Ko atbildēt Rēzijai
Agnese Voika | Monday, 26 July 2010 08:02
... jeb skatītāja pretrunīgā loma teātrī, kas pieprasa interaktīvu komunikāciju
„Līdzīgi kā brīdina - „izrādē smēķē” varētu arī brīdināt, ka „izrādē iesaista skatītājus,” saka kāds teātra apmeklētājs, paužot savas pārdomas par izrādi, kurā viņš tika iesaistīts skatuves darbībā - fanātiskā reliģiskajā sapulcē. Mūsdienās skatītājs, aizejot uz teātri, vairs nevar būt drošs, ka varēs ieslīgt krēslā un klejot pa izrādes un personīgās iztēles radītajiem domu un jūtu ceļiem. Teātris demonstrē arvien pieaugošu tendenci ievilkt savos valgos skatītāju visu - tas ne tikai tiecas pārņemt auditorijas prātu un jūtas, pārnesot tos citā imaginārā realitātē, bet arī pretendē uz manifestētu skatītāja līdzdalību un klātbūtni.
Saruna ar celtnieku
Agnese Rutkēviča | Tuesday, 29 June 2010 12:05
Tētim darba biedri bija pajautājuši, ko dara viņa meita. Tētis atgriezās mājās un sacīja: Man darbā jautāja, ko dara mana meita? Es teicu, ka kaut ko ar literatūru. Es tak nesaprotu, ko tu dari.... Pap, meita teica, es daru tieši to pašu, ko tu. Tu cel mājas, ja? Nu, jā. Tētis atbildēja. Nu redz, es arī ceļu mājas. Tikai ķieģeļu vietā izmantojot vārdu.
Nav jau runa par ķieģeli! Ķieģelis, meit, ir sīkums. Kas tur ir apakšā! Bet tu saproti, ka tam visam ir jāturas kopā? Ķieģelis uz ķieģeļa... Tā nav nekāda pantiņu skaitīšana. Tas ir grūts darbs. Jo pēc tam, kad māja ir uzcelta, tajā jādzīvo cilvēkiem un viņi vēlas mājā justies droši, zinot, ka nekas uz galvas viņiem neuzgāzīsies. Tev patiktu, ja kādu rītu tu pamostos un izietu, piemēram, uz balkona, un pēkšņi tev uz galvas uzgāztos skārda gabals?! Vai, diez, kas vēl... pats jumts. Un kā vaina tā būtu? Protams, celtnieka vaina! Ka šis nav bijis godīgs strādnieks, bet strādājis pavirši, mož, vairāk alu dzēris, nekā māju cēlis! Nē, meit, māju ir jāceļ godīgi un rūpīgi. Lai logi un durvis ir vietās, lai skurstenis nedūmo un lai cilvēkam ir drošības sajūta.
Valoda kā ierocis
Inga Rozentāle | Tuesday, 01 July 2008 15:20
Lugu Bembijlenda Elfrīde Jelineka (Elfriede Jelinek) (1946) saraksta 2003. gadā kā work in progress, skatoties televīzijā tikko uzsāktā Irākas kara tiešraides un konspektējot tur redzēto un dzirdēto. Darbs turpinās, kad Kristofs Šlingenzīfs (Christoph Schlingensief) vēl tā paša gada decembrī iestudē Bembijlendu Vīnes Burgteātrī un Jelineka iestudējuma inspirēta uzraksta tēmas turpinājumu Bābele (divi monologi par Abu Greibas noziegumiem).
Gan lugas Bembijlenda sarakstīšanas veids, gan sadarbības veids ar režisoru un akcionistu Šlingenzīfu ļoti labi raksturo Jelinekas tēmu loku un darba stilu. Jelineka ir sociālpolitiska autore, kuras darbi uzskatāmi par pētnieciskiem un kura diezgan tiešā veidā izmanto citus autordarbus vai materiālus – vienalga vai tās būtu izrādes, triviālliteratūra, filosofiski vai dabas zinātņu apcerējumi, vēstures materiāli vai avīžraksti. Tāpat arī Šlingenzīfa brīvā pieeja Bembijlendas tekstam, uz skatuves liekot drīzāk savu asociāciju gūzmu, nekā pašu tekstu, iespējama pateicoties apstāklim, ka Jelineka neierobežo lasītāju (režisoru) ar režijas norādēm, vai darbojošos personu sarakstiem, kā arī dod atļauju īsināt tekstu (dažos gadījumos pat līdz 70%!).
Realitātes traucējumi
Margarita Zieda | Tuesday, 01 July 2008 13:00
Kad vācu mākslinieks Kristofs Šlingenzīfs (Christoph Schlingensief) ieradās strādāt Hamburgas dramatiskajā teātrī, viņa pirmais priekšlikums bija nojaukt teātra fasādi un zālē apgriezt krēslus otrādi, ļaujot skatītājam ieraudzīt posta apmērus pretī teātrim izvietotajā dzelzceļa stacijā, abu dzimumu prostitūtu, narkomānu un bezpajumtnieku dzīves ikdienā. „Tehnisku iemeslu dēļ” šī ideja netiek realizēta. Tomēr Šlingenzīfu nepamet pārliecība, ka teātris radikāli jāpavērš ar seju pret realitāti. Tajā jāiedabū vairāk dzīves. Laukā no mākslas geto, iekšā dzīvē!
Tiesa, arī pašu šo realitāti Šlingenzīfs neuzlūko kā dabisku, kosmisku veidojumu, bet gan kā cilvēku izveidotu un attīstītu sistēmu, kurā inscenējumi nereti ir daudz vērienīgāki un rafinētāki nekā uz teātru skatuvēm, lai arī ieraduma un cilvēku nedomāšanas spēks tos padarījis gandrīz neredzamus. Iejaukties dzīvē, tajā notiekošajos inscenējumos, ieviest tur traucējumus, likt satraukties realitātei un ļaut cilvēkiem ieraudzīt mehānismus, struktūras, kas darbina un ietekmē kopējo dzīvi, likt cilvēkiem par to domāt – šādiem mākslas mērķiem teātri un tā rīcībā esošos līdzekļus Šlingenzīfs atzīst par vērtiem.
Page 1 of 2
