„Skatītājs” – tas ir slikts vārds!

User Rating: / 5
PoorBest 

Lai arī kādā režīmā vai kontinentā dzīvodams, leģendārais brazīliešu režisors, rakstnieks un politiķis Augusto Boals (Augusto Boal, 1931-2009) nostājās apspiestās sabiedrības daļas pusē, dalīja ieročus un mudināja uz revolūciju. Teātri viņš dēvēja par spēcīgu ieroci, bet izrādi – par mēģinājumu revolūcijai.

„Manam tēvam piederēja maiznīca Riodeženeiro strādnieku kvartālā. Katru rītu, kad es gāju strādāt pie sava tēva, es redzēju strādniekus, redzēju, kā viņi bija apspiesti. Es biju satriekts par to, ka viņi nesacēlās pret saviem apspiedējiem! 15 gadu vecumā es sāku rakstīt lugas par valdošās elites apspiestajiem strādniekiem. Savā pārākumā domāju: es iemācīšu viņiem cīnīties! 50. gados es sāku nodarboties ar politisko teātri, kurā runājām tieši par viņiem – strādniekiem – būtiskajām tēmām. Taču kādu dienu es sapratu, ka nezinu vairāk par viņu dzīvēm kā viņi. Reiz mēs spēlējām izrādi zemniekiem un tajā bija protagonists, kurš teica: „Mums ir jālej asinis, lai atbrīvotu savu zemi!” Mēs nebijām zemnieki, kaut gan lugā izskatījāmies pēc tādiem, mums bija spoži ieroči, kaut gan tie bija tikai rekvizīti. Pēc izrādes kāds zemnieks pienāca man klāt un teica: „Jūs domājiet tieši tāpat kā mēs! Ņemiet savus ieročus un nāciet ar mums kopā cīnīties pret zemes īpašniekiem!”

Es biju spiests teikt, ka mēs paši esam mākslinieki, nevis zemnieki, uz ko zemnieks atbildēja: „Jūs tik ļoti patiesi runājiet nevis par savām asinīm, kas jāizlej, bet par mūsu – zemnieku - asinīm!” Tajā brīdī es apjautu, ka mēs nevaram dod pamācošu vēstījumu melnajiem, ja paši esam baltie, sievietēm, ja esam vīrieši, zemniekiem, ja paši esam no pilsētas, bet mēs varam palīdzēt viņiem atrast savu pretošanās veidu!” [1] Augusto Boals kādā TV intervijā atzinis, ka tieši šis notikums viņu iedvesmojis radīt aktivizējošu, reālas izmaiņas rosinošu teātri – Apspiesto teātri, ko mūsdienās pazīst visā pasaulē, no Mozambikas līdz Norvēģijai. Nost ar vienvirziena monologu, kas skatītāju galvās iepilda savu plānoto saturu! Lai dzīvo teātris - dialogs, ko veido skatītāji, kas ir aktieri, un aktieri, kas ir skatītāji!

Solidaritātes, vienlīdzības un demokrātijas teātra idejas dzima uz sarežģīta vēsturiskā fona – līdz 1945. gadam Brazīlijā pastāvēja diktatorisks režīms. Pēc tam – federāla republika ar spilgtām imperiālisma paliekām, bet 20 gadus vēlāk valstī varu pārņēma militāra hunta. Sabiedrības segregāciju veidoja gan militāro spēku un valdības atsvešinātība no tautas, gan zemes īpašnieku un strādnieku izteiktā sociālā nevienlīdzība. Politiskie notikumi valstī ne tikai ietekmēja Boala skatījumu uz sabiedrību un tās vajadzībām, bet arī bija cēlonis 15 gadu izsūtījumam trimdā, kura laikā Boals izplatīja sava idejas Dienvidamerikā un Eiropā.

Kamēr daži cilvēki veido teātri, mēs visi esam teātris! [2]

Revolucionārajā grāmatā Theatre of the Oppressed (1979.) Boals skaidrojis Apspiesto teātra būtību, konfrontējot to ar teātra un skatītāju attiecību vēsturisko kontekstu. Proti, Aristoteļa Poētikā aprakstītā grieķu traģēdija funkcionēja un turpina funkcionēt klasiskās dramaturģijas struktūrā kā represiju mehānisms, ko ieviesa valdošā šķira. Tā piesavinājās teātri un izveidoja izolējošas barjeras, vispirms iedalot cilvēkus aktieros un skatītājos, un tad – protagonistu nostādot pretim masām. Boals piedāvāja šīs robežas nojaukt - apspiestajiem pašiem jāpiedalās teātra radīšanā, kā tas bijis pirmstraģēdijas laikā, un tēlus jāatbrīvo no aktieru privātīpašuma [3] statusa.

Vēsturiskā perspektīvā vērtējot skatītāju līdzdalību, Boals kā būtisku pagrieziena punktu minējis Bertolta Brehta teātri, kur rīcības vara tiek deleģēta tēlam, tādējādi tas darbojas skatītāju vietā, taču skatītāji saglabā iespēju izdarīt paši savus secinājumus, kas var nesaskanēt ar tēla uzskatiem. Ja Aristoteļa gadījumā rezultāts ir katarse, bet Brehta gadījumā – atmodināta kritiskā apziņa, tad Apspiesto teātra poētika koncentrējas uz darbību. Pats skatītājs uzņemas protagonista lomu, izmēģina problēmas risinājumus, diskutē par izmaiņu plānu – īsi sakot, trenējas īstai darbībai. Boals piedāvāja jēdzienu „spect- actor”, kas raksturo teātra arhetipiskās spectator un actor dualitātes apvienošanos. „Skatītājs – tas ir slikts vārds, skatītājs ir mazāk nekā cilvēks un ir nepieciešams to cilvēciskot” [4]. Ko vēl nepieciešams mainīt? Tradicionālā teātra tieksmi pasniegt gatavu, noformulētu vēstījumu, kurā visas atbildes jau zināmas. Tas padara teātri par kapsētu, uzskatīja Boals.

Jebkurš var spēlēt teātri, pat aktieri. Un teātris var tikt spēlēts jebkur, pat teātrī [5]

Mērķis bija pārvērst pasīvos teātra skatītājus aktīvos teātra subjektos - aktieros, kas maina dramatisko darbību, un, no tā iedvesmojoties, spēj mainīt arī savas dzīves reālo situāciju. Augusto Boals to realizēja ar praktiskiem vingrinājumiem un tehnikām, radot Apspiesto teātra veidus – avīžu teātri, neredzamo teātri, attēlu teātri, „vēlmju varavīksni”, „foruma teātri” u.c. Tipisku Apspiesto teātra nodarbību veidoja spēles un vingrinājumi, kuras varētu iedalīt četrās daļās. Pirmā – ķermeņa iespēju izzināšana, otrā – ķermeņa ekspresiju veidošana, trešā – teātris kā dzīva un klātesoša valoda, nevis kā pabeigts produkts, ceturtā – teātris kā diskurss, kurā dalībnieki vienkāršā formā rada ainas un iestudē noteiktas darbības [6]. Vingrinājumus un tehnikas Boals atklāja un izmēģināja, strādājot Brazīlijas lielpilsētu graustu rajonos, kur Apspiesto teātris nereti bija vienīgā cilvēku iespēja runāt par savu apspiestību. Boals uzskatīja, ka cilvēka ķermenis ir primārā izpausmes forma: neverbālā komunikācija, žesti, mīmika un citas ķermeniskās izpausmes apiet ikdienas blokus un filtrus, piekļūstot zemapziņas informācijai ātrāk nekā ar verbālu izpausmi. Pārliecību, ka ķermenis ir pirmais vārds teātra valodā, Boals ietvēris teju visās savās Aspiesto teātra tehnikās. Piemēram, attēlu teātrī dalībnieki ar saviem ķermeņiem veido dzīvu „skulptūru” par kādu tēmu – tā var būt globāla vai lokāla problēma, kas dalībniekiem aktuāla. Kad viens no dalībniekiem – „skulptors” – ir izveidojis savu variantu un par to vienojies ar citiem dalībniekiem - „skulptūrām”, tad otrais solis ir tādā pašā veidā pārveidot šo problēmas ekspresiju ideālā attēlā, kurā problēma būtu atrisināta. Trešais un grūtākais solis ir atspoguļot pārejas stāvokli, cīņu, revolūciju u.tml., ar kuru būtu iespējams ieviest dzīvē ideālo attēlu.

Lai arī šajā piemērā skaidri redzama mērķtiecīga virzība – esošā situācija, vēlamā situācija un veids, kā to panākt, Apspiesto teātra virsuzdevums nav atrast risinājumu visām problēmām. Galvenais ir domāšanas process, ko Apspiesto teātris veicina.

Teātris ir izmēģinājums revolūcijai [7]

Augusto Boals nav iedomājam bez Apspiesto teātra un otrādi. „Mēs ticam, ka visām cilvēku attiecību pamatā vajadzētu būt dialogam. Attiecības starp baltajiem un melnajiem, starp sievietēm un vīriešiem, dienvidu un ziemeļu puslodēm nereti ir monologs, kurā runā tikai baltie, tikai vīrieši, tikai ziemeļi. Mēs gribam atjaunot dialogu, gribam lai mūsu balsis uzklausa!” Boals skaidrojis TV intervijā. Taču viņš pats nebija no tā sabiedrības slāņa, kas ciestu no izteiktas sociālās apspiestības, vismaz ne līdz brīdim, kad Brazīlijā ieviesa militāro režīmu un valdošajai varai sāka nepatikt Boala sociāli un politiski orientētās teātra aktivitātes...

Augusto piedzima 1931. gada 16. martā maiznieka un mājsaimnieces ģimenē. Savā dzimtajā pilsētā Riodežaneiro ieguvis „kārtīgu” izglītību – maģistra grādu ķīmijā, Boals savu interesi par teātri realizēja Ņujorkā, Kolumbijas universitātes Drāmas skolā. 1956. gadā, īsi pēc skolas absolvēšana, jaunais režisors tika uzaicināts strādāt Sanpaulu Arēnas Teātrī. Tas bija sākums eksperimentiem, meklējumiem un atklājumiem. Boals iepazīstināja Brazīlijas skatuvi ar vairākiem jaunumiem – aktieri sāka strādāt pēc Staņislavska sistēmas, Arēnā sākās reālistiskā teātra ēra, viena „aktiera – zvaigznes” uznācienu aizstāja komandas darbs. Reālistiskā manierē iestudējot klasiku, kas turklāt bija „piegriezta” Brazīlijas sabiedrībai, Boals sāka pievērsties viņam interesējošajām sociālās vienlīdzības un taisnīguma tēmām. Nākamais solis nacionālās pašapziņas stiprināšanas virzienā bija Dramaturgu seminārs, ko Arēnas teātrī izveidoja Boals, lai veicinātu vietējiem saprotamas un aktuālas teātra valodas meklējumus. Jaunās lugas ar atpazīstamiem personāžiem un notikumiem guva lielus panākums un ar savu apmeklējumu tās augstu novērtēja Sanpaulu vidusšķiras skatītāji, kas pirms tam teātri tik pat kā neapmeklēja.

Panākumu pilnai nākotnei svītru pārvilka jauns militārais režīms, kas ar elites, garīdzniecības un ASV atbalstu 1964. gadā tika ieviests Brazīlijā. Boala teātris bija pietiekami pretrunīgs un strikta režīma rāmjos neieliekams, lai piesaistītu varas iestāžu uzmanību un kalpotu par pamatu represijām, kas ietekmēja visu tālāko Boala dzīvi. 1971. gadā Boals tika arestēts. Pēc četriem mēnešiem apcietinājumā, izciešot vieninieku kameru un spīdzināšanu, Boals tika izsūtīts uz Argentīnu. Trimdā Boals izstrādāja Apspiesto teātra metodes, kurām iedvesmu rada brazīliešu rakstnieka un pedagoga Paulo Freires „apspiesto pedagoģijas” idejās. Boala gaitas turpinājās Ekvadorā un Peru, kur režisors strādāja ar nabadzīgo kvartālu iedzīvotājiem, lai ar apspiesto teātra metodēm mācītu lasīt un rakstītprasmi. No Limas graustu rajoniem Boals pārcēlās uz pavisam citu realitāti. Vairākus gadus viņš dzīvoja Parīzē, kur iestudēja izrādes un Sorbonnas universitātē pasniedza lekciju kursu. Parīzē arī tika izveidots pirmais Apspiesto teātra centrs un notika pirmais Apspiesto teātra festivāls.

1985. gadā politiskā situācija Brazīlijā deva iespēju Boalam atgriezties dzimtenē. Gadi izsūtījumā bija devuši starptautisku pieredzi un atpazīstamību. Pēc atgriešanās Brazīlijā Augusto atsāka strādāt Riodežaneiro un drīz vien nāca klajā ar līdzdalības teātra loģisku turpinājumu – Likumdevēju teātri. Tā mērķis bija iet soli tālāk un panākt reālas izmaiņas likumos, lai aizstāvētu apspiesto sabiedrības grupu intereses. Boals, ieguvis nabadzīgo pilsētnieku atbalstu, kļuva par vareodoru jeb pilsētas domes padomnieku. Likumu priekšlikumus ierosināja un izstrādāja Rio nabadzīgo kvartālu iedzīvotāji, kā diskusiju izteiksmes līdzekli izmantojot Apspiesto teātra formas. Šajā gadījumā iedzīvotāji, kas bija tikai balsotāji, kļuva par likumdevējiem un izteica ierosinājumus reālām likuma izmaiņām, ko Boals centās ieviest dzīvē. Tie gan neguva īpaši lielu atbalstu domē – no 40 ierosinātajām likuma izmaiņām tikai 13 tika apstiprinātas.

„Es vēlos turpināt sapņot par perfekciju, kaut zinu, ka to nav iespējams sasniegt. Man perfekcija ir solidaritāte, dialogs, demokrātija, [8]” 2007. gada jūnijā, intervijā atbildot uz jautājumu, ko vēl vēlētos dzīvē paveikt, saka Boals. Divus gadus vēlāk, zaudējot ilgā cīņā ar leikēmiju, Boals aizgāja mūžībā. Līdz pēdējam brīdim viņš uzticīgi pildīja apspiesto poētikas misiju – dienu pirms nāves Augusto Boals vadīja Apspiesto teātra nodarbību rūpnīcas strādniekiem.