", par ko cīnījās... Skaistas sievietes-dāmas, bērni un māmuļas... Visus izsūtīja, visus nošāva. Kuras dāmas izdzīvoja, tās kļuva par biedrenēm padomiskos "nacionālajos kostīmos" (nevis tautas tērpos), par tādām, kuras dzer šņabi no graņonkām un nekas viņām nav svēts. Māmuļas nomira un nepaspēja iemācīt savus aizsargājošos rakstiņus citiem, bērni aizgāja bojā, jo viņi kopā ar mātēm... Viļa Lāča dēliņš nositās lifta šahtā, iespējams, sava tēva vietā....Lācis ir liels un skaists zvērs, bet kad viņu ievaino, tad viņš paliek nikns. Bet ja viņu dresē, tad viņs paliek citādi nikns, tā iekšpusē... Kaspars Zvīgulis Viļa Lāča lomā iztur eleganci un viņā ir kaut kas no Tima Tālera nozagtajiem smiekliem, atcerieties, kā visi sāka neieredzēt Timu Tāleru, kad viņš sāka smieties ar svešiem, metāliskiem smiekliem? Bet kāpēc tā notika? Man ļoti patika aina, kur Vilis Lācis sēž mājās un sieva viņam pasniedz siļķi, biezpienu un kartupeļus, un viņš šausmīgi sadusmojas. "Kas mēs esam nabagi, mums nav naudas? Es neēdīšu nabagu ēdienu! Es gribu ēst kā cilvēks! Un kas tas par galdautu? Un kā tu esi apģērbusies?" Un tieši tajā brīdī tā arī vajadzēja notikt, ka pie viņa ierodas savervētājs, kas paziņo labo vēsti - ka tautas rakstnieks V.Lācis ir izvēlēts par jauno tautas varoni, ministru un viņu gaida skaista dzīve. V.Lāci savaldzina šī doma un viņš piekrīt, un pamazām, pamazām noslīkst savā ēnainajā kabinetā kā purvā... "Bet ja nu es nepiekritīšu?" pirms tam viņš uz brīdi aizdomājās. Jā, varbūt viņš varēja arī nepiekrist, ja viņu vienmēr mājās būtu gaidījis galdauts ar iegludinātām locījumu vietām, mazliet smalkāks ēdiens un vienmēr svaiga, smaržīga, eleganta sieva.

Tā ka dārgie lasītāji, un sevišķi lasītājas, esiet vienmēr eleganti, neaizmirstiet par augstpapēžu kurpēm un pūdernīcu!

Tiksimies teātrī un šeit,

Jūsu Aurora Rubinshtein