Patriarha rudens atklāšana jeb nez, ko par to domā Eduards Smiļģis?

User Rating: / 16
PoorBest 

Par spīti “pat suns šādā laikā nelīstu laukā no savas būdas” laikapstākļiem 28.septembra vakarā ar J.Joneļa izrādi Mana...Latvija?! Smiļģa muzeja lielajā zālē notika jauno režisoru izrāžu Patriarha rudens festivāla atklāšana. Nu jau par Latvijas Kultūras Akadēmijas struktūrvienību kļuvušais Smiļģa muzejs uzņēma un no lietus nobēdzināja paprāvu skaitu teātrī iemīlējušos cilvēku. Šķiet, ka ne tikai mēs, jaunie patriarhi, priecājamies par jauna festivāla parādīšanos  kultūras un teātra telpā, bet pats Eduards Smiļģis uz savas mājas sliekšņa gandarījumā iesauktos: Ja reiz sākuši, tad labi sākuši!

Ja reiz runājam par sākumu, tad, patiesi, kādreizējam Māras Ķimeles režisoru kursa audzēknim Jurim Jonelim tika pat ļoti cienījams gods atklāt Patriarha rudeni un iemēģināt Smiļģa mājas telpas. Gan jau katrs no mums ik uz soļa ir pamanījis tādus novēlējumus kā: Viss būs labi! Vai savā e - meilā saņēmis vēstuli no Aigara Baštika vai kāda cita partijas biedra uzrunu... Jā, šis ir arī jaunas valdības vēlēšanu rudens. Tādēļ, šķiet, ka J. Joneļa pieteikums jaunajam festivālam nav tikai kārtējā jaunā izrāde, bet diezgan spēcīgu un aktuālu nacionālu jautājumu celšana dienas gaismā. Šoreiz arī Smiļģa mājas dienas gaismā.  Parunāsim par Latviju? Tavu un manu Latviju, mūsu Latviju? Davai, parunāsim.

Ledus lūzt. Skatītāji omulīgi ieņēmuši šķietami drošās vietas. Bet ledus lūzt. Aktieri - Marīna Jaunaus, Lienīte Osipova, Mārtiņš Počs un Andis Kvēps ir ieņēmuši savas vietas uz spēles laukuma. Brīžiem gribas pieiet klāt aktieriem un pataustīt, vai tie ir cilvēki, vai manekeni? Skatītāji no savām drošajām vietām var uzelpot - tie ir cilvēki. Pēkšņi mēs no šķietami nekustīga ievada nonākam skolas solos, jā, arī skatītāji. Atgriežamies skolā. Marīna Janaus ir iejutusies literatūras skolotājas tēlā un piedāvā visiem kopīgi lasīt skolēnu sacerējumus par Latviju. Vismaz 20 minūtes tiek pavadītas, klausoties jauniešu domās par to, kāda tad ir tā mana Latvija? Un kāda tad tā ir?  Skolotājai pievienojas puika (Mārtiņš Počs) un dod savu atbildi uz šo jautājumu. Skolotājai, protams, nepatīk puikas paviršā sacerējumu lasīšana, bet varbūt viņai nepatīk dzirdēt patiesību par to, ka latvieši arvien biežāk pamet Latviju? Vai mums patīk dzirdēt patiesību? Skatītāji uz skolotājas uzdotajiem jautājumiem atbild ar mulsinošām sejas izteiksmēm. Kad skolotāja uzdod jautājumu - Ko tev nozīmē Latvija? Kāds no skatītajiem atbild - Es gribu nomirt Latvijā! Skolotājai un puikam pievienojas vēstures skolotājs un atgādina, kāda izskatās Latvijas satversmes brošūra. Šķiet, ka mums katram ir sava teorija par nāciju. Par mūsu nāciju. Pēc skolas soliem izrāde pārceļas uz pavisam citādu telpu - tiek uzsākts stāsts par kādu ģimeni. Māte (M. Jaunaus) vēlas doties zagt elektrību, lai viņas bērniem nebūtu tumsā jāmācās matemātikas kontroldarbiem, Puika nesaņem labas atzīmes, tādēļ tēvs (A. Kvēps) liek viņam izpildīt naglu terapiju - iesist dēlī naglas. No sarunām par mūsu valsti un zemi, esam nonākuši pie sarunas par ģimeni. Tagad parunāsim par ģimeni. Tikai tagad mums jāiztiek bez skolotājas, kura liek sliktas vai labas atzīmes par sacerējumiem, tagad mums pašiem jāmācās novērtēt pašiem sevi. Šķiet, ka J. Joneļa izrādes nosaukumam varētu pievienot vēl vienu nosaukumu: Mana...ģimene?! Šīs abas tēmas šajā izrādē ne tikai iet roku rokā, bet netverami saplūst vienā. Runājot par izrādi, neizplūdīšu estētisku jautājumu apspriešanā.  Pateicoties gaismu spēlēm scenogrāfam Uģim Bērziņam pavisam noteikti ir izdevies radīt ilūziju, ka mēs patiešām atrodamies uz ledus. Pēc izrādes kāds no skatītājiem man sacīja, ka izrādes laikā viņam patiešām kļuvis auksti. Un kā ir mūsu ģimenēs? Vai mēs ikdienā uzdrošināmies pajautāt mammai un tētim, vai kādam nav kļuvis auksti? Nu, ko... Patriarha rudens ir atklāts! Izrādes tandēmam - aktieriem, režisoram J. Jonelim, izrādes dramaturģei Madarai Rutkēvičai, kostīmu māksliniecei Ievai Stūrei un visiem, kuri veidoja un palīdzēja šīs izrādes tapšanā - ir izdevies uzdrošināties sākt runāt par to, kas ir vissvarīgākais - mūsu Latviju un mūsu ģimenēm.

Pēc izrādes visi tika laipni aicināti iedzert siltu kafiju, uzcienāties ar skābētiem gurķiem un aprunāties par tām sajūtam, ar kādām ikviens no patriarhiešiem uzsācis Patriarha rudeni. Tomēr jaunais festivāls ir sācies ar visnotaļ pozitīvām sajūtām. Pavisam zīmīgi LKA rektors Jānis Siliņš pēc J. Joneļa pirmizrādes visus klātesošos pamudināja pacelt glāzi par Eduarda Smiļģa sapni.  Šķiet, ka mums visiem ne vienu reizi vien katram savā sirdī būtu jāpaceļ glāze un jānosvin Eduarda Smiļģa sapņa piepildījums. Nu tad - PRIEKĀ! Un turpinām apciemot patriarhu...