Izrāde polarizē: Alvja Hermaņa "Ruf der Wildnis"

User Rating: / 14
PoorBest 

Pēc Alvja Hermaņa Ruf der Wildnis (Senču asiņu balss) pirmizrādes 8.oktobrī Minhenes Kammerspiele publikas viedoklis dalījās – starp skaļiem “bravo” saucieniem zālē bija dzirdami arī par nepatiku liecinoši “bū”. Tikpat pretrunīgas ir arī vācu kritiķu atsauksmes. Kas vienam spēcīgi skarbs un pirmatnēji raupjš teātris, to otrs dēvē par asaru izspiešanas teātri; vienam komika šķiet triviāla, otram - līdz izmisumam skumja. Gandrīz visi ir vienisprātis par lielisko aktieru darbu, īpaši izceļot Kristofu Van Bovenu (Kristof Van Boven), Tomasu Šmauzeru (Thomas Schmauser) un Beniju Klāsensu (Benny Claessens).

Laikraksta Frankfurter Rundschau kritiķis Peter Michalzik Alvja Hermaņa izrādi vērtē pozitīvi. Vēl vairāk – tas esot “ārkārtējs” teātra uzvedums. Kaut arī šķietot, ka režisors Džeka Londona romānu vienkārši aizmirsis, jo vairāk par dažiem teikumiem no tā izrādē nav dzirdams, romāna “tēma – mežonīgā un civilizācijas saistība, plūstošā robeža starp cilvēku un dzīvnieku” - šajā vakarā esot nepārprotami un viscaur klātesoša. Kritiķis kā ārkārtēju uzsver uzveduma “nekaunīgo ķermeniskumu” - aktieri dejo, osta, rej, gaudo, sit, plēš dīvānus, rāpo, rausta aiz pavadas. “Pat ja šo automašīnu skaitītāju, tualetes tīrītāju un pirms laika pensionēto pārlielās ilgas pēc kādas citas dzīves vien jau aizrauj elpu, viss tikai vēl sākas, kad suņi ar svilpienu tiek aizsaukti no skatuves.” Kritiķis uzskata, ka šajā vakarā režisoram un aktieriem viscaur  patiesi izdodas parādīt nevis “spēli - mazliet attēlot suni, mazliet parūkt”, bet gan “patiesu pārvēršanos”. Robežas starp spēli un realitāti saplūstot tāpat kā starp dzīvnieku un cilvēku ainā, kad Benijs Klāsenss ieņem Baka lomu, tiek sagūstīts un pazemots, uz visām četrām pavadā vilkts pa skatuvi, klūp, krīt, saplosa dīvānu, kļūstot redzamai viņa baltajai miesai. Visi seši aktieri esot izcili, gan attēlojot cilvēkus - stāstos, gan suņus – fiziskajās ainās, kad notiek viņu transformēšanās. Taču “Kristofs Van Bovens, attēlojot vecu atraitni ar mopsi, ir neticams. (..) Patiesi ļauna sieviete, maskētu seju, taču pilnīgi kaila viņas bezkompromisa uzskatos, brutāla un tik bezjūtīga, cik bezjūtīgs var būt tikai cilvēks. Tas ir skarbi un baisi.”

Arī Gabriele Lorenz Minhenes Abendzeitung atsaucas uz drastisko ainu, kurā Benijs Klāsenss ataino Baka sagūstīšanu – tik drastiski, ka “skatīšanās kļūst sāpīga” un “nežēlība kož līdz kaulam”, un tieši šī aina rādot, par ko iestudējums būtu varējis kļūt. Taču tā esot vakara vienīgā radikalitāte. Suņu izmantojumu autore vērtē kā dekoratīvu, aktieru transformēšanos dzīvniekos Londona romāna ainu attēlošanai kā ilustratīvu un nožēlojamu, bet pieteiktais “Great Escape” neparādoties vairāk kā mežonīgās skatuves akcijās, kurās tiek saplosīts “civilizācijas simbols” dīvāns. Kā “briljantu” un “pasakainu” G.Lorenz vērtē Benija Klāsensa ātrrunāšanas monologu ar visu “vidējā pilsoņa” laimei nepieciešamā uzskaitījumu. Izrādē esot vairāki šādi spēcīgi, aizkustinoši un arī komiski momenti. Taču tas, ko tie pavēstot par brīvības ilgām, tiekot reducēts uz banālo jautājumu par dzīvnieku cilvēkā un esot vāji saistīts ar tēliem, kas “izlikti izsmiešanai”. Vakars polarizējot: skaļi aplausi aktieriem un skaļi “bū” režisoram.

Regina Karl portālā mucbook.de raksta par Minhenes Kammerspiele atklāšanu jaunā intendanta vadībā un jauno teātra vizuālo tēlu, kas ieturēts lietišķi melnbaltā stilā. Hermaņa jaunais iestudējums paliekot karājoties pa vidu pelēkajā zonā. Autore skeptiski izturas pret “uzspēlēto” melanholiju: “Atveras priekšskars, fonā skan aizkustinošā Patrika Vatsona dziesma The Great Escape, uz lētiem orienta tepiķiem izvietoti seši dīvāni, uz katra no tiem pa sunim, kurš lūkojas dziļi skumjām acīm. Esiet sveicinātas, skumjas!” Londona romāns tiekot izmantots tikai kā fons “dzīvnieciskiem izvirdumiem”, taču šis “animal-show” atstājot vai nu komisku – kā tas nereti esot ar dzīvnieku atveidojumiem -, vai triviālu iespaidu. Hermanis vēloties vēstīt par kosmisko vientulību, kas mūs visus aptver, un tas galvenokārt tiek darīts caur sešiem aktieru veidotiem stāstiem. Kritiķes galvenā iebilde - ka visi seši esot neveiksminieki un dīvaiņi, sociāli gadījumi, un Hermanis modinot vuārismu attiecībā pret “sociāli margināliem cilvēkiem”, par kuru “ak, tik autentiskajiem dzīvesstāstiem tad var smaidīt un līdzi just iesīkstējusī abonementu publika”. Suņi esot tikai dekorācija, taču kā “fantastisku” autore vērtē Tomasa Šmauzera uznācienu un kā “neticamu” Kristofa Van Bovena “travestijas šovu”. Kopumā ar šo “asaru spiešanas teātri” esot tāpat kā ar suņu pastaigu – kādam tās ir piespiedu šausmas, citam divas laimīgākās stundas dienā.

Beate Kayser no Minhenes Tageszeitung vērtē Ruf der Wildnis kā “žilbinoši veidotu teātri”, jo Hermanim izdodoties “dziļi ieskatīties dzīvnieciskajā cilvēka dabā”. Taču vislielākais vakara pārsteigums esot Francīne, tualetes tīrītāja, kuras stāsts par viņas vīru kulminē iznīcinošā naida izvirdumā. Jaunais, vēl ne 30 gadus vecais Kristofs Van Bovens šajā lomā, attēlojot 70 gadus vecu sievieti, “pārspējot visas iepriekšējās cilvēks-zvērs pārvērtības”. Līdz šausmām komiski, visdziļākais padibenis.

Petra Hallmayer portālā Nachtkritik.de apraksta aktieru veidotos monologus – stāstus par “emocionāliem bankrotiem un slāpēm pēc uzmanības”, kam līdzās vakaru veido darbības, kurās tiekot atklāts “dzīvnieks cilvēkā”: aktieri “rūc un gaudo, iecērt zobus spilvenos un plēš polsterus”, taču līdzīgi saplosīti, kādi vakara gaitā izskatās dīvāni, izskatoties arī visa izrāde. Tas notiekot vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo “izrāde pietiekami nopietni neiedziļinās radītajos tēlos, bet gan vienkāršoti pakļauj tos komiska efekta radīšanai”, un, otrkārt, šos “dokumentālos dzīvesstāstus neizdodas inteliģenti un pārliecinoši saistīt ar cilvēkos mītošā dzīvnieciskuma izvirdumiem uz skatuves”. Tas esot žēl, jo vakara gaitā esot blīvi, drosmīgi un aizkustinoši momenti, kas sastindzina, tai skaitā skrupulozais Tomasa Šmauzera attēlojums, kā viņš uz demonstrācijām dzinis savu dienesta suni Ali, Benija Klāsensa kā Baka sagūstīšana. Šajā mirklī varētu domāt, ka vakars pieņems radikālu maiņu, taču tas turpinot “neizlēmīgi manevrēt starp stāstiem un tēmām, triviālu komiku un akcionismu”. Tas, ko ar izrādi gribēts pastāstīt – ilgas pēc izlaušanās no civilizācijas cietuma mūriem -, esot izlasāms tikai programmiņā un dzirdams laiku pa laikam ieskanamies Patrika Vatsona dziesmā.

Urlich Weinzierl laikrakstā Die Welt kā iestudējuma galveno spēku apraksta plūstošo pāreju no smieklīgā uz skumjo. Aktieru radītie stāsti ir komiski, un vakars bez šaubām pieļaujot smieklus. Līdz skatītājs pieķerot sevi pie domas, ka smiešanās ir aizsargreakcija: “Šie nabaga cilvēki, šie nabaga sabeigtie, erotiskie un emocionālie kropļi, tie taču esam mēs.” Un no sākotnēji šķietamās omulības vakara gaitā aizvien pieaugot mūsu būtības nepatīkamais un neizbēgamais, ko panākot “Hermaņa ģeniāli vienkāršais triks: suņu īpašniekiem liekot pašiem pārvērsties par suņiem”. “Alvja Hermaņa bestiālajā greizo spoguļu pasaulē valda brīnumaina, dziļi skumja izmisuma komika. Gaviles publikā bez pūlēm pārskan nepatikas saucienus.”

Sven Ricklefs izrādi vērtē atzinīgi, līdzīgi kā viņa kolēģis no Die Welt izceļot izrādē redzamos kontrastus – šajā gadījumā no mierīgi stāstošā uz dzīvnieciski nevaldāmo. “Tas ir pirmatnīgi raupjš projekts, šis Alvja Hermaņa Ruf der Wildnis. Skarbs, stindzinošs, neprātīgi komisks, lieliski nospēlēts un dziļi cilvēcīgs.” Drosmīgais mēģinājums esot izdevies, un Minhenes publika to uzņēmusi ar tikpat drosmīgu cīņu starp skaļiem “bravo” un “bū”.

Sākuma aina, skats uz cilvēkiem un suņiem uzjautrinot, un kā nu ne – suņi uz skatuves! Īpaši mīļi esot pūdelis Princis Poldijs un mopsis, vērtē Christiane Dössel no Süddeutsche Zeitung. Taču, kad suņi tiek nosvilpti no skatuves,  esot skaidrs, ka tik uzjautrinoši-mierīgi te vis nebūs, jo - zvēri esam mēs! Nevis suņi, kā Londona romānā, ir tie, kas atklāj pirmatnību sevī, “Hermanim tie ir cilvēki, kuros pamostas vilks”. Taču viņpus dīvāniem, kas atrodas uz skatuves, nevienu šis pirmatnības sauciens tā arī nevilinot - par spīti tam, ka “zvērīgi spēcīgi nospēlēts”. Tam pašu radītie stāsti un viss izrādes vēstījums tomēr esot par “plānu” jeb virspusēju.