Izrāde patiesībā ir viegla

User Rating: / 8
PoorBest 

Latvijas Kultūras akadēmijas studentu izrāžu festivāla Patriarha rudens ietvaros 8. un 9.oktobrī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā varēs noskatīties topošā režisora Elmāra Seņkova koncertizrādi Mūsu miesa.

Topošais režisors Elmārs Seņkovs ir iestudējis izrādi-kontrastu. No vienas puses – nopietnā, reliģiskā baroka mūzika, vācu komponista Dītriha Bukstehūdes 7 kantāšu cikls Membra Jesu Nostri (no lat.val. – mūsu [kunga] Jēzus miesa), no otras – režisora pārdomas par to, kādu lomu spēlē cilvēka miesa mūsdienu pasaulē. Bukstehūdes skaņdarba tekstu veido citāti no Bībeles un fragmenti no viduslaiku dzejnieka Leunevas Arnulfa darba Salve mundi salutare. Katra kantāte ir veltīta kādai Jēzus ķermeņa daļai – pēdām, ceļiem, plaukstām, sāniem, krūtīm, sirdij un galvai. Elmārs no nosaukuma ir izņēmis atslēgas vārdu „Jēzus” un uztaisījis izrādi par mums – dāmām ar mākslīgajām krūtīm, sportistiem ar dievu ķermeņiem un visiem pārējiem, kas mēģina saprast, ko tad īsti iesākt ar savu miesu. Vai reliģiskā slodze, ko sevī nes
Bukstehūdes mūzika, režisoram šķitusi lieka? „Ja es atstātu nosaukumu „Mūsu Jēzus miesa”, visi domātu, ka tas būs stāsts par Jēzu. Bet patiesībā mans koncepts bija stāstīt par cilvēka miesu, par mūsu miesu. Jo Jēzus jau arī bija cilvēks,” stāsta Elmārs, „Es nekādā gadījumā negribēju iet pretrunā reliģijas tēmām, bet negribēju arī tās īpaši izcelt. Mani vairāk interesēja – kas mūsdienās ir, piemēram, rokas? Ko mēs ar tām darām? Sliktas lietas, labas lietas, kā mēs viņas izmantojam. Kā mēs vispār eksponējam savu miesu. Mēs nolēmām iet nevis caur garīgo pusi, bet fizisko – sākt ar miesu. Un tāpat beigās nonācām pie garīgām lietām.”

Viens no režisora izaicinājumiem bija atrast veidu, kā mūsdienu skatītājam pasniegt baroka mūziku. Elmārs stāsta: „Mūsdienu cilvēkam pusotru stundu klausīties baroka mūziku ir ļoti grūti. Es mēģināju skatuves darbībā ieviest daudz detaļu, kas ir kontrastā ar mūziku. Tas varbūt arī izsauks visvairāk cilvēku diskusijas – vajadzēja darīt tā vai arī - ilustrēt sajūtas, ko pauž mūzika. Mēs darām abas lietas. Ja skatītāju mūzika neuzrunā, viņš var šifrēt metaforas, kas notiek uz skatuves. Daži cilvēki apzināti vispār neskatās, kas notiek uz skatuves, viņi tikai klausās mūziku. Un es kā režisors neapvainojos. Citi cilvēki atkal saka – tā mūzika tāda drūma, bet tas, kas notika uz skatuves, bija baigi forši. Un ir cilvēki, kas var abus apvienot.”

Izrādes telpa veidota kā slimnīca. Daļēji tas ir stāsts par mūsu sabiedrību, kurā daudz kas nenotiek tā, kā vajadzētu. Sabiedrību, kurai vajadzīga ārstēšana un reizē kuras maldu kults ir pseidoārstēšana – masu medijos un cilvēku sarunās izskan tik daudz spriedumu un padomu, kā pareizi dzīvot, aizmirstot, ka svarīgākais ir katra paša iniciatīva un individuālais ceļš. Elmārs tomēr atzīst, ka tic labajam un skaistajam cilvēkos un ka ne jau pārmetums bija viņa mērķis: „Es negribētu teikt, ka šī izrāde ir uzbrauciens sabiedrībai. Izrāde patiesībā ir viegla. Tā ir komiska. Izrādes laikā aktieri paši pasmejas par sevi. Viņi nebaksta skatītājam ar pirkstu – paskaties, kāds tu esi! Viņi caur rotaļām parāda to, cik cilvēks patiesībā ir smieklīgs un caur to interesants. Izrāde liek mums saprast, kādi mēs esam – nevis dumji, bet mīļvārdiņā – dumiķīši.”

Mūsu miesa ir vērienīgs projekts. Tas ir pirmais auglis jaunizveidotajai sadarbībai starp Latvijas Kultūras akadēmiju (LKA) un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA). Abas augstskolas ir izveidojušas kopīgu studiju Academia, kuras mērķis ir veidot kopīgus projektus mūzikas, dejas, režijas, aktiermeistarības u.c. saistītajās jomās. Izrādē piedalās diriģents Guntars Bernāts ar savu orķestri Gaudeamus Orchestra, RPIVA pasniedzēji Ilona Maļecka un Jānis Misiņš, studentes Evija Piļka un Sniedze Kaņepe, tenors Jānis Kurševs. Tā kā finansiālu apsvērumu dēļ grūti paredzēt, kad izrāde tiks spēlēta nākamreiz, interesenti tiek aicināti izmantot ekskluzīvu iespēju noskatīties to festivāla Patriarha rudens ietvaros 8. un 9. oktobrī plkst. 19:00.