Līvija Akurātere

User Rating: / 0
PoorBest 

Neesmu redzējusi visus sezonas devumus, taču pietiekami daudz gan Rīgā, gan Valmierā un Liepājā, lai secinātu, ka mūsu teātris tagad atrodas uz perspektīva ceļa. Starp izrādēm, ko esmu redzējusi, nav nevienas, kurā nebūtu jūtams, kāpēc režisors darbu izvēlējies, ko gribējis pateikt. Reizēm režisora rokraksts ir ļoti akcentēts (kā, piemēram, Džilindžeram), reizēm ne tik ļoti, taču visās izrādēs jūtama režisora iekšēja motivācija. Ir arī labi strādāts ar aktieriem.

Kas mani apbēdina un rada bažas – tas ka visumā mūsu profesionālo teātru skaits ir samazinājies, salīdzinot ar kādreiz esošajiem, bet jauno aktieru audzināšana aktivizējusies. Un arī mūsu esošajos teātros samazinātā finansējuma apstākļos trupas paplašināšana ir apgrūtināta. Līdz ar to rodas divas problēmas:

1. Daudzi talantīgi mākslinieki paliek ārpus darba profesionālajā teātrī, jo īpaši jaunā paaudze, kas arī mani saista visvairāk.
2. Šādā situācijā katrs režisors izvēlas zināmā mērā pārbaudītus darbus. Bet ir sazaļojusi mūsu pašu dramaturģija, un man ārkārtīgi gribētos, lai rastos iespēja iestudēt jaunos latviešu dramaturgus, kas šobrīd nedabū sevi pārbaudīt un augt. Oriģināldramaturģijas attīstīšana ir svarīga, jo tā nes sevī latviešu nacionālās īpatnības, skatienu, kas piemīt tikai mums. Mēs neesam vēl savu savdabību pilnībā izsmēluši. Ļoti negribētu, ka latviešu savdabība paliek tikai kā nenovīdība un skaudība. Lai gan jāsaka, ka jaunajā paaudzē ir vairāk īsta draudzīguma, viens otra novērtēšanas, un to es jūtu arī caur teātra mākslu.