Intervija ar Pīteru Debuiseru

User Rating: / 1
PoorBest 

Kā Jūs nonācāt pie idejas veidot izrādi par optimismu?

Es secināju, ka mēs dzīvojam pesimistu režīmā. Ar pesimistu režīmu es saprotu to, ka cilvēkiem hroniski pietrūkst iztēles, lai spētu pretoties notiekošajam. Ar pesimistu režīmu es domāju arī kapitālistu loģiku. Man nav nekas pret brīvo tirgu. Cilvēkam ir tiesības darboties brīvā tirgus apstākļos. Es uzskatu, ka konservatīvais instinkts Eiropā ir pārāk stiprs. Eiropa baidās izmantot iztēli, lai radītu citus, efektīvus veidus, kā mainīt to, kas notiek. Tas ir mans galvenais secinājums. Un tad es satiku Džeikobu. Mēs abi nākam no līdzīgas teātra tradīcijas, abi nodarbojamies ar radikāliem un estētiskiem eksperimentiem, taču mūsu pasaules uztvere ir pilnīgi atšķirīga. Džeikobs ir pārliecināts pesimists. Es sevi nesauktu par optimistu, bet es uz dzīvi skatos pozitīvāk. Tieši tas, ka mums ir atšķirīgi uzskati, palīdzēja veidot izrādi. Tajā pašā laikā domas par mūsdienu sabiedrību mums sakrīt. Mēs abi secinājām, ka mēs dzīvojam pesimistu režīmā, un ka ir jāizmanto iztēle, lai veidotu šo kopdzīvi labāku.

Jūs noliedzat revolūcijas kā risinājumu. Tas nozīmē, ka pārmaiņas ir jāveic mazākos mērogos?

Jā, bet tajā pašā laika nelielas izmaiņas ir par maz. Mums ir nepieciešamas lielas izmaiņas. Es nedomāju, ka, veicot nelielas izmaiņas katra privātajā dzīvē, kaut kas būtiski mainīsies uz labo pusi. Es domāju, ka mums vajag radīt jaunus veidus, kā dzīvot kopā, krietni radikālākus un fundamentālākus, lai spētu uzrunāt mūsdienu sabiedrību. Tāpēc es uzskatu, ka nelielas pārmaiņas ikdienas dzīve ir par maz. Tas, protams, ir jauki un skaisti, bet mums ir jāizmanto sava iztēle. Jāsāk no nekā, no mums pašiem. Jāmēģina idejas attīstīt un izvērst. Ir vajadzīgas lielas pārmaiņas, augstā līmenī. Protams, viss sākas ar mazām lietām, taču kaut ko radot, ir jāparedz arī, kā tas strādās lielākā mērogā. Tas priekš manis ir kritiskais optimisms, ko praktizē Antanas Mockus, Bogotas mērs. Protams, kad tu esi pilsētas mērs vai valsts prezidents, tev ir lielāka ietekme. Antanas politika ir labs piemērs kā izmantot pilsoņu iztēli. Piemērs, ka nelielām ikdienas iztēles un pretošanās darbībām var būt milzīga ietekme. Tieši tas mani uzrunā.

Jā, bet tajā pašā laikā Antanas savas ekstravagances jeb iztēles dēļ zaudēja Kolumbijas prezidenta vēlēšanās. Varbūt viņam būtu jākļūst mazāk „trakam” un tad viņš būtu uzvarējis vēlēšanās un savas reformas spētu veikt visā valstī?

Diskusiju par to, vai viņam vajadzētu būt citādākam un tad viņš būtu ieguvis vairāk lauku vēlētāju balsis, es ieliku, lai padarītu izrādi interesantāku. Protams, es uzskatu, ka ekstravagance ir arī viņa trūkums, taču viņš ir paveicis tik daudz! Kopš viņš astoņus gadus ir bijis Bogotas mērs, pilsēta ir mainījusies radikāli. Agresīvo braucēju skaits ir samazinājies par 75%. Jā, viņš ir ekstravagants, bet varbūt kādu dienu viņš kļūs par prezidentu.

Tas pat ir arī ar Baraku Obamu. Obamam ir vara, un viņš īsteno kritisko optimismu, kuru es aizstāvu, protams, viņa prezidentūru var kritizēt ļoti, ļoti, ļoti daudzos veidos, bet tajā pašā laikā - dažus gadus atpakaļ tas bija neiespējami, ka cilvēks ar šādām idejām un veidu, kā viņš komunicē ar islāma pasauli, varētu būt ASV prezidents. Obamam ir vara, un viņš cenšas rast kompromisus ar vienu no rasistiskākajām un konservatīvākajām valstīm pasaulē. Ir piemēri kritiskajam optimismam, kuram ir liela ietekme sabiedrībā.

Abi kritiskā optimisma piemēri darbībā nāk no Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas. Eiropā kritiskais optimisms nav sastopams?

Nav sastopams pietiekoši daudz. Mums tā pietrūkst. Eiropa kļūst nobijusies un uztraukusies par savu drošību. Kļūst veca. Baidās no ārzemniekiem. Baidās pazaudēt savu identitāti. Vienīgais veids, manuprāt, kā Eiropai izdzīvot, ir izmantot savu kultūras mantojumu radošā veidā.

Vai māksla spēj mainīt to, kā cilvēki skatās uz pasauli?

Jā. Es atceros to, kā mani izmainīja grāmatas, kuras es lasīju, izrādes un filmas, ko redzēju. Dažos mūsu izrādes mirkļos tu redzi neviltotas un spēcīgas publikas emocijas. Tas man liek domāt, ka cilvēki pēc izrādes redzēto pārdomā un, iespējams, sāk dzīvot citādāk, bet mūsu izrādes mērķis nav radīt vairāk optimistu! Izrāde ir par to, lai cilvēki izmanto savu kritisko prātu, lai aptvertu visos tos negatīvos faktus, kuri ir mums apkārt. Un tad izmantot savas spējas radoši pretoties. Pat ja šī pretošanās ir tikai simboliska, kā piemēram centiens uzbūvēt mašīnu, kuru savāc cilvēku rokas spiedienus, lai ar to radīto spēku nojauktu sienu, kas ir starp Izraēlu un Palestīnu. Māksla ir nenovērtēts spēks. Māksla ir krietni spēcīgāka par urānu vai benzīnu, vai par BP (British Petroleum) jebkad sapņos.