Notverts starp laiku un telpu, pretim atbrīvošanai. Intervija ar Rikardo Bartisu
Sergio Lo Gatto | Saturday, 26 February 2011 11:09
Rikardo Bartiss (Ricardo Bartís) ir argentīniešu režisors, aktieris un autors, grupas Sportivo Teatral dibinātājs un vadītājs. Bartiss un viņa trupa kopš 80.gadu beigām strādā Buenosairesā un ar savu inovatīvo teātri tiešā veidā veidojuši un ietekmējuši visa Argentīnas modernā teātra ainu – tas ir intensīvas un ekspresīvas poētikas teātris, maģisks, skurili simbolisks un vienlaikus politisks, taču šim politiskajam “vairāk saistības ar Borhesu, nekā Brehtu” (Renate Klett). Intervija tapusi šī gada janvārī Romā. Tā publicēta sadarbībā ar portālu Krapp's Last Post (Itālija).
Teātris veido dialogu, tas risina pastāvīgu sarunu ar reālo, tāda ir tā daba. Realitāte attiecībā uz teātri darbojas kā īstena fikcija, ko vada noteikti likumi, kurus radījusi organizētība un saprāts. Šajā te realitātē mīt divējāds teātris: tas ir kultūras pasākums un tas ir teātris, kas atrodas pastāvīgā konfliktā ar realitāti. Šis otrais teātra veids notur pie dzīvības pirmo un padara iespējamu realitātes teātri. Tāda bijusi teātra nozīme manā zemē. Vēloties būt ieturēti, mēs teiktu, ka Videla diktatūra rosināja ‘’diskusiju’’. Diskusiju, kurā bija iesaistīti visi un viss, sākot ar kultūras iespējām. Teātri atspoguļoja plaisu politiskajā un kultūras plaknē: kopš atbrīvošanās šie divi lauki pēkšņi kļuva par diskusijas norises vietu. Nav vērts minēt, ka astoņdesmitie un deviņdesmitie gadi bija ļoti nozīmīgi, jo mums nācās sākt visu no nulles. Mums nebija nekādu ‘’tēvu’’, nekādu tradīciju, uz kurām balstīties. Tradicionālais teātris bija un ir pirmais, kas jāapšauba: nespēdams piesaistīt un gūt popularitāti, tas lika netradicionālajam teātrim meklēt telpas, laikus, iespējas. Argentīnas eksperimentālais teātris mēģinājumiem un izrādēm izmanto vienu un to pašu telpu; studijas apstākļi veiksmīgi kalpo lingvistiskai izpētei. Šādi iekšējā struktūra veido uzveduma formu, laiku un mākslas darba perspektīvu. Tādejādi, darbojoties eksperimentālā un netradicionālā teātrī, tu tūliņ jūti, ka darbojies ‘’pret’’ kaut ko. Šodien ierastais skatījums uz teātri Argentīnā ir šāds: kaut arī tā struktūrai jābūt nemainīgai, tā dzīvība nedrīkst pagaist, tā enerģijai jābūt bezgalīgai. Kad mēs spēlējām un radījām astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, mēs uzlūkojām uzvedumu kā kaut ko, kas tiek radīts no iekšpuses, nevis ārēji. Šis spēks pēdējā laikā zaudē savu jēgu, jo valsts vairs nav ‘’pret’’ mums. Kaut kas ir nostabilizējies.
Tātad agrākais ‘’konflikta teātris’’ kļuva par institucionālo?
Šeit runa nav tik daudz par politisku jautājumu, bet par teātra valodu. Mums tāda ir gan oficiālā, gan (acīmredzami) alternatīvā. Lielākā atšķirība slēpjas radošajā procesā: viena atbalsta tēlošanu, otra to apšauba.
Postales Argentinas savu pirmizrādi piedzīvoja Buenosairesā 1989. gadā un guva tik spožus panākumus, ka jūs tikāt lūgts uzrakstīt konkrētu ‘’tekstu”, lai gan sākotnēji tas drīzāk bija ‘’skatuves gravējums’’ un uz skatuves darbojošās cilvēku grupas radošais produkts. Ko jums nozīmē dramaturģiska materiāla pārnešana uz tekstu?
Tas joprojām ir šausminošs solis. Rakstīšana mani ārkārtīgi mulsina, es tajā jūtos ļoti neērti, jo process ir smags. Likums, piemēram, ir jāuzraksta, lai visi varētu uz to atsaukties, bet kurš atbild par cilvēka atmiņu saglabāšanu? Kā panest tādu atbildību? Es pārspīlēju, bet tā tas ir. Man rakstīšana šķiet pārāk noslēgta. Viss, kas kustas uz skatuves, turpat uz skatuves arī dzīvo un nepārtraukti cenšas ‘’sastapties’’ ar situācijām, radot interpretētu realitāti. Tad pienāk mirklis ielikt to visu vārdos. Man ir jāiziet cauri šai baisajai apjausmai, ka ‘’teksts’’ būs vienīgais, kas paliks pāri. Es saprotu, ka tas ir jāizdara, un tomēr nespēju nekā līdzēt, jo jūtu, ka uzrakstītās rindas vājinās un sagrozīs manu atskatu uz mēģinājumiem.
Kāda ir improvizācijas loma?
Mani darbi nemainās ik dienas, vismaz ne radikāli. Dinamika ir pastāvīga. Improvizācija (vai tās noskaņa) neslēpjas vārdos, bet sarunu un tēlu sasaistē. Galvenais ir radīt atklātas, dinamiskas un instinktīvas ķermeņa un telpas attiecības. Stāsts turpinās asociācijās. Tas ir, laiks un telpa vienmēr ir klātesoši: dramaturģiskā literatūra atrisināja šo konfliktu, vienkārši nostādot tos kā divus elementus. Bet stāsts ir jāstāsta kā realitātes negatīvs, kurā atspoguļojas dziļa cilvēcības atbalss. Šo atbalsi nedrīkst ignorēt, patiesībā tai ir jāved uz jaunu vietu, kas atrodas viņpus parastā atveidojuma. Aktieru teātris, teātris, kas reproducē, ir mirstīgs, jo tas izjauc tēlojuma plānus paust ideju, kas ir saistīta ar citām, un kurai ir tādai jāpaliek bez jebkāda racionāla pamatojuma. Tas ir līdzīgi kā, atgriežot krānu, jūs palaižat vaļā straumi. Dramaturģiskā literatūra cenšas šo straumi apvaldīt, virzīt to caur sastingušu valodu. Kad aktieris vienkārši atkārto tekstu, viņš kļūst par vēl vienu ‘’es’’. Taču aktierim pašam vajadzētu būt tur, nevis iemiesojot kādu, bet piedzīvojot, cik nesavaldāms un neparedzams ir šis mainīgais ‘’es’’.
Raugoties no tematiska un metodiska skatu punkta, jūsu darbs šķiet cieši saistīts ar laika koncepciju.
Darbība uz skatuves pārdzīvo mītisku un neierobežotu laiku. Laiks lēkā, kā mēdza teikt Meierholds, tas ir elastīgs pieņēmums, kuru šķērso citi, un dažādu aspektu ietekmē mainās tā vērtība. Ja mēs padomājam par vēsturisko laiku: mūsu vēsture plūst uz mūsu tagadni. Dzīve piespiež mūs mērīt šo laiku, liek mums nepārtraukti trenēties represijā, kontrolē. Uz skatuves tas tā nenotiek. Laiks nav pakļauts ierastajai kontrolei, kaut kas allaž attiecas uz pagātni.
Pēdējais jautājums, joka pēc. Postales Argentinas, jūsu pirmais darbs, norisinājās 2043. gadā. Tas bija pārpilns melanholijas un nostaļģijas pēc vecajiem labajiem laikiem. Nu 2043. ir daudz tuvāk: kā jums šķiet, vai jūs ilgosieties pēc šiem laikiem?
Tas nav nekāds joks. Šis nudien ir ārkārtīgi personisks jautājums! Nostaļģija ir viena no cilvēcīgākajām jūtām. Tu vari to slēpt, bet tu vienmēr ilgojies pēc kaut kā no pagātnes, pēc šī zūdošā laika ainas. Argentīnā šī sajūta tiek izdzīvota tango. Teātris ir plaša viltus telpa, kur viss ir iespējams un tajā pat laikā viss ir lemts zudībai. Pat šī saruna. Pāri nepaliks nekas. Šī saikne starp jums un mani neko negarantē, tā ir īsa un ierobežota, tā ir trausla. Tāpēc mums ir jāatdodas pilnībā. Vienmēr. Dzīvot pilnā mērā vismaz šo vienu mirkli, vienīgo, kas mums atvēlēts.
(No angļu val. tulkojusi Laura Freidenfelde)
