Īss pirmais ieskats konkrētajā sociālās mākslas darbības laukā

User Rating: / 1
PoorBest 

Ievadruna publiskai diskusijai starp Jozefu Boisu (Joseph Beuys) un Mihaelu Endi (Michael Ende), kas notika Vangenes Valdorfskolas zālē 1985. gada 10. februārī.
Vispirms Mihaels Ende nolasīja stāstu „Mans priekšstats” („Meine Vorstellung”) no savas grāmatas „Spogulis spogulī” ("Der Spiegel im Spiegel"). Turpinājumā diskusijas vadītājs Rainers Rapmanns (Rainer Rappmann) norādīja, ka jānoskaņojas citai uztveres pakāpei, lai klausītos Jozefa Boisa runu.

Jā, mīļie draugi! Pārcelšanās citā uztveres līmenī domāta tik vien tādējādi, ka mums ir jāattīsta iespējamo metožu dažādības apziņa attiecībā uz svarīgākā cilvēces jautājuma risināšanas veidu, un proti, veidot sociālo organismu, sociālo kopumu tā, lai cilvēku dzīve tajā būtu ražena un veidoties spējīga tādā veidā, lai cilvēku spējas varētu aizvien attīstīties, kļūstot aizvien produktīvākas un sasniedzot maksimālo, kas cilvēkiem viņu attīstībā dots, – no otras puses sasniedzot arī dabas [kā organisma – tulk. piez.] dzīves augstākās attīstības pakāpi saistībā un saskaņā ar cilvēcisko darbību.
Tātad šis cits līmenis ir dialoga forma. Šis cits līmenis prasa būt atvērtam citādam viedoklim un būt gatavam PERMANENTAS KONFERENCES stāvoklim, kad dažādi viedokļi sapulcināti pie viena galda, savesti kopā un, tos salīdzinot, izsecināts, kurš būs svarīgākais solis nepieciešami sasniedzamā sasniegšanai, tātad es teiktu – loģiski pārdomātā ceļā atrast racionālus iemeslus JAUTĀJUMAM PAR PRIORITĀTĒM.

Jautājums par prioritātēm ir tas, kas mūs šurp vispār atvedis, un proti, vēsturiska nepieciešamība saved cilvēkus kopā, un tas notiek pavisam citādā formā, nekā viņus līdz šim pulcināja mūsu pierastās sabiedrības organizēšanās formas caur norisēm, kas zināmā mērā jau iepriekš organizētas un iepriekš indoktrinētas, kā tas, piemēram, ir totāli pārvalstiskotās skolu un augstskolu izglītības sistēmās vai partijpolitiskās debatēs; cilvēkus pulcina kopā, lai runātu par cilvēku, tātad lai domātu par esošo. Cilvēki ir sanākuši kopā, jo viņi ir sapratuši, ka cilvēci valda realitātes jēdziens, kas nonācis pie varas, pateicoties materiālismam, kurš izvērsies pāri savam laikam un kurš pirmsākumā bija attaisnojams, pāri savam laikam iedarbojies vienpusēji, bez paplašinošā, kas taču cilvēkam ir vēl daudz svarīgāks – gūt pieredzi par savas būtības attīstīšanu. Cilvēki, kas pašlaik sēžas pie viena galda, vēlas, tā teikt, atdot no kosmosa atpakaļ uz Zemi to, ko materiālisms ir tiem atrāvis no viņu pašu būtības. Šīs daļas atpakaļ nogādāšanā, kura cilvēkiem milzīgā spēku piepūlē, cīnoties ar pretvaru, jāatrauj kosmosam, tad arī pastāv vislielākā atbildība precīzi uztvert no vienas puses tos fenomenus, kas ir pašlaik (tātad attiecībā pret nostiprinājušos esošo), un tos, kam ir jāved nākotnē. Tātad ir ROBEŽSITUĀCIJA. Cilvēce pārveidojas.

Tas, ka šī zāle ir tik pilna, ļoti iepriecina, jo, kā iespējams noprast, visos šajos cilvēkos iemājojusi griba pārkāpt robežu, un no laika, kura pamatā ir materiālistiskās pasaules uztvere un materiālistiskā vai arī ļoti vienpusīgi saprastā cilvēciskā darba (tātad cilvēka saimnieciskās darbības) jēdziens, pāriet uz laiku, kuru raksturo antropoloģiskais, cilvēcīgais, kam savas idejas, savi cilvēkā pašā strādājošie spēka lauki ir jānoliek sev priekšā, jāiepazīst pašam sevi, individuālā ceļā jāizzina pašam sevi, lai pēc tam konstatētu, ka jomām, kādas atrodamas pašā cilvēkā, jābūt vienādām ar to, kas ir sabiedrībā.

Cilvēks tātad ir aicināts meklēt savu trīsdaļīgo radošo tēlu, kuru veido domāšanas veids, jūtu pasaule (izjūtu pasaule) un gribas radošais spēks, it kā atklājot to viņa sociālajā veselumā.

Viņš tātad skatās uz sociālo veselumu un atklāj, piemēram, ka darbs cilvēkus padarījis par vergiem zināmu privātkapitālisma un komunisma ideoloģiju vārdā, un viņš apjautīs, ka viņu sasaistījis kultūras jēdziens, kurā nav nekā no garīguma, kā to, piemēram, apgalvo laikrakstu kultūras sadaļās, ka māksla VĒL pastāv, ka VĒL pastāv tēlniecība, VĒL dzejas māksla, ka VĒL pastāv teātris, bet viņš taču katru dienu pārliecinās par to, ka viņa garīgā situācija ir pilnībā pakļauta ekonomiskajiem spēkiem. Viņam top skaidrs, ka mūsu modernās kultūras jēdziens ir ekonomikas kultūras jēdziens, tātad mēs dzīvojam biznesa kultūrā.

Ja šodien tādi cilvēki kā Mihaels Ende un es esam sēdušies pie viena galda, lai diskutētu par tēmu „Māksla un politika”, tad ir jājautā, vai mākslai vispār ir kāda iespēja iejaukties tajā, kas pašlaik tiek saukts par politiku? Vai arī kāda metodika ir jāattīsta, lai cilvēka radošā būtība spētu ietekmēt šo citu jēdzienu, kas sevi dēvē par politiku? Politikas jēdziens jau pirmsākumā ir iepriekš noteikts un pārmantots. Bet mākslas jēdziens, ja to izanalizē, patiesībā taču saka kaut ko pavisam citu. Neaplūkojot svarīgos signālus, kurus raidījusi modernā māksla, īpaši laikā, kuru raksturo ļoti spēcīga cilvēces tiekšanās materiālistiskajā, zinātniskajā jomā, mākslas jēdziens taču cilvēkam saka pavisam ko citu. Tas cilvēkam norāda, ka visi jautājumi, kas viņam risināmi, patiesībā nemaz nav politikas jautājumi. Jo politikas jēdziens, ja mēs šo lietu pārdomājam, nemaz neparādās saprāta redzes laukā. Viss, ar ko cilvēki sastopas savā dzīvē – grūtības, atkarības, paverdzināšana darbā –, attiecināms uz jautājumu „kā”, tātad cilvēkam, kuru vada mākslas jēdziens, jāuzdod JAUTĀJUMS PAR FORMU. Tas parādās jebkurā priekšdomāšanas vietā, ka viss, kas viņam jāveido, viss, kas no bezformas, no deģenerētas formas jāpārveido cilvēkam piemērotā formā, ir saistīts ar veidošanu un atkarīgs no tās. Gluži organiski no mierīgas un lietišķas lietu aplūkošanas izriet veidošanas jēdziens kā iespēja, kas jāizmanto, lai sociālo organismu no tā slimīgā stāvokļa vērstu veselajā. Viņam tātad kļūs skaidrs, ka līdz ar izpratni par veidošanas nepieciešamību nākotnē viņš sevī ierauga mākslinieku. Tieši tā ir izprotama tēze, kuru izvirzīju, – “MĀKSLA = KAPITĀLS”; attēlot cilvēku kā veidotāju, kurš kapitāla ietekmes struktūras sabiedrībā – tātad ekonomiskajā jomā – pārveido formā, kas nes augļus cilvēkam. Tātad šeit tiek runāts par mākslas jēdzienu, kuru papildina viena cita tēze – “KATRS CILVĒKS IR MĀKSLINIEKS!”, tiek runāts par mākslas jēdzienu, kura vienīgais saturs nav formālu inovāciju producēšana gleznotāju, tēlnieku, dejotāju u. c. īpašajās darbībās, bet gan šeit tiek aplūkots mākslas jēdziens, kuru varētu dēvēt par “SOCIĀLO MĀKSLU”, kas dzimst uz robežas starp moderno un antropoloģiskās veidošanas jomu, ja tā to varētu nosaukt.

Tātad no savas puses diskusijai piedāvāju mākslas jēdzienu – un mēs vēlāk par to vēl varēsim parunāt, kur mūsu domas pilnībā saskan un kur metodikas ziņā mūsu viedokļi nedaudz atšķiras -, kurš spējīgs ietiekties mūsu sabiedrības problemātikas sirdī, kapitāla stāvoklī (“Katrs cilvēks ir mākslinieks!” “Māksla = Kapitāls”), kurš ietiecas ekonomiski kulturālajās atkarībās, ar kurām cilvēks saskaras, lai šīs atkarības pārveidotu par sabiedrības darbalauka atbrīvotību.

[..]

Tātad cilvēku priekšā stāsies pirmais jautājums, kas gaida risinājumu un kas viņiem ir jāatpazīst: PASTĀV SOCIĀLAIS ORGANISMS! Sociālajam organismam piemīt ķermenisks dalījums. Šis pirmtēls viņam ir jāizprot pilnībā; jo bez priekšstata, ka sociālais organisms IR, viņam neizdosies rast priekšstatu pašam par sevi, kurā viņš saprot, ka cilvēka organisma dalījuma forma ir uz mata tāda pati. Proti, viņš ieraudzīs, ka veidols, kas viņam jāapstrādā, ir trejāds: ekonomiskajā jomā, kur cilvēka atkarība pašlaik ir vislielākā, kļūs skaidrs, ka patiesībā tai vajadzētu būt cilvēciskas solidaritātes jomai. Un viņš sapratīs, ka šajā ekonomiskajā sistēmā jāveic izšķirošas iejaukšanās, lai varētu apmierināt gan cilvēku, gan dabas vajadzības. Tātad viņš atpazīs sociālo organismu ekonomiskajā jomā, solidaritātes jomā, brālīgās kopdarbības jomā, bet vidējā līmenī viņš atpazīs taisnīguma principu, vienlīdzības principu tur, kur darbojas cilvēku tiesības, kuras, protams, ir jāpārveido, kur ir jāiejaucas tiesiskuma veidošanas norisēs, un viņš sapratīs, ka viss izriet no pirmās jomas, no jomas, kas patiesībā ir pirmā vai augstākā, kas iedvesmojoši un pārveidojoši darbojas virs tiesiskuma un ekonomiskās jomas, un tieši no turienes cilvēks varēs attīstīt “SOCIĀLĀS MĀKSLAS” jēdzienu.

Viņš tātad sapratīs, ka, veicot šo gigantisko uzdevumu, kas taču nav uzdevums uzgleznot gleznu, kas nav uzdevums izveidot arhitektūru, bet gan tā mērķis ir grandiozā būvē izveidot sociālo vielu, gandrīz mīlestības substanci; tur viņš ieraudzīs, ka tieši “SOCIĀLĀS MĀKSLAS” JĒDZIENS ir tas, kam pašlaik jādarbojas jo plaši, un attiecībā pret mākslām, kuras mēs pazīstam, tam jāstāv kā bērnam uz robežas starp to, kas pārmantojams no pagātnes, kas no tradīcijas pāriet nākotnē, dzīvo mūsos, tiek pārliecinoši attīstīts, lai šajā sociālajā jomā tiktu atrisināts cilvēku sociālais jautājums un lai tas uzplaukst savā viskrāšņākajā daiļumā. Nav tā, ka šāds mākslas jēdziens, kas uz sevi attiecina sociālo pārveidošanu, būtu tas, kas darbotos ārpus estētiskām kategorijām. Tam gan metodes ziņā vēl krietni daudz jāmācās, jo tā balstās uz citiem pamatprincipiem nekā tie daudzie postulāti, kas pagātnē iedarbojās ar dižsasniegumu un dižmākslasdarbu palīdzību noskaņojuma un dvēseles stāvokļa līmenī. Tas ir – sociālajam māksliniekam vairāk nekā jebkuram citam darbiniekam vajadzēs virzīties uz stāvokli virs noskaņojuma un dvēselīguma pilnīgajā apziņas jomā, kurā domu gaitai jāiet loģiskiem soļiem skaidras kontroles uzraudzībā, lai atrastu pareizo jēdzienu, lai prātā to jau izveidotu par garīgu īstenību un tad liktu tam darboties.

Tātad, kas man patlaban ir svarīgi: lai ikkatrs apzinātos, ka attiecībā uz visu, ko esmu teicis, ko ir nepieciešams darīt, galvenais ir pārņemt varu, kura mūsdienu determinētajā ekonomiskajā sistēmā izriet no naudas varas, un līdz ar to apzināties cilvēces patieso kapitālu. Strādājot un pārdomājot tajā loģiskajā secībā, kā es to domāju, tiks saprasts, ka cilvēces kapitāls ir tās spējas, tas ir, tieši māksla, par kuru mēs runājam, ir cilvēces kapitāls: “Māksla = Kapitāls”.
Katrs būs pamanījis, ka, iedziļinoties šajā problemātikā [..],tajā itin nemaz neparādās tāds vārds kā politika. Jo politika mūsdienu cilvēkā ir tik samudžināta un iespiesta – es nemaz nevaru teikt, ka tas ir apziņas process, bet gan indoktrinēts process, varas sistēmu uzspiests –, pašlaik šis jēdziens nenozīmē neko citu kā naudas varas un valsts varas sakausējumu vai darbošanos uz vienu roku. Mūsu uzdevums ir šo varu atšķetināt un padarīt nekaitīgu.

Kad suverēns, tātad tas cilvēks, tā persona, kura brīvības laikmetā cilvēku kolektīvā ir visu attiecību veidotāja, tagad ir aicināta noteikt tiesiskuma principus, tad tas praksē nozīmē, ka mums ir jācenšas referendumā un tautas nobalsošanā par mums būtiskiem jautājumiem iniciatīvu uzņemties pašiem. Kad mēs konstatējam, ka paši sevi vēlēšanu rezultātā brīvprātīgi padarām rīcībnespējīgus un varas struktūrām attiecīgajā vēlēšanu periodā atļaujam pilnīgu darbības brīvību, tad kādam tomēr kādreiz vajadzētu ienākt prātā, vai tas vēl tā var turpināties. Tas nozīmē, ka sociālais mākslinieks šajā vietā tiek pieminēts tādēļ, ka viņam taču ir jābūt tiesībfigurācijas veidotājam. To saprotot, nav cita loģiski izrietoša secinājuma kā tikai tas, ka viņš sevi atzīst par SOCIĀLO MĀKSLINIEKU. Izveidodams šo figūru tās trīsdaļīgajā veidolā, loģiski, ka viņš šajā figūrā, šajā skulptūrā būs ielicis kaut ko, kas atstāj iespaidu uz cilvēku darba jomu. Darba jomā viņš vēlēsies novērst lielākos bojājumus, kuri ir radušies, vergojot naudas varai, kas izpaužas peļņas gūšanas sistēmā, ekonomiskās izaugsmes sistēmā, atkarībā no principa „atalgojums pēc padarītā darba” un īpašumtiesību netaisnīguma situācijā, tas ir, no ražošanas līdzekļiem, no tā visa viņš noteikti vēlēsies atbrīvoties, ja soli pa solim visu loģiski apdomās.

Tātad, patlaban man bija svarīgi attēlot SOCIĀLO MĀKSLU kā kaut ko, kas prasa skaidru prātu, skaidrību, sistemātisku pieeju, kā arī rada nepieciešamību veidot lietas attiecībā uz kopumu; JO SOCIĀLAIS MĀKSLINIEKS PIRMĀM KĀRTĀM IR ASOCIATĪVO, SABIEDRĪBAS KOPUMA VIENOTO VIENĪBU CĒLĀJS. Tātad būtu jauki, ja šīs tikšanās laikā pašlaik varētu izveidoties asociatīva kopība, kas izpaustos sociālā organisma pārveidošanas par brīvības tēlu pamatidejā.
Organisma brīvības tēls pieprasa citādu darba jomas skaidrošanu. Tas redz – ja vadās pēc spēju jēdziena un brīvības aksiomas –, ka cilvēks kā šo spēju nesējs ieiet sabiedrības ražošanas jomā kā tāds, kuram ir tiesības, tas ir, kurš no savām brīvprātīgajām darba saistībām tajā pašā laikā šīs tiesības arī iegūst. Ekonomiskie rādītāji nav nekas cits, vai arī – cilvēks parādās ražošanas jomā, nesaskaroties ar naudas problēmu, ieguldot savas spējas, kas noved līdz veiksmīgam produktam. Cilvēku darba jomā tas ir ekonomiskās vērtības jēdziens. Uzņēmējdarbības jomā pastāv polaritāte: SPĒJAS un PRODUKTS. Arī šis tiks atpazīts – mierīgi apdomājot – kā fakts, kā īstenība ekonomiskajā jomā. Tik skaidrai domāšanai kā reizrēķins vai kā Pitagora teorēma pat neienāks prātā pašai no savas iniciatīvas naudu saistīt ar ekonomisko jomu. Viņš sapratīs, ka naudas vara nav vis nekāda ekonomiska vērtība, bet gan, attiecinot to uz cilvēku, kas ieiet darba pasaulē, tā ir viņa cilvēktiesību izpausme. Domājošs cilvēks sapratīs, ka nauda ir jāizpreparē ārā no saimnieciskās jomas – vispirms ar mūsu domām, tad ar mūsu sistemātisku darbošanos un organizēšanu –, tai ir jārada tiesiska pozīcija, tā ir jāievirza demokrātiskā pozīcijā, kas praktiski novestu pie demokrātiskas banku sistēmas, ar kuras palīdzību ražošanas jomas darbinieki ienākumus saņem tādā veidā, it kā tie iemiesotu ATBILDĪBU strādāt cilvēku vajadzībām, un, no otras puses, ņemot šos ienākumus pretī, darbinieki ir TIESĪGI saņemt izveidotos produktus. Domājošs cilvēks konstatēs, ka pēc iegūšanas pastāv naudas institūts, kuru viņš var iedomāties tikai kā JURIDISKU DOKUMETU bez JEBKĀDA SAKARA ar kreativitāti, kas tiek izmantota, un bez sakara ar produktu, un viņš sapratīs, ka tas ir juridisks dokuments bez vērtības, kas plūst atkal atpakaļ uz savas rašanās sākumu, tātad uz demokrātiskas banku sistēmas sirdi, lai no turienes caur sākotnējo tiesībaktu atkal tiktu ievadīts sociālajā organismā.

Tagad es beidzu. Bet man tomēr ir svarīgi, ka šeit pirmoreiz parādās īss pirmais priekšstats par konkrēto sociālās mākslas darbības lauku. Paldies!

Aplausi –

(no vācu valodas tulkojusi Arnita Jaunsubrēna un Beāte Paškevica)

Raksta pirmpublicējums latviešu valodā žurnālā TERITORIJA Nr.1/ 2008.