Valoda kā ierocis

Lugu Bembijlenda Elfrīde Jelineka (Elfriede Jelinek) (1946) saraksta 2003. gadā kā work in progress, skatoties televīzijā tikko uzsāktā Irākas kara tiešraides un konspektējot tur redzēto un dzirdēto. Darbs turpinās, kad Kristofs Šlingenzīfs (Christoph Schlingensief) vēl tā paša gada decembrī iestudē Bembijlendu Vīnes Burgteātrī un Jelineka iestudējuma inspirēta uzraksta tēmas turpinājumu Bābele (divi monologi par Abu Greibas noziegumiem).

Gan lugas Bembijlenda sarakstīšanas veids, gan sadarbības veids ar režisoru un akcionistu Šlingenzīfu ļoti labi raksturo Jelinekas tēmu loku un darba stilu. Jelineka ir sociālpolitiska autore, kuras darbi uzskatāmi par pētnieciskiem un kura diezgan tiešā veidā izmanto citus autordarbus vai materiālus – vienalga vai tās būtu izrādes, triviālliteratūra, filosofiski vai dabas zinātņu apcerējumi, vēstures materiāli vai avīžraksti. Tāpat arī Šlingenzīfa brīvā pieeja Bembijlendas tekstam, uz skatuves liekot drīzāk savu asociāciju gūzmu, nekā pašu tekstu, iespējama pateicoties apstāklim, ka Jelineka neierobežo lasītāju (režisoru) ar režijas norādēm, vai darbojošos personu sarakstiem, kā arī dod atļauju īsināt tekstu (dažos gadījumos pat līdz 70%!).

Realitātes traucējumi

Kad vācu mākslinieks Kristofs Šlingenzīfs (Christoph Schlingensief) ieradās strādāt Hamburgas dramatiskajā teātrī, viņa pirmais priekšlikums bija nojaukt teātra fasādi un zālē apgriezt krēslus otrādi, ļaujot skatītājam ieraudzīt posta apmērus pretī teātrim izvietotajā dzelzceļa stacijā, abu dzimumu prostitūtu, narkomānu un bezpajumtnieku dzīves ikdienā. „Tehnisku iemeslu dēļ” šī ideja netiek realizēta. Tomēr Šlingenzīfu nepamet pārliecība, ka teātris radikāli jāpavērš ar seju pret realitāti. Tajā jāiedabū vairāk dzīves. Laukā no mākslas geto, iekšā dzīvē!

Tiesa, arī pašu šo realitāti Šlingenzīfs neuzlūko kā dabisku, kosmisku veidojumu, bet gan kā cilvēku izveidotu un attīstītu sistēmu, kurā inscenējumi nereti ir daudz vērienīgāki un rafinētāki nekā uz teātru skatuvēm, lai arī ieraduma un cilvēku nedomāšanas spēks tos padarījis gandrīz neredzamus. Iejaukties dzīvē, tajā notiekošajos inscenējumos, ieviest tur traucējumus, likt satraukties realitātei un ļaut cilvēkiem ieraudzīt mehānismus, struktūras, kas darbina un ietekmē kopējo dzīvi, likt cilvēkiem par to domāt – šādiem mākslas mērķiem teātri un tā rīcībā esošos līdzekļus Šlingenzīfs atzīst par vērtiem.

Realitāte ir daudz nopietnāka, nekā mēs domājam. Kāpēc teātris tāds nav?

Kristofu Šlingenzīfu (Christoph Schlingensief) sarunājās Margarita Zieda.

Margarita Zieda: Savulaik, ierodoties strādāt Hamburgas dramatiskajā teātrī, Jūs teicāt, ka jau pati ēka dzen teātri strupceļā, un devāties ārā, pilsētas ielās. Vai politiskā māksla, izspēlēta sabiedrības ierādītajās vietās, Jūsuprāt, īsti nestrādā?

Kristofs Šlingenzīfs: Politiskā māksla kļūst šaubīga, līdzko tā nonāk mākslas nometnē un tiek ievietota sadaļā – izrāde, izstāde, galerija, galerists, biennāle un tā tālāk. Manā uztverē tur tā pilnībā zaudē jēgu. Politiskā māksla tikai tad spēj kļūt nozīmīga, ja tā izmanto mehānismus, caur kuriem realitāte ienāk mākslā un māksla – realitātē. Šī transformācija vairs nav iespējama visās vietās un arī ne ar zināmām personām. Piemēram, vasarā Herberts Gronemeijers un Bono muzicēja G8 valstu galotņu sanāksmē un apgalvoja, ka tas ir politisks izteikums. Manuprāt, tās ir blēņas. Ja viņi to dara mūžamežā pie indiāņiem vai dodas uz Gruziju un spēlē tur tirgus laukumos, riskējot, tad tas vēl ļauj notikt mākslai.

Politiskajai mākslai pirmām kārtām ir nepieciešams sarunas priekšmets. Taču tās lielākā problēma ir tā, ka sarunas priekšmets pašlaik ir caur un cauri imunizējies. Rietumi patlaban jau ir tiktāl imunizējušies, ka mākslu uztver tikai kā nekaitīgu nodarbi. Tie jau zina, ka, man ierodoties, pietiek nolaist aizkarus, vai arī pateikt: „Cik jauki, ka Jūs esat ieradies.”

Tātad vēlreiz – ja kāds taisa mākslu, gleznojot darbus ar mirstošiem cilvēkiem no Irākas kara kā pildspalvas zīmējumus, un tad izstāda tos milzīgā biennāles telpā un uzraksta virsū, ka tā ir tāda un tāda galerija, man ir vienalga. Bet, ja man tagad kāds piezvanītu, piemēram, no Gruzijas, un teiktu: „Mums ir plāns, mēs domājam, ka vajadzētu” es nezinu ko – „kāda lielveikala priekšā izveidot “noķerto cilvēku” nometni” –, tad es situāciju vispirms kārtīgi izpētītu un, ļoti iespējams, dotos turp un reaģētu.

Iespējas un nespējas

Redakcijas piedāvātā tēma – „Latvijas repertuārteātru, neatkarīgo teātra grupu un atsevišķu režisoru mākslinieciskā nostāja pret sociālpolitiskajiem notikumiem valstī laika posmā no neatkarības atgūšanas līdz šodienai” – varētu būt labs iegansts mēģināt noformulēt savas izjūtas attiecībā uz latviešu teātra rezervēto attieksmi pret aktīvu pozīciju un iesaistīšanos plašākā sabiedriskā diskusijā par sociālpolitiskām aktualitātēm. Protams, tā būs spekulācija, jo ne zinātnisku pētījumu, ne neapstrīdamu pierādījumu manā rīcībā nav. Ir tikai ierobežoti vērojumi, individuāli secinājumi un intuitīvas nojausmas.