Vara. Multenes. Koka kola

User Rating: / 30
PoorBest 

"...un viņš klīda pa lielpilsētas ielām kā pa tuksnesi - viss ar ko viņam nācās saskarties šķita esam tikai sausas smiltis, bezgalīga un vienveidīga smilšu jūra."

Šodien vairs nav jābrīnās, ka gan jaunieši, gan vecieši, pat augsti izglītoti mākslās priekšroku dod, piemēram, Rīgas dinamo hokeja translācijai vai interaktīvām datorspēlēm tā vietā, lai apmeklētu teātri un gruzītos vai viltos viduvējā dzīves plaģiātismā, jo beigu beigās jau šā vai tā, tās visas ir tikai smiltis, kuras starp kāju pirkstiem sijājas, kuras vējš pūš acīs un, kurām dažreiz tik ļoti patīk fatamorgānā izlikties par oāzi. Oāzi, kuru nomads vai ceļotāju karavāna ar kamieļiem savā garajā ceļā tik ļoti cer uziet. Mirāža rada tieši vēlamā, visvairāk trūkstošā ilūziju - ejot gar jūru viņi redz kuģus, ejot pa tuksnesi tā ir oāze, gluži kā labs teātris, apmierina visslēptākās alkas, kuras skatītājs bieži nav pat apzinājies.

Protams, gadās, arī mūsu pilsētas teātra vidē uzskriet kādam vecam pirdienam, vai arī jaunam - atgādinot vecā cēlo, gluži ikonisko stāju, kurš gaisā tvanojot rada vēlamās dzīves ilūziju, bet lielākoties, tie tiek izkliedēti kārtējam trolejbusam traucoties gar teātra ēku un pāris minūšu laikā pēc izrādes sapņu pirdiens ir aizgājis pie dieviem. Skatoties lokālās izrādes gribas domāt, ka daba izvēlas, kur un kā radīt labas, tiešām dzīvību un virzību saglabājošas ilūzijas, nevis mēs, kas piepūtuši vaigus mēģinam izspiest kautko ģeniālu. Pieļauju, ka mēs kā režisori, aktieri, vai dajebkādi citi radītāji tikai asistējam šim tuksnesim, kurā atrodamies un tieši Viņš ir tas, kurš izvēlas, kur notiks tas brīnums, kuru visi ceļotāji tik ļoti gaida. Un, nav obligāti nepieciešams brīnums, lielākoties esam apmierināti arī ar vienkārši spirdzinošu ūdentiņu, kuru atdzerties.

Reku Tv Maskavai jeb Normundam Griestiņam kā daži viņu sauc, izdevās uztaisīt spirdzinošu un atsvaidzinošu gabaliņu Nacionālajā teātrī zem nosaukuma Makbets. Nezinu vai Maskava arī apsvēra iespēju taisīt Viljama Šekspīra Macbeth, tomēr izvēlējās viņš Ežēna Jonesko Makbett, sarakstītu 1972. gadā vadoties pēc angļu priekšgājēja darba, oriģinālo traģēdiju pārvēršot ciniskā ar melnu humoru piesātinātā farsā. Var jau būt, ka pārrakstīšanas motīvi slēpās apstāklī, ka rietumu sabiedrībai, laika gaitā to pašu stāstu par cīņu par varu, sapņiem, nodevību, bailēm un traģiskām dzīves gaitām vajadzēja iebarot ar citu karoti, lai tai vispār aizķertos kautkas no tām problēmām vai pat slimībām, kuras pirms vairākiem simtiem gadu aprakstīja Šekspīrs. Jonesko darbu sarakstīja tā, lai publika var vienkārši pasmieties pati par sevi, neidentificējoties ar lugas varoņu priekiem un gaitām, ziniet, viņš Makbetu padarīja, manuprāt, bezpersoniskāku, atsvešināti un ar humoru uztveramu. Un Maskava šo transformāciju turpina, adaptējot to šodienai un šaivietai.Lugā, principā abās, stāsts ir par to, ka vieni, kas nav pie varas ir neapmierināti ar esošo kārtību, izveido revolucionāru reformu brigādi, izkaļ plānu un vienkārši novāc esošo varas pārstāvi, protams, pretīgi, netīri upurējot viņiem doto uzticību, melojot, lejot asinis, pēc tam pievācot iepriekšējo "mīļo" karaļu sievas un!, Jonesko gadījumā iedibinot daudz brutālāku un nežēlīgāku varas mehānismu nekā tas bija pirms tam. Tomēr, kas ir skaisti, vismaz Maskavas izrādē, ka pēdējais pie varas esošais, kuru izrādē spēlē Sandis Vāgners aka MC WC KOKX pasludinot, ka viņa valdīšanas režīms būs, kā jau teicu nežēlīgs, nesaudzīgs un skarbākais kāds jebkad bijis, neizstaro to pretīgo liekulību, kas pa visām ādas porām spiedās ārā no iepriekšējiem valdniekiem! Tad vismaz tīri cilvēciski var just cieņu pret tādu valdnieku, kurš skaidri pasaka, ka pārējiem būs pakaļā, nevis dumji smaidot tramīgi lavierē pa glumām, melīgām takām. 20. gs. sākuma lieliskais Japāņu rakstnieks Rjūnoske Akutagava reiz rakstīja: "Pret arābiem var just cieņu redzot, kā viņi aizstāv savu ticību ar zobeniem, gatavi tās dēļ upurēt savas dzīvības, bet, ko lai saka par kristiešu misionāriem, kuru vienīgais ierocis ir liekulīgi smaidi, maza nesaprotama grāmatiņa un, kuri bērnus ticībai pievilina ar konfektēm?".

Kāda pasaules kārtība ir, tāda arī ir. Un, pareizi - runā taču, ka katra atsevišķa indivīda domas arī veido pasaules kopainu, tātad, cik cilvēku, tik pasauļu. Tikai muļķīgi, ka šādā "pasauļu pasaulē" katrs klīst pa kaut kādu sevis izdomātu pasaulīti, iespējams, nekad nesaduroties ar citu cilvēku pasaulēm un turpinot planēt pa visiem kopīgo telpu, (taču pa mūsu pašu zemi!) kā no kosmosa kuģa visumā izsviests Hahārins un krīzes brīžos sev atgāninot par pozitīvo domāšanu...positive thinkin` man, and if you don`t practice it - get the fuck away from here!* Mjā, un tomēr būtu jau jauki, ja reālā - materiālā, acīmredzamā eksistence būtu gana paciešama, lai cilvēkam nevajadzētu no tās izolēties kautkādā "savā pasaulē" un "savā" vērtību sistēmā. Haoss, kurā vienam tā ir briesmu pilna un ļauna, otram kaleidoskopā griežas kā reklāmās, trešajam kā pelmeņu saturs vai pelmeņi smadzeņu vietā latviešu himnas pavadījumā onanē zem ripām un tilta un, protams, ir taču arī gana daudz cilvēku, kuri mierīgi dzīvo un kuriem viss ir O.K.

Pieņemot, ka katrā laikā un vietā ir nepieciešami pareizie izteiksmes līdzekļi, lai tevī kāds klausītos, neatkarīgi no tā par ko gribi runāt, Makbeta režisors Normunds Griestiņš izvēlējās manuprāt, apbrīnojami precīzus līdzekļus, lai publika uztvertu un izbaudītu Jonesko stāstu. Aktieri, gandrīz tukšajā un uzsvērti butaforiskajā telpā veido kopīgu plakni, kuru ērti raksturot kā divdimensionālu radot animācijas multeņu sajūtu, jo nekas daudz vairāk kā spēļu zirgs, viens no teātra noliktavām izvilkts karaļa krēsls, vai invalīdu mašīnīte ar pielīmētu zirga galvu līdzās aktieriem O kartes nepārtraukti izgaismotajā un pelēkajā betona zālē neparādās. Asinis - kečups, ēdiens -vecie gumijas rekvizīti, sāpju kliedzieni skaļi un pārspīlēti, vīns - koka kolas bundžas un tādā garā. Un aktieri šo stāstu pasniedz Premium kostīmos, augstākās kvalitātes viduslaiku modes un Shitcore estētikas sintēzē. Tomēr, šī izrāde ir apzināti un atklāti butaforiska. Šāda stila aktualitāti es saskatu faktā, ka šodien ļoti iecienītas ir divu dimensiju multenes kā dienvidparks, simpsoni, beavis un butthead un tamlīdzīgas. Naivisma estētika, Shitcore un Lo - Fi pieaugošā aktualitāte. Apzināti pavirša attieksme pret priekšstatiem, kādai ir jāizskatās mākslai, jo paralēli Holivudas blokbāsteriem, dažādiem televīziju šoviem ir taču arī citi veidi kā izteikties. Visiem mākslas darbiem nav jāizdabā vidusmēra cilvēka bezgaumībai mākslas darba noformējumu pārbāžot ar efektiem, gaismām un citiem smalko ķermeni paralizējošiem līdzekļiem. Makbetā ir ļoti daudž šādu asprātīgu un pancisku risinājumu, piemēram kara ainu parādot uz sienas projicējot kompjūterspēles klipiņus, meža uzbrukumu  atrisinot, vienā gadījumā ar cilvēku, kuram ir uzvilkts egles kostīms, un kurš vienkārši uzskrien virsū Makbetam, otrā, ar mazu radiovadāmu spēļu mašīnīti, uz kuras pielīmēts mazs kociņš. Izrādē ir daudz trokšņu, foršu kostīmu, krāsu, plastmasas zobenu un vairogu, kuri ir aplīmēti ar, šķiet, apdrošināšanas kompānijas uzlīmēm, starp citu, dzirdēju, ka viņiem savstarpēji esot noslēgts līgums uz gadu par izrādes apdrošinātu rādīšanu, kas nodrošina drošību un lielā mērā panākumus ne tikai latvijas apdrošinātajā tirgū, bet tā jau ir cita tēma. Mūzikas izrādē gandrīz nav, pārsvarā var dzirdēt kakofoniskus, futūristiskus trokšņus, scenogrāfija ir 2D stilā, aktierspēle tīra un nesamaitāta kā dimanta oliņa, vardarbība skaļa, krāšņa un izteiksmīga, no, kuras, domāju pat holivudas producentiem un režisoriem būtu ko pamācīties nemaz nerunājot par vietējo latvijas nežēlīgā un vardarbības teātra skatuvi.

Aprakstīt, šo stilu, kuru avīzes dēvēja par Trash ir grūti, bilde top skaidrāka, redzot šo gabalu - Makbett. No vienas puses, lasītāji var padomāt, ka šī ir vienkārši trakulīgu jauniešu izrāde, kas tā arī ir, un tas ir lieliski. Labāk trakulīgu jauniešu nekā trakulīgu pensionāru! Kautgan trakulīgus pensionārus arī būtu interesanti pavērot...ok, tagad atliek savilkt galus kopā. Kāpēc šī ir pat vairāk nekā tikai trakulīgu jauniešu izrāde nebūs grūti pateikt. Pirmkārt, no pirmā līdz pēdējam elpas vilcienam ir jūtama profesionalitāte un nopietna attieksme un cieņa pret sevi, darbu un skatītāju. Otrkārt, Tv Maskavas izteiksmes valoda, manuprāt, precīzi turpina Jonesko aizsāktos makbeta lugas transformācijas darbus, un režisors ir izdarījis visu, lai šis stāsts būtu baudāms gan, gan. Gan gangan gan, gan gan. Un pavisam noteikti arī Gan!

Teātris ir svēta vieta, neviens mums to nekad neatņems un tā misiju - uzturēt dzīvu kontaktu ar skatītāju neviens cits medijs nevarēs atņemt, tomēr piebildīšu, ka mūsdienās, piemēram, kompjūterspēļu, kuru ietekmi labi var just šajā Naumaņa izrādē, ienākumi pat divdesmitkārtīgi pārsniedz lielāko holivudas grāvēju kases ieņēmumus, kamēr Avatars lepojas ar gandrīz 1miljardu USSA dolāru ienākumiem, tikmēr vairākas kompjūterspēles miljardu dolāru nopelna jau pirmajā nedēļā, līdz gadu gaitā to ienākumi pārsniedz 20 un pat vairāk miljardus. Par teātri, šādā finanšu un masveidības kontekstā runāt būtu grūti. Roberts Lepāžš, cik dzirdēju, uztaisīja izrādi par dažiem desmitiem miljonu kautkādu tur, laikam USSA dolāru, uz skatuves uzbūvējot "īstu" ūdenskritumu un citas masīvas un aizraujošas lietas, bet ko gribu uzsvērt ir, ka cilvēku doma arvien mazāk un mazāk veidojas skolās, teātros, (paldies dievam) pie televizoru ekrāniem un vecāsmammas audzināšanas ietekmē un arvien lielāku vietu cilvēku apziņās ieņem virtuālās realitātes kompjūterspēļu, amerikāņu kinoindustrijas, virtuālo saziņas līdzekļu un (pop)kultūras ietekmē. Un to, kas reāli notiek jūsu mazbērnu vai bērnu galvās iespējams labāk zin, tiešām, tādi cilvēki kā nu jau nelaiķis Stīvs Džobss**, kurš mēdza saviem klientiem teikt:"Tu nezini, ko tev vajag, bet es zinu!" Un iespējams, ka tā arī varētu būt, ka kamēr mātes vaimanā par to, ka neprot audzināt savus bērnus, džeki pāri septiņiem kalniem un septiņām jūrām ar filmām vai kompjūterspēlēm tos jau audzina no mazotnes jūsu vietā un daudz labāk zin, kā tos turpmākajā dzīves gaitā motivēt uz mācībām, darbu, izklaidēm vai valsts aizstāvēšanu karā pret ļaunajiem ienaidniekiem. Es gan pats arī mēdzu spēlēt kompjūterspēles, jo man patīk. Man vispār patīk paralēlās realitātes, un nevis tie gaistošie pirdieni, bet pārliecinošas un pašpietiekamas realitātes, tomēr, lai tādu uzbūvētu un padarītu simpātisku citiem, ir nedaudz jāpastrādā. Varaskāre un multfilmas arī ir foršas. Coca Cola tāpat.

Makbets, tā pārliecinošais stāvs un rosinošā daba nav nejaušība. Tas ir kautkas, uzrunājošs, uzmanīgu vērojumu rezultātā tapis darbs, līdz ar to arī aktuāls. Un 2D teātra valoda šajā gadījumā perfekti atbilst izrādes saturam - redzot tos bezpalīdzīgos, bezkaunīgos un parazītiskos mūļus mūsu "lokālajā" politikā, un paralēli apmeklējot izrādi, kurā arī ir atspoguļota cīņa par varu un ietekmi, tik plakana, Trash`īga un pavirša 2D spēles forma liek man noticēt, ka uz skatuves notiek kautkas patiess un savā būtībā konkrēts. Plus humors, nekonvencionāls aktieru darbs un režija, individualitāti uzveroša enerģētika un atraisītiba šo darbu padara baudāmu visiem tiem, kas kā nomadi klīst pa šo haotisko informācijas pārsātināto tuksnesi alkstot saskarties ar kaut ko..vienkārši vitālu un klātesošu.


** (Tulk. no angļu)...Pozitīvā domāšana vecīt, un ja tu to nepiekop pis no šejienes prom!

** Viens no Aplle datorkompānijas līdzdibinātājiem.