Sociālās skulptūras ideja
Johaness Štitgens | Tuesday, 01 July 2008 10:02
Idejas vadlīnijas
BRĪVĀS STARPTAUTISKĀS UNIVERSITĀTES karstais punkts ir Jozefa Boisa (Joseph Beuys) attīstītais un papildinātais mākslas jēdziens – tāds mākslas jēdziens, kas šķērso tradicionāli par mākslu dēvētas disciplīnas (arhitektūru, tēlniecību, glezniecību, dzeju, mūziku, aktiermākslu, operu, deju utt.) un kā universāls jaunveides jēdziens attiecas uz visu cilvēku dzīves un darba jomu radikālu jaunizveidi. Šajā nozīmē mākslu saprot kā nepārprotamu cilvēka radošumu – kā radītāja spēku, kas pēc būtības balstās cilvēciskās individualitātes brīvībā un pašnoteiksmē. Tas satur arī Jozefa Boisa pazīstamo izteikumu „IKVIENS CILVĒKS IR MĀKSLINIEKS” un apzīmē modernitātes transformācijas punktu.
Paplašinātais mākslas jēdziens ļauj uzlūkot plastikas būtību kā visiem procesiem piemītošu jaunveides principu un ir centrālais cilvēka būtības noteicējs. Tas aptver jaunveides principu visā tā plašumā, sākot ar jaunveides pirmsākumu, spēju (produktivitāti), ieskaitot tās iesaisti darbā (producēšana), līdz tās iznākumam (produkti – atsevišķi un kopumā). Gan jaunveides potenciāls kā pirmsākuma pols, kas iemiesots darbā, gan darba iznākums kā beigu pols raksturo cilvēka spēju un līdz ar to kapitālu tā īstenajā nozīmē. Jozefs Boiss šo apstākli izteicis pamatformulā „MĀKSLA = KAPITĀLS”. Tūdaļ top skaidrs, ka šis jaunais kapitāla būtības jēdziens piedāvā pilnīgu visas cilvēces darba jomas pārorientāciju, proti, jomā, kur visu darbs notiek kā vērienīga kooperācija, tas ir, globālās darbu dalošās ekonomikas uzņēmuma, respektīvi, ražošanas jomā. Faktiski šis kapitāla būtības jēdziens, patapināts no ekonomiskās jomas, pamato divas ekonomiskas vērtības:a) kapitāls = spējas (ekonomikas vērtība 1); b) kapitāls = ražojumi (ekonomikas vērtība 2), kuras ražošanas jomā visu darba rezultātā savstarpēji sasaista darbu dalošā kooperatīvā un radošā dabas pamata izmantošanā (resursu transformācija ar ražošanas līdzekļu palīdzību).[1]
Šis lietas aspekts ietekmē sociālā organisma veidolu kopumā. Ir jāizzina tāda tiesiskā forma, kas pilnībā atbilst šim kapitāla jēdzienam (un līdz ar to cilvēka dabai, kā arī visai viņa ietekmes jomai ekoloģiskā kopsakarā), tātad dara iespējamus jauncelsmes un sagraušanas (ražošana–patēriņš) procesus, kuros abas ekonomikas vērtības var sākt optimālu attīstību. Šādai tiesiskai formai, atzīstot cilvēku par brīvu, radošu būtni, būtu neierobežoti jāievēro kapitāla jēdziena centrālais princips, cilvēka (turklāt visu cilvēku) pašnoteiksme. Tai būtu jāgarantē: 1) indivīda pašnoteikta spēju iesaiste kopējā darbā ar citu = pašpārvaldes uzņēmumi darbu dalošas ekonomikas ražošanas jomā; 2) pašnoteikta, līdztiesīga visu produktu pieprasījuma apmierināšana = patiesi brīvais tirgus.[2]
Jautājums par tiesisko formu, būdams balstīts kapitāla jēdziena būtībā, un no tās atkarīgo ekonomikas cirkulāciju pats no sevis (= lietojot bezaizspriedumainu un ideoloģiski brīvu, t. i., fenomenoloģisku pieeju) noved pie jautājuma par naudu. Tāpēc šādas ražošanas nosacījums un uzņēmuma izveides un darba sākšanas priekšnoteikums ir kreditēšana, bet attiecībā uz ražošanas jomu kopumā – kreditēšanas sistēma. Tāpat produktu pieprasījuma apmierināšanas nosacījums ir cilvēku ienākumi un tirgū ienākošo produktu (preču) cenu regulācija. Kredīts, ienākumi un cenas attiecas uz naudu vai otrādi – naudas sistēma ir kredītu, ienākumu un cenas jautājuma regulācija.
Kredīta, ienākumu un cenas jautājums līdztekus arī naudas jautājumam tomēr attiecas uz cilvēku tiesībām un pienākumiem, nevis uz viņu spējām, darba augļiem un arī kapitālu. Būtiska ir šī atšķirība: nauda nav kapitāls! Nauda ir ekonomiskās cirkulācijas tiesiskais regulators.
Ja paplašinātā mākslas jēdziena aplūkojums noved pie elementāra kapitāla jēdziena un kapitāla jēdziena precīzs apraksts – pie pilnīgas ekonomiskās cirkulācijas ainas, tad, jautājot par šīs ekonomiskās cirkulācijas tiesību regulatoru, nonākam pie naudas jēdziena un tādējādi otras cirkulācijas – naudas cirkulācijas. Tikai precīza kapitāla un naudas nošķīruma dēļ vispār iespējama abu cirkulācijas sistēmu saspēle Sociālajā organismā un šā kompleksa organisks aplūkojuma veids.[3]
Tādējādi top skaidrs, ka naudas būtība ir jādemokratizē. Tā ka nauda ir piederīga tiesību jomai, un tiesību joma jānoregulē saskaņā ar moderno, t. i., laikmetīgo tiesiskuma izjūtu un apziņu pēc demokrātijas principiem (= tautas, bāzes vara, no apakšas uz augšu / visu līdztiesība). Tomēr par demokrātiju nevar būt ne runas, iekams cilvēku savstarpējās tiesiskās vienošanās var tikt pakļautas naudas varai.[4]
Tas, kurš līdz galam izdomā šos aspektus, nonāk pie skaidras likumsakarību ainas un apzinās, kā pašā saknē var ārstēt un kā jāārstē sabiedrības slimība tās tagadējā stāvoklī. Tas saskata ekoloģiska sabiedrības ķermeņa organiska koptēla pamatvaibstus, kas saskan ar cilvēka būtības brīvības figūru – Sociālo skulptūru. Šī aina aprakstāma atšķirīgos viedos, tomēr allaž ietver šādus principus:
Pašpārvaldes princips uzņēmuma jomā un brīva informācijas platforma
Tas izriet no cilvēka kā mākslinieka, brīva, radoša, autonoma indivīda, kā būtības definējuma. Visi uzņēmumi ekonomiskajā ražošanas jomā, pie kuriem pieder arī uzņēmumi, kas attīsta cilvēciskās spējas – skolas, augstskolas, bērnudārzi, slimnīcas utt. –, ir bāzējami pašpārvaldē. Tie ir vieta, kur kopējā darbā apvienojas visu radošums un kur var attīstīt ražojumus kā visu [cilvēku] spēju un ieskatu iznākumu visu labā. Tie ir novietnes kapitālam, kas ir identisks ar darbu: brīvi informācijas, apmācības un ražošanas centri.
Nauda kā demokrātisks kapitāla plūsmu tiesisks regulators
Uzņēmuma pašpārvalde iespējama tikai uz jauna kredīta, ienākumu un cenu kārtības pamata. Ienākumi jāuztver kā cilvēka tiesības un kā tādi, tāpat kā nauda no kapitāla, jānošķir no darba.[5] Tādējādi atkrīt atkarība no algas, tāpat arī bezjēdzīgais darba devēja un darba ņēmēja nošķīrums. Katrs uzņēmums, kas apņēmies virzīt to cilvēku spējas, kuri apvienojušies tajā kā brīvā kooperatīvā, uz iesaisti kopējā darbā, ir tiesīgs saņemt kredītu no centrālās banku sistēmas. Uzņēmums apņemas atdot naudu centrālajai bankai un sedz šo apņemšanos ar tirgus ceļā radušos naudas atgriezeniskas plūsmas ieņēmumu. Līdz ar to atkrīt gan peļņa, gan arī īpašuma veidošanās ražošanas jomā vispār. Produktu cenu veidošanos tirgū atbilstoši demokrātiskiem un sociāliem skata punktiem demokrātiski organizē centrālā banka kopā ar atsevišķu uzņēmumu. Pārpalikuma vai iztrūkuma uzņēmumi (kā no uzņēmuma neatkarīgas cenu veidošanās sekas), ņemot vērā atpakaļ plūstošo naudu, kam vairs nav sakara ar kapitālu, respektīvi, ekonomisko vērtību, tiek savstarpēji apvienoti.[6]
Naudas cirkulāciju ar asinsriti var salīdzināt tāpat kā demokrātisko centrālās bankas sistēmu ar sirdi. Tā ir sabiedrības organisma sirds orgāns. Tas oriģinārā tiesiskā aktā ražo naudu no nekā un kā arteriālās asinis kredīta veidā to ieplūdina uzņēmumā, tādējādi iedarbinot ražošanas procesus. Nauda ieplūst darbinieku rokās kā ienākumi, tādējādi kļūstot par patērētāju tiesību dokumentu patēriņa preču ieguvei tirgū. Šajā apmaiņas vietā, tagad konvertētā tiesībās, tā kļūst nederīga, bezvērtīga un kā venozās asinis ieplūst atpakaļ sirds orgānā – centrālajā bankā – kā jaunas cirkulācijas sākumpunktā.
Centrālā banka pati par sevi uztverama arī kā demokrātiska nākotnes institūcija, demokrātiska, no apakšas uz augšu decentrālā attīstībā esoša tautas parlamenta sistēma, kur tiek īpaši attīstīta un apstiprināta ienākumu ietvara kārtība un sociāls, ekoloģisks un taisnīgs cenas koncepts. Šeit visiem skata punktiem un interesēm vajadzētu ļaut izpausties līdztiesīgi. Parlamentu kontrolē un papildina ar tautas balsošanas instrumenta palīdzību, vadoties no iepriekšējas, brīvas informācijas. Valdība tradicionālajā nozīmē kļūst lieka, valsts, kas turpmāk vairs nav uzņēmējs, kur nu vēl monopola uzņēmējs, tiek reducēta uz bankas noteiktu tiesību pārvaldību.
Darba dalīšanas būtībā balstītā pasaules ekonomiskā sistēma un tās pieprasījumā orientētais solidārais vispārējā labuma princips
Šī jaunā naudas, kapitāla un uzņēmuma kārtība garantē nosacījumu tam, ka dalīta darba pasaules ekonomikai, proti, pieprasījumā orientētai, ekoloģiskai, garīgai un materiālai cilvēku apgādei beidzot tiek dota zaļā gaisma un [tā] var attīstīties. Darbs tiek uztverts kā darbs savstarpējībai (darbs ir darbs citiem!) – princips, ko aizplīvuro kapitālisma ideoloģijas, proti, atkarība no algas, peļņas, īpašumā esošajiem ražošanas līdzekļiem un zemes. Darba sadales globālā saimniecība, kuras instrumentārijs attīstīts jau sen, jāatpestī no pārlieku novecojušiem jēdzieniem. Tā cilvēcei kalpojošā funkcija, kas tajā ielikta, var to piepildīt tikai kā cilvēka apziņā mītošs garīgums. Mīlestība rodas tikai no brīvības, tāpat kā miers. (Jaunas kārtības ieviešana pasaules ekonomikā ir izdzīvošanas jautājums.)
Paplašināta mākslas jēdziena izveides mērķis tātad ir sabiedriski ekoloģiska organisma veselums tā brīvības veidolā, vienots mākslas darbs Sociālā skulptūra, kuras tapšanā un izveidē kā mākslinieks iesaistīts ikviens cilvēks ar savu radošumu. Atmodināt, attīstīt un izmantot ikvienā principiāli snaudošo potenci un enerģiju ir cilvēka sūtība. Tādējādi BRĪVĀ STARPTAUTISKĀ UNIVERSITĀTE skološanas un izglītošanas atbrīvošanā no valsts aplenkuma un privātās naudas varas saskata visa tālākā priekšnoteikumu.
Stüttgen, Johannes. Freie Internationale Universität (FIU) - Organ des Erweiterten Kunstbegriffs für die Soziale Skulptur. Eine Darstellung der Idee und Entstehungsgeschichte der FIU. FIU-Verlag, 1987.
(no vācu valodas tulkoja Aija Kaukule)
Raksta pirmpublicējums latviešu valodā žurnālā TERITORIJA Nr.1/ 2008.
1 Skaidri redzams, ka šajā kapitāla jēdziena aprakstā neparādās nauda, citiem vārdiem, nauda nav ekonomiskā vērtība (kā tas kļūdaini kā kapitālisma ideoloģija tiek vienmēr vispārpieņemts un uzskatīts!).
2 Abi aspekti, ja tos domā organiskā kopsakarā, izskaidro divu ekonomisko vērtību iekšējo attiecību: spēju iesaistes pašnoteiksme ir darba ražojumu kvalitātes priekšnoteikums un tādējādi ekonomiska vērtība vispār; līdztekus ražojumu ekonomiskā vērtība parādās tikai pieprasījumā! No tā izriet tāda uzņēmuma struktūra, kas apvieno pašpārvaldes un kopējā labuma principus.
3 Sabiedrības kopuma locekļu nošķīruma fundamentālo nozīmi pirmais izstrādāja Rūdolfs Šteiners (Rudolf Steiner). Viņš runā par „trejādu sociāla organisma iedalījumu” un iedala sabiedrības ķermeni gara dzīvē, uz ko viņš attiecina brīvības principu, tiesību dzīvē – vienlīdzības principu – un ekonomiskajā dzīvē – brālības principu (= pašpārvalde–demokrātija–kopējais labums).
4 Tā Rietumu privātkapitālismā, kaut gan arī agrīnajā Austrumu valstu kapitālismā, kur naudas un valsts varas bija identiskas. Tomēr arī Rietumos jau iedibinājies valstiskošanas princips, piemēram, skolu un augstskolu sistēmā. Gan privātais, gan valsts kapitālisms rada pašnoteikšanās un pašpārvaldes šķēršļus, līdz ar to arī šķēršļus kapitāla attīstībai brīva, demokrātiska, sociāla veseluma nozīmē.
5 Eižens Lēbls () pierādījis, ka katrs produkts ir visu spēku saspēles iznākums vienā darba dalīšanā bāzētā „Integrālā sistēmā”, tādējādi indivīda darba dalība produktā nav konstatējama un jau šā iemesla dēļ vien nekādā ziņā nevar būt taisnīgu ienākumu mēraukla.
6 Nauda kā kredīts atbilst darbā lietotu spēju ekonomiskajai vērtībai, kā patērētāju ienākumi tā atbilst ražošanas augļu ekonomiskajai vērtībai. Tirgus iezīmē cirkulāciju, naudas, kā arī ekonomisko vērtību punktu, kurā uzbūves process pārtop tā sagrāvē: tā produkti nokļūst tur, kur tie ir vajadzīgi – pie patērētāja, un nauda plūst atpakaļ bez piesaistes vērtībai, jo tās uzdevums ir izpildīts. Abiem lokiem jārodas no jauna.
