Lilitu Zatleri par kultūras ministri!

User Rating: / 11
PoorBest 

Atbalstot topošās valdības koalīcijas centienus atrast Latvijā vislabāko kultūras ministra kandidātu, piedāvāju šim amatam virzīt profesionālu kultūras atbalstītāju un izcilu mākslas cienītāju Lilitu Zatleres kundzi. Par labu viņas kandidatūrai runā gan radniecīgās saites ar Zatlera Reformu partijas vadītāju, gan pieredze kultūras pasākumu patronāžā (iespēja kultūras finansējumam!).
Kā zināms, lai vadītu kultūras ministriju, nav nepieciešamas īpašas prasmes vai zināšanas šajā jomā, pietiek ar skaidri vai klusībā izteiktu vēlēšanos. Ikviens, kas reiz bijis uz teātra izrādi vai nodziedājis dziesmiņu paša vadītā projektā, ir mākslai tuvu stāvošs un “dziļas kultūras” cilvēks, kurš neapšaubāmi spēj adekvāti spriest par to, kā būtu sadalāms jau tā niecīgais kultūras budžets (un – kas zina – varbūt likvidējams pa visam?) un kā dzīvē ieviešamas stratēģiskās kultūrpolitikas nostādnes (kas tās tādas?).

Kādēļ nevienam neienāk prātā par veselības ministru nominēt cilvēku, kurš bieži uzturas slimnīcās, bet cīņas grožus par lielākiem maksājumiem Latvijas lauksaimniekiem uzticēt pilsētniekam, kam uz lopiņiem un labību tīk skatīties no droša attāluma?
Neviena no 11. Saeimā ievēlētajām partijām kultūras jomu nav uzskatījusi par pietiekami svarīgu, lai detalizēti apskatītu savās izvērstajās programmās, arī kultūras ministru kandidāti debatēs aprobežojušies ar banālo saukli par nacionālās identitātes un kultūras kopšanu, acīmredzami neapgrūtinot sevi ar dziļāku izpratni par šo jēdzienu nozīmi. Pēc šo cilvēku skaļi paustās pārliecības mums nekas cits neatliek kā atgriezties pagātnē, doties atpakaļ uz laukiem, nēsāt vadmalas svārkus un kājās aut pastalas. Jaukdami kultūras un mākslas jēdzienus, viņi priekšvēlēšanu debatēs piesauc “sēnalu” kultūru (Sarmīte Ēlerte, "Vienotība"), uztraucas par nolupušo krāsu uz Kultūras ministrijas ēkas ārsienām (Jānis Matulis, "Saskaņas centrs"), kā nozīmīgāko vērtību min Dziesmu svētkus (visi), aizmirstot, ka bez kultūras demokratizācijas (mākslas izcilības izplatīšanas pēc iespēji plašākām masām) un kultūras ekonomiskās (radošās industrijas) funkcijas, tai (1982. gadā pasaules kultūrpolitikas konferencē pieņemtajā izpratnē) ir funkcionāla nozīme sabiedrības labklājības un vērtību veidošanā ikdienā; tā ir kultūras demokrātija. Kultūra nav skaista broša, ko piespraust pie svētku tērpa izejamās dienās, kultūra ir veids, kā mēs spējam uztvert šo pasauli, kultūra ir kaut kas, ko mēs lietojam katru dienu. Tāpat kā pārtiku, tāpat kā veselības pakalpojumus, tāpat kā izglītību – tā nav luksusa, bet gan ikdienas nepieciešamības prece.