Latvijas teātru bilance

User Rating: / 7
PoorBest 

Pēc iepriekšējā rakstā aplūkotajiem teorētiskajiem argumentiem un pretargumentiem teātru finansēšanai šajā - tēmu noslēdzošajā rakstā - Līga Svempe pievēršas konkrētiem finansēšanas modeļiem Latvijas teātros, raksta noslēgumā secinot, ka vēl neattīstītas un mazizmantotas iespējas teātru "maka" stāvokļa uzlabošanai ir privātu ziedojumu un sponsoru piesaiste.

***

Kam cik un kāpēc tiek

Latvijas profesionālajiem teātriem valsts finansējums tiek aprēķināts un piešķirts katru gadu, ņemot vērā Kultūras ministrijas budžetu. Kaut arī likumdošana nosaka obligāti apmaksājamās pozīcijas, reālajā praksē finansējuma apjoma aprēķināšana atšķiras – Kultūras ministrija sava budžeta ietvaros piešķir finansējumu nozarei, pēc tam to sadalot katram teātrim pēc noteiktiem kritērijiem.

Līdz 2010.gadam valsts dotācijas saņēma 8 teātri – Nacionālais teātris, Dailes teātris, Jaunais Rīgas teātris, Valmieras Drāmas teātris, Liepājas teātris, Daugavpils teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris un Latvijas Leļļu teātris. 2009.gada beigās, pieņemot lēmumu valsts pārraudzībā pārņemt Liepājas Simfonisko orķestri, Liepājas teātris pārgāja pašvaldības atbildībā.

Ņemot vērā ekonomisko situāciju un valsts budžeta samazinājumu, 2009.gadā tika daudz diskutēts par teātru skaitu, kuriem piešķirt valsts finansējumu. Plašsaziņas līdzekļos izplatījās dažādas neoficiālas versijas par Jaunā Rīgas teātra tālāku nefinansēšanu no valsts līdzekļiem, par tā pievienošanu Nacionālajam teātrim, kā arī izskanēja versija, ka Daugavpils teātris varētu vairs nesaņemt valsts dotāciju, nododot to pašvaldības pārziņā, kā tas tika izdarīts ar Liepājas teātri. Tika izteikta arī varbūtība, ka Dailes teātris varētu nesaņemt valsts dotāciju [1].

Dailes teātra valsts kapitālsabiedrības statusu jau 2001.gadā apšaubīja ekonomiste Raita Karnīte un Krišs Karnītis pētījumā „Valsts teātru finansēšanas modeļa izstrāde”, minot, ka „tā kā Dailes teātris speciālas valstiski nozīmīgas, neaizvietojamas un tāpēc valsts aizsargājamas funkcijas neveic, tā pastāvēšana valsts teātra statusā nav obligāta” [2]. Minētajā pētījumā tika piedāvāti arī finansējuma sadales principi – 80% no budžeta līdzekļiem tiek tālāk sadalīti bāzes finansējumā, 15% valsts pasūtījumam un 5% teātra organizāciju uzturēšanai un speciālu pasākumu finansēšanai, ar piebildi, ka šīs proporcijas var tikt mainītas „pēc attiecīgu politisku lēmumu pieņemšanas”, tādējādi pieļaujot finansējuma sadales politizēšanu.

Tika izstrādāti arī bāzes finansējuma aprēķina kritēriji, no kuriem lielākā daļa šobrīd netiek izmantoti, un kas arī nav saistāmi ar teātru māksliniecisko darbību, piemēram, pamatdarbā nodarbināto atalgojums, radošā un tehniskā personāla izmantošana, pašvaldību finansējums. Tomēr tādi kritēriji kā „izdevumi telpu īrei” un „izdevumi apkurei, apgaismošanai un enerģētisko materiālu iegādei” šobrīd tiek izmantoti dotācijas pamatdaļas aprēķinā, taču kopējās dotācijas aprēķinā pamatā tiek izmantoti citi kritēriji.

2010.gada kopējais valsts finansējums teātriem ir 4 248 011 LVL. Sākotnēji tika aprēķināta pamatdaļa – nepieciešamais finansējums teātru ēku uzturēšanai (apkure, ugunsdrošības izdevumi, nekustamā īpašuma nodoklis), un tad atlikusī finansējuma daļa sadalīta saskaņā ar rezultatīvajiem rādītājiem un veicamajiem uzdevumiem. Finansējuma apjomu nosaka vairāki faktori – jauniestudējumu (15%), nospēlēto izrāžu (25%) un noteiktais viesizrāžu skaits (5%), apmeklējumu skaits (40%) un ekspertu vērtējums (kopā 15%). Tādējādi aprēķinos tiek ņemti vērā ne tikai kvantitatīvie rādītāji, bet arī kvalitatīvie.

Šāds finansējuma sadalījums nedod arī priekšrocību konkrētam teātrim, jo tiek ņemts gan apmeklējumu skaits (kas ir iespējams lielāks pie lielākas zāles ietilpības), kā arī nospēlēto izrāžu skaits (kas ir iespējams lielāks pie mazākas zāles ietilpības). Tomēr abi šie faktori ir tieši atkarīgi no skatītājiem, tātad lielāko daļu dotāciju aprēķinā ietekmē tieši skatītājs – kopā 65%. Šī situācija nozīmē, ka teātriem repertuāra izvēlē ir jāfokusējas uz skatītāja vēlmēm, jo īpaši, ja valsts dotāciju apjoms samazinās un neiegūtie ienākumi ir maksimāli jākompensē no citiem avotiem, šajā gadījumā – no biļešu tirdzniecības. No mākslinieciskā viedokļa tas var nozīmēt komerciālu izrāžu iestudēšanu, mazāku uzmanību pievēršot mākslinieciskajai vērtībai.

Pētot 2009.gada statistiku par izrāžu apmeklējumu, pārliecinoši izceļas Nacionālā teātra izrāde Teātra žurka 2009 jeb Kornēlijas atgriešanās, kuru apmeklēja 24 623 skatītāju[3].

Apskatot apmeklētākās izrādes, var secināt, ka iecienītākās ir „viegla” žanra izrādes – komēdijas (Teātra žurka, Ja mana sieva uzzinās, Manu sievu sauc Moriss), kas apliecina, ka skatītāji priekšroku dod izklaidei. Ja salīdzina šos datus ar kritiķu vērtējumu, vērojamas atšķirības. Tā, piemēram, kritiķi vislabāko vērtējumu no apmeklētākajām izrādēm dod Vectēvam, kas ieguva arī atzinību „Spēlmaņu nakts 2009” skatītāju balsojumā un uzvaru nominācijā „Gada latviešu autora iestudējums”. Tādēļ mākslinieciskās kvalitātes un atzinības ziņā šī izrāde pārspēj pārējās (vairāk apmeklētākās) izrādes, taču salīdzinoši zemais apmeklējuma apjoms varētu būt skaidrojams ar paša teātra repertuāra politiku un iespējām. Savukārt vispretrunīgākais vērtējums ir izrādei Vadonis – ja skatītāji to ir cītīgi apmeklējuši, tad kritiķu vērtējums ir pretējs un pat ļoti nesaudzīgs.

Tādēļ pozitīvi vērtējama kvalitatīvo rādītāju ietekme aprēķinos – ekspertu vērtējums. Tā ietekme gan ir salīdzinoši neliela – kopā 15%, kamēr skatītāju ietekme ir nesalīdzināmi lielāka.

Mazās „haltūras”

Papildus valsts piešķirtajam finansējumam, teātriem ir iespēja izmantot arī citus finansējuma avotus. Latvijā tas ir VKKF, pašvaldību finansējums, piesaistītie sponsori, retākos gadījumos – ziedojumi un dāvinājumi.

Populārākais papildus avots ir VKKF finansējuma konkursi. 2007. un 2008.gadā teātri kopumā projektu un mērķprogrammu konkursos piesaistīja attiecīgi 172 un 196 tūkstoši latu, taču, iestājoties ekonomikas lejupslīdei, finansējuma apjoms strauji samazinājās – 2009.gadā tas bija gandrīz 3 reizes mazāks jeb par 64% mazāk nekā 2008.gadā.

Pētot sīkāk, var secināt, ka daži teātri aktīvi un veiksmīgi piesaista VKKF finansējumu – ne tikai lielākie Rīgas teātri (Dailes teātris, Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris), bet arī reģionālie teātri. Tā, piemēram, Valmieras teātris 2008.gadā kopsummā ir piesaistījis vislielāko VKKF finansējumu absolūtos skaitļos, Daugavpils teātris piesaistīja 40 981 LVL, apliecinot savu aktivitāti un vēlmi izmantot maksimāli visas papildus finansējuma iegūšanas iespējas. Savukārt, piemēram, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris 2009.gadā vispār nav piesaistījis nekādu finansējumu no VKKF.

Dots pret dotu

Teātri savas darbības nodrošināšanai piesaista arī sponsorus. Šis finansēšanas princips pasaulē ir attīstījies pēdējos piecpadsmit gadus. Mūsdienu brīvās konkurences apstākļos uzņēmumi sponsorēšanu izmanto, lai veidotu savu tēlu (kultūras institūcija, teātris kā imidžtransfērs) un sasniegtu savus mārketinga mērķus. Kultūras institūcijas sabiedrībā tiek uztvertas kā idejām bagātas un radošas, un uzņēmumi to izmanto, lai savā veidā izklaidētu savus klientus un palielinātu tēla atpazīstamību. Savukārt kultūras institūcijas iegūst daļu uzņēmumu mārketinga budžeta.

Kā atzīst paši teātru vadītāji, šis nav galvenais papildus ienākumu avots, jo darbs ar sponsoriem ir sarežģīts. Bieži vien pieprasītais pretpakalpojums teātrim šķiet neadekvāti liels vai nepiemērots. Piemēram, nosakot mediju plānu, sponsors pieprasa reklamēt izrādi pat tad, ja tā ir izpārdota, kas no teātra viedokļa ir nekorekti pret skatītāju. Visbiežāk sadarbība izpaužas tieši bartera darījumos, nevis finanšu piesaistē, un šo darījumu apjoms naudas izteiksmē jau ir praktiski nenosakāms.

Sponsoru līdzekļu īpatsvars kopējos teātru ieņēmumos  ir atšķirīgs. Lielākā daļa teātru sponsorus nepiesaista (vai arī tas nav izdevies), taču zīmīgākais izņēmums ir Latvijas Nacionālais teātris, kuram 2007.gadā izdevās piesaistīt 170 tūkstošus latu sponsoru naudas, savukārt 2008.gadā piesaistīto līdzekļu apjoms samazinājās līdz gandrīz 120 tūkstošiem [4].

Teātri bez ziedojumu kastītēm

Vēl viens līdzekļu piesaistes veids ir ziedojumi – 2009. gadā dažiem teātriem tas ir veiksmīgi izdevies [5]. Šajā ziņā atkārtoti izceļas Nacionālais teātris, kuram ir izdevies piesaistīt gandrīz 105 tūkstošus latu, taču tajā pašā laikā Mihaila Čehova Krievu drāmas teātrim, Valmieras teātrim un Latvijas Leļļu teātrim vispār nav izdevies piesaistīt ziedojumus.

Ziedojumu piesaistīšana kā ieņēmumi apjomu ziņā līdz šim ir ļoti nestabila. Nacionālais teātris, kurš 2009.gadā izcēlās uz citu teātru fona ar minētajiem 105 tūkstošiem latu, iepriekšējos gados nepiesaistīja ziedojumus. Tajā pašā laikā Jaunajam Rīgas teātrim iepriekšējie gadi bija daudz veiksmīgāki – 2007.gadā piesaistīti 10 244 LVL, 2008.gadā pat 73 650LVL [6], kamēr 2009.gadā vien 3 288 LVL.

Šādu strauju izmaiņu iemesli varētu būt meklējami, pirmkārt, ziedošanas kultūrā Latvijā, taču šī tēma prasa atsevišķu pētījumu. Otrkārt, tas varētu būt skaidrojams arī ar ziedojumu piesaistes vadības prasmēm (līdzīgi to var attiecināt arī uz sponsoru piesaisti). Salīdzinot ar ārvalstīm, Latvijas teātros naudas piesaistei no privātā sektora netiek pievērsta tik liela uzmanība. Tā, piemēram, Lielbritānijas teātros ir pat atsevišķi departamenti, kuri nodarbojas ar līdzekļu piesaisti gan no uzņēmumiem, gan privātpersonām. Ir pat izstrādātas biedru shēmas ar dažādiem līmeņiem, motivējot sniegt atbalstu teātriem pēc savām iespējām un vēlmēm. Latvijā šādas sistēmas diemžēl vēl nav, tomēr tā būtu īpaši svarīga situācijā, kad trūkst valsts finansējums. Šī ir neizmantota iespēja, kuru Latvijas teātri varētu pārņemt no citu valstu pieredzes.