Minoritātes un minoritātes. Kultūrpolitika mazākumtautībām

User Rating: / 5
PoorBest 

Daži fakti. 2009.gadā nelatvieši veidoja 40,7% Latvijas sabiedrības[1]. Lielākā etniskā minoritāte ir krievi (27,8%), tomēr, pateicoties sovjetizācijas procesam padomju gados, arī citu tautību iedzīvotāji par savu dzimto valodu norāda krievu valodu, tāpēc 37,5% Latvijas iedzīvotāju runā krievu valodā.

Man nav nodoma šajā rakstā pievērsties vēsturiskajai situācijai, kas ir veidojusi un noteikusi šādu iedzīvotāju sastāvu. Šoreiz vēlētos analizēt, vai un cik lielā mērā kultūrpolitika pievēršas etniskajām minoritātēm jeb mazākumtautībām. Kādi ir kultūrpolitikas mērķi, realizācijas instrumenti un kultūrpolitikas ietekme. Lai arī šī joma lielā mērā saskaras ar citu nozaru politikām (izglītības, integrācijas, valodas, mediju politikām), tomēr raksta ietvaros pievērsīšos kultūrpolitikai un vēl šaurāk – datiem par profesionālo, valsts atbalstīto kultūras institūciju darbību.

Vai politika mīl teātri?

User Rating: / 6
PoorBest 

Ekonomiskās lejupslīdes laikā īpaša uzmanība tiek pievērsta valsts budžeta izdevumu samazināšanai. Kultūra ir viena no pirmajām nozarēm, kuras finansējums tiek samazināts, un šīs izmaiņas var ietekmēt nozari tiktāl, ka atsevišķas institūcijas var tikt pakļautas darbības pārtraukšanas riskam. Teātru finansējuma jautājums publiskajā telpā pēdējos gados ir bijis ļoti aktuāls – ir diskutēts par teātru apvienošanu, nodošanu pašvaldību pārziņā vai pat slēgšanu.

Latvijā nav konkrētu politikas dokumentu, kas nosaka teātra nozares nepieciešamību un stratēģisko attīstību, tādēļ ir vajadzība tādu izstrādāt, ietverot teātru pozicionēšanu kultūras nozarē, nozares stratēģiskos plānus, kā arī valsts finansējuma piešķiršanas kārtību un apjomu. Šāds dokuments ļautu saprast un parādīt, kādu vietu tad teātris ieņem mūsu kultūrā, mūsu valstī, mūsu prātos un arī sirdīs.

Baltijas valstu teātru kultūrpolitikas apskats

Festivāla Homo Novus '99 ietvaros Jaunais Rīgas teātris sadarbībā ar Jaunā teātra institūtu un producēšanas centru Intercult (Zviedrija) organizēja starptautisku semināru ar Eiropas ekspertu piedalīšanos, kas bija veltīts Baltijas teātru attīstības politikai. Semināra 1.daļa tika veltīta situācijas salīdzinājumam un raksturojumam trīs Baltijas valstīs. Kultūras ministriju pārstāvju ziņojumiem sekoja diskusija ar teātru vadītājiem. Šeit pārpublicējam diskusijas fragmentus no Homo Novus'99 pārskata kataloga, jo arī nepilnus 11 gadus pēc tās norises redzams, ka problēmu loks lielā mērā ir saglabājies teju nemainīgs un uzdotie jautājumi ir līdzīgi: kā un vai valsts kultūrpolitika un teātru atbalsta sistēma veicina “nepārtrauktu teātra atjaunošanos” (K.B.Estornē), vai valstij ir jāatbalsta visi repertuāra teātri, kas ir atbalsta kritēriji, kāds ir neatkarīgo teātru statuss un kāda to nozīme mākslinieciskā procesa attīstībā...?

Samazināt, palielināt... jeb Teātru politika Latvijā

„Laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam teātri apmeklējuši vidēji 26 no 100 Latvijas iedzīvotājiem.Savukārt Somijā šajā laika posmā uz teātri devušies vidēji 42 no 100 iedzīvotājiem, bet Igaunijā – vidēji 61 no 100 iedzīvotājiem. Publiski pieejamā statistika par Nīderlandi rāda, ka laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam teātri apmeklējuši vidēji 99 no 100 iedzīvotājiem.”[1]

Lai arī Nīderlandes salīdzinoši augstajiem rādītājiem pēdējos gados ir tendence arvien pieaugt, tomēr Holandes Skatuves mākslu fonds, kas atbild par mazo teātru, dejas un mūzikas iniciatīvu finansēšanu, veicis nopietnu analīzi, lai izprastu, kā uzlabot teātra mākslas rādītājus un kādus kritērijus ietvert dotāciju piešķiršanas noteikumos. Tiek secināts, ka pārāk maz uzmanības veltīts jaunu auditoriju attīstīšanai un demogrāfiskajām izmaiņām sabiedrībā. Tiek rosināts jaunajās prioritātēs iekļaut ne vien māksliniecisko kvalitāti, bet arī skatītāju skaitu, kases ieņēmumus, efektivitāti, mākslas izglītības lomu, kultūras daudzveidību un starptautisko sadarbību.