Festivāla apskats. Laima Vainiņa
Laima Vainiņa | Monday, 17 October 2011 07:22
Šogad jau otro reizi notiek teātra festivāls – Patriarha rudens. Tāpat kā iepriekšējā gadā, arī šoreiz tika piedāvāts ļoti daudzpusīgs iestudējumos pārstāvēto žanru klāsts, kas radīja neviltotu pārsteigumu. Festivāla programmas izrādes tieši vai netieši pieskarās dažādiem sociāliem jautājumiem aicinot skatītājus apsvērt, izvērtēt un pārdomāt savas ikdienas gaitas, mūsu laikmeta aktuālākās problēmas, kuras sakņojas cilvēku savstarpējās attieksmēs, pārpratumiem pilnajā komunikācijā un bailēs. Noskatoties visas deviņas izrādes radās iespaids par to, ka eksistē jauns, drosmīgs režisoru ansamblis ar spēcīgu attīstības potenciālu.
Pārsvarā visi festivāla uzvedumi notika Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, izņemot Elmāra Seņkova „Kucēni”, kurā bija izteikti sajūtama režisora radošā neatkarība. Izcēlās ar spraigu uzveduma ritmu un ātrām, emocionālām darbības maiņām. Četru aktieru ansamblis bija gandrīz organiski vienots. Patiess prieks bija vērot ar kādu līksmi un spēles azartu viņi iejutās neskaitāmos tēlos, aizrautīgi atdarinot pieaugušo dzīvē noskatītus attiecību modeļus. Par to, kā mēs maldāmies un jaucamies pa šo dzīvi, mainīdami apstākļus, partnerus un orientierus. Aizelsušies joņojam pa apli, domādami, ka virzāmies uz priekšu. Tas tika parādīts caur sākotnēji nekaitīgu bērnu spēli, kura pakāpeniski ieņēma arvien dramatiskākas aprises, imitējot nežēlību, netaisnību, cietsirdību un tirāniju savstarpējās attiecībās, kā arī sašķobīto psihi un nevaldāmo ļaunuma esenci ar kuru mums nākas sastapties ikdienā. Līdzās aktieriem vienlīdz lielu lomu spēlē krāsas, gaismas, mūzika un īpaši scenogrāfija, kura tika izmantota ļoti daudznozīmīgi, kad viena un tā pati lieta ar katru nākamo epizodi ieguva arvien jaunu funkciju.
Tikpat spēcīgi un emocionāli tēlojumi bija Viestura Roziņa „Ziemeļblāzmai”, kura aizkustinoši atveidoja izmisušu un vientuļu jauniešu saucienu pēc palīdzības. Ieturoties suicidālas rīcības motīvos viņi radīja pretrunīgas, plosošas un aizkustinošas savstarpējās attiecības. Vienīgās izredzes uz brīvību tika saskatītas nāvē – desmit sekunžu kritienā no klints. Apbrīnojami kā tik ierobežotā, nelielā telpā viņi ar savu spēli uzbūra ainu par īstiem un milzīgiem kalniem, radot patiesu līdz pārdzīvojumu īpaši tajā brīdī, kad meitenes dzīvība karājās mata galā, karājoties klints malā. Režisors ar šo izrādi pievērš uzmanību pusaudžu traģiskajiem likteņiem, kas ar viņiem notiek, ja netiek sniegta pienācīga mīlestība un uzmanība. Līdzīgas iezīmes parādās arī Reiņa Suhanova atklātajā mēģinājumā pēc Sudrabu Edžus darba Dullais Dauka motīviem. Galvenais varonis, nespējot atrast atbildes uz neskaitāmajiem jautājumiem un tāpat tiecoties pēc brīvības, kā arī pēc izlaušanās no ierobežotajiem standarta uztveres rāmjiem, atbildi rod neapzinātā nāvē. Horizonta aizsniegšanu lieliski parādīja ar pārkāpšanu pāri sienai – kā ceļu uz jaunu piedzimšanu un brīvību.
Pavisam citādā formā, bet par tādām pašām indivīda ciešanām tika runāts Dmitrija Petrenko monoizrādē „Mākonis biksēs”, kur sirreālu vīziju un skaudras vientulības matēriju radīja Ķristapa Ķeseļa tēlotais dzejnieks. Neviena nesaprasts, moku pārpilns, bet tajā pašā laikā ar spēcīgu personību apveltīts jaunais mākslinieks lauzās cauri aizvainojuma jūtām par savu centienu nenovērtēšanu. Tas ir stāsts par izturības mēru, akcentējot varonī kūsājošo vēlmi kustēties pretī dzīves plūdumam un dramatisko individuālisma izpausmi, kurai sākotne meklējama atšķirīgajā domāšanā. Ievērības cienīga likās nelielā, bet iespaidīgā horeogrāfiskā epizode, kuru aptvēra ekspresīvā valstīšanās pa ūdens nolieto, gluži par peļķi pārvērsto izrādes telpu, baltā krekla noraušana, ziedu mētāšana, papīra strēmeļu lidināšana, plēšana un lipināšana uz sienām. Majakovska lugas varonis darbojās gluži kā parafrāze neizskaidrojamām Pēra Ginta ilgām izrauties no ierastības.
Daudz pozitīvāku ainu par cilvēku attiecībām raisīja divas horeogrāfiskās izrādes, kur lieliski un organiski savienojās deja ar vārdu. Lienes Gravas „Pārsālīts” iemiesoja brīnišķīgu dejotāju saspēli enerģētiskā virtuozitātē. Mīlestība kā galvenais motīvs un ar to saistītie pārbaudījumi starp partneriem radīja juteklisku suģestijas lauku, kuru piepildīja spēcīga kaislības strāva. Vīrieša un sievietes attiecību ķīmija parādījās gan kā psiholoģiska diskusija raksturu sadursmē, gan kā juteklisks, seksuāls kontakts, kurā instinkti un jūtas uzvar saprātu. Par būtisku un īpaši nozīmīgu elementu kalpoja durvis gandrīz zāles vidū, kas darbojās kā vīrišķā un sievišķā pasaules savienotāja, gan šķīrēja. To aizvēršana un atvēršana radīja īpašu dramatismu un kulmināciju šajā divu dzimuma cīņā starp vilinājuma, iekāres un nolieguma izpausmēm. Tāpat arī Elīnas Lutces iestudējumā „Melot nedrīkst izlikties” tika risinātas pāra attiecību problēmas. Tiesa, šeit jau bija jaušams režisora ironiskais skats uz visām šīm cilvēciskajām kaislībām un komisko rosīšanos jūtu dēļ. Saistoši bija vērot kādas izpausmes atplaiksnīja Jurija Djakonova sejā un amizantajā tēlojumā – no bērnišķīga tiešuma un svēta vientieša jūtīguma līdz pašapzinīgam, izaicinošam flirtam. Savdabīgs komponents bija mūzikas absolūta neesamība, kas radīja situācijas sasprindzinātību, jo visa skatītāju uzmanība bija daudz vairāk nokoncentrēta uz dejotāju kustībām un sejas izteiksmēm. Izteikti šokējoša un iedarbīga izrādījās beigu epizode, kurā dejotājai pēc īpaši straujiem vēzieniem sāka asiņot mute. Abu jauniešu spēle radīja viennozīmīgu realitātes sajūtu. Gandrīz visa zāle satraukumā noelsās un pēc mirkļa Djakonovs rezignētā mierā izlēja kečupa pudeles saturu uz galvas. Smalks, ar ārēju nopietnību maskēts izsmiekls vispārpieņemtiem uzskatiem un bailēm.
Festivāla dažādo izrāžu ietvaros bija sagatavoti iestudējumi arī mazākiem skatītājiem, piemēram, Edgara Kaufelda leļļu teātra izrāde bērniem „Kas dzīvo rotaļkastē...?”, kura vienkāršotā, bet izteiksmīgā valodā attēloja uzjautrinoša leļļu pāra nebūšanas. Tāpat kā „Kucēnos” arī šeit nepārprotami darbojās lietu daudzfunkcionālisms, kad, piemēram, neizteiksmīga skārda plāksne tika izmantota kā ola, majonēze vai ritenis. Vienkārši sadzīves priekšmeti imitēja ēdienus un daudzas citas, pilnīgi pretējas lietas, ļaujot brīvi darboties skatītāju iztēlei. Bet Jāņa Znotiņa bērnu rīta zvēru uzvedumā „Krilova fabulas” izpildījums bija daudz nopietnāks. Īsas, izteiksmē ļoti sakoncentrētas un emocionāli iedarbīgas ainas sekoja viena otrai dinamiskā tempā. Kā beigās nācās saprast, tie bija četri bērni, kas palikuši bez vecāku uzraudzības un nu ar lielu aizrautību nodevās pārģērbšanās spēlēm. Ikviens tēloja citu zvēru un ik pēc brīža katram tēlam mainījās lomas. Neskatoties uz aizraujošo tēlojumu, izrāde atstāja sadrumstalotu iestudējuma kopējo plūdumu. Nebija skaidrs vēstījums un radās jautājums – kāpēc tieši šie stāsti un nevis citi.
Laikmetīgo izrāžu plejādes kontekstā pavīdēja arī vēsturisku tēmu motīvi. Tāda bija Paulas Prozorovičas „Centrifūga” pēc Gunāra Priedes lugas, kurā risinātās situācijas sabalsojās ar otrā pasaules kara notikumu sekām. Varoņi ir dažādu tautību, sociālo slāņu un vecumu pārstāvji, bet par spīti šīm atšķirībām tēli neradīja izteiksmīgus kontrastus. Aktieru spēlē dominēja piezemēta mērenība, radot monotonu kopainu. Viņi visu izrādes laiku atradās milzīga, garena galda vienā pusē tieši pretī skatītājiem. Pieticīgā scenogrāfija un mazā izrādes telpa tikai pastiprināja šo vienmuļības iespaidu. Tēlotāju ierobežotā pārvietošanās iespēja radīja apnicīgu un nogurdinošu izrādes estētiku.
Teātra režisoriem ar savām izrādēm ir izdevies izveidot teicamu festivāla atmosfēru, jo skatītājiem bija iespēja just, pārdzīvot, domāt līdzi un vienkārši baudīt izrādes. Radošā gaisotne, kreatīvie mākslinieki un skatītāju atsaucība liek domāt, ka šis festivāls varētu būt jaunas tradīcijas aizmetnis. Šis ir labs tramplīns jaunajiem māksliniekiem sava potenciāla attīstībā, kā arī ļautu novērtēt viņu darbību daudz lielākam interesentu lokam un veicinātu režijas un teatrālo izpausmju nostiprināšanos plašākā kultūras kontekstā.
