Londona, Ķelne, Rīga. Teritorija

User Rating: / 19
PoorBest 

Londonas Royal Opera House zāle 26.janvāra vakarā dārd smieklos. Skatītāji no pirmās rindas līdz pat pēdējai trešajā rangā šķiet kļūstam par vienu smejošu ķermeni: šis ķermenis lokās smieklos, ķer pie vēdera, tad pagūst vien ievilkt elpu līdz nākamajam smieklu raundam. Uz skatuves viens izpildītājs – beļģu komiķis Jos Houben. Londonas starptautiskā Mime Festival ietvaros viņš izrāda savu lielisko solo performanci-lekciju The Art of Laughter. Performance, kas vienlaikus varētu būt (sarunā ar mākslinieku atklājas – patiešām daļēji ar šādu nodomu radusies) radoša lekcija aktiermākslas un režijas studentiem (bet tikpat labi - ikvienam smieties spējīgam cilvēkam) par to, kā funkcionē komika un kā panākt, ka auditorija smejas. Paradokss: kaut katrs no efektiem tiek ne tikai parādīts, bet arī izskaidrots, par spīti paskaidrojumam – vai pateicoties tam – smieties nākas jo vairāk. Pēc stundu garā smieklu seansa, kas būtībā funkcionē ļoti vienkārši, kairinot mūsu apziņas un uztveres mehānismus, nākas daudz domāt par cilvēka “vienkāršo uzbūvi”. Ir nācies redzēt neskaitāmas izrādes, filmas, mākslas darbus, kas par šo “vienkāršo uzbūvi” runā saistībā ar cilvēka apziņas tumšo jeb dzīvniecisko pusi. Jos Houben talantīgajā, gudrajā un nebeidzami uzjautrinošajā performancē savukārt izpētes centrā ir smiekli kā cilvēka fiziskās un sociālās dabas fenomens, kas pastāv ārpus vecuma, nācijas vai sociālā statusa robežām. Visās valstīs skatītāji smejoties vienās un tajās pašās ainās, pilnīgi visās.

Jēga, kura ir. Rezumējums pēc sarunas par Spēlmaņu nakti

User Rating: / 16
PoorBest 

13.novembrī Ģertrūdes ielas teātrī notika saruna par Spēlmaņu nakts balvu ar pārstāvjiem no teātriem, ekspertu un žūrijas komisijām, Latvijas Teātru darbinieku savienības (LTDS) un citiem interesentiem – runājot šoreiz nevis par konkrētām nominācijām/balvām, bet par vērtēšanas procesu un vēlamajiem uzlabojumiem tajā. Sarunā piedalījās Daiga Gaismiņa (LTDS), Mārtiņš Vilkārsis (Dailes teātris), Evita Sniedze (Valmieras Drāmas teātris), Andra Rutkēviča (Jaunais Rīgas teātris), Herberts Laukšteins (Liepājas teātris), Rūta Birzleja (Leļļu teātris), Krista Jansone (Dirty Deal teatro), Krista Burāne (apvienība Nomadi, ĢIT), Līga Ulberte, Edgars Raginskis (ekspertu komisija) un Linda Ģībiete (žūrija). Diskusijā aktīvi piedalījās arī vairāki ar Spēlmaņu nakts procesa organizēšanu saistīti cilvēki – piemēram, Jānis Siliņš, Januss Johansons, Anna Eižvertiņa u.c.

Pēc sarunām ir pirms sarunām

User Rating: / 6
PoorBest 

1.novembrī Ģertrūdes ielas teātrī notika saruna ar dramaturgiem Ingu Ābeli, Anselu Kaugeru un Aivu Birbeli. Ļoti rosinoša saruna, lielā mērā pateicoties arī aktīvi klātesošajai režisorei Mārai Ķimelei. Kopsavilkums pēc 90 minūtēm galvenokārt tāds, ka “problēmas” sakne – kas laiku pa laikam oriģināldramaturģijas sakarā tiek pārrunāta – ir ne jau rakstītāju neesamībā, ne jau teātru neieinteresētībā vai pat ne lugu kvalitātē, bet gan nespējā un daļēji arī “nevēlmē” komunicēt citam ar citu. Katrs kopj savu lauciņu, kā tas darīts līdz šim, kaut tik vajadzīgi būtu pamatos izvērtēt, kāda tad var būt dramaturga kā teātra iestudējuma tapšanā līdzās režisoram iesaistīta profesionāļa loma un kā to veicināt, sākot ar studiju darba organizēšanu. Šonedēļ Teritorijā publicējam LKA dramaturģijas kursa studentes Agneses Rutkēvičas apkopotos Egila Šņores, Andra Gaujas un Daiņa Grīnvalda viedokļus. Intervijas tapa vēl pirms sarunas Ģetrūdes ielā. Arī viņi bez vēl citām nesakārtotām lietām norāda uz to pašu – nepieciešamību strādāt kopā ar režisoriem izrādes tapšanā, jo “lasāmlugu” laiks ir pagājis, kā saka A.Gauja. Tāpat sarunā vairākkārt atgriezāmies pie jautājuma, kāpēc dramaturgs, kāds tas ir vācu, poļu u.c. valstu teātros, kā pastāvīgs amats Latvijas teātros nav – izņemot dažus atsevišķus precedentus. Taču iestudējumi nereti liecina, ka tāds būtu vajadzīgs (viņa pienākumi daļēji pārklājas ar to, kādus Latvijā pilda literārā daļa, bet tikai daļēji). Kādi ir šī amata pienākumi un kāpēc tas kļuvis par neatņemamu repertuārteātru daļu citur – tas ir cita, atsevišķa raksta vērts. Sarunas, kas 1.novembrī notika pēc sarunas, apstiprināja, ka vajag vēl sarunas (izdevās Suņa Fuņa cienīga sentence) un platformu, kur paust domas – tāpēc Teritorija drīz atkal aicinās uz Ģertrūdes ielu. Nākamreiz, visticamāk, neilgi pēc Spēlmaņu nakts. Kas notiek ar šo mūsu balvu un tās prestižu, par ko pirms pāris gadiem ceremonijā runāja Viesturs Kairišs?

Hamburga, Minhene, Rīga. Teritorija.

User Rating: / 11
PoorBest 

Once upon a time... bija ezers, kurš lidoja pa gaisu un nolaidās lejā, appludinot pilsētu. Pilsēta pazuda zem ūdens, pazuda ielas, pazuda mājas, pazuda visaugstākie torņi, un baznīcas zvans zvanīja ūdens viļņu ritmā, kas skalojās tiem pāri... STOP!

28.augustā Rīgā festivālā Homo Alibi norisinājās Domāšanas maratons. Tikmēr Hamburgas neatkarīgo teātru centrā Kampnagel nu jau trešā Vasaras festivāla (Sommerfestival) ietvaros notika stāstu stāstīšanas maratons. Stāstītāji sešu stundu garumā - britu teātra superzvaigznes un Eiropas festivālu mīluļi Forced Entertainment. (Ar stāstu performanci Un tūkstoš un pirmajā naktī... pabijuši visur kur, tai skaitā Rīgā.) Performances noteikumi vienkārši – stāsts sākas ar formulu “reiz sensenos laikos” un turpinās tikmēr, kamēr kāds no pārējiem dalībniekiem to pārtrauc ar “stop!”. Lidojošais ezers bija vai nu sveiciens festivāla rīkotājiem un tematikai (izrādes+diskusijas+meistarklases+instalācijas notika zem saukļa “Ūdens!”), vai nu Hamburgas laika apstākļiem pēdējās pāris dienās. Ne viens vien ezers šķita lejup lidojam. Vai arī tas bija sveiciens festivāla kolēģiem – audioperformanču radītājiem, Hamburgas mākslinieku apvienībai ar nosaukumu Ligna.