"Mazā Šekspīra uzvalciņš" - Liepājas teātra "Ugunī"

User Rating: / 24
PoorBest 

Liepājas teātris savu 104.sezonu, kuras devīze ir „Jaunā enerģija”, atklājis ar latviešu literatūras klasiķa Rūdolfa Blaumaņa drāmas „Ugunī” jauniestudējumu Rolanda Augustina (Atkočūna) režijā. Titullomās - Mārtiņš Kalita vai Edgars Ozoliņš un Agnese Jēkabsone vai Ilze Būde. Mīlestības stāsts par Kristīni un Edgaru jaunā skatījumā gan slavēts, gan asi pelts: kas vienam intriģējoša, pārsteigumu, atklājumu un fantāzijas uzplūdu pilna izrāde, otram – ēdienkartē mūsdienīgā interpretācijā piesolīts latviešu nacionālais ēdiens, „kuru pasūtot, pasniegts tiek rosols”.

Maija Treile laikrakstā „Kultūras Forums” raksta, ka režisors, spēlējoties ar lugas žanru un to kāpinādams, kā arī mēģinot paspilgtināt komiku un „piemērot Blaumanim mazā Šekspīra uzvalciņu”, formālā ziņā sekojis savam izrādes uzsaukumam, jo tajā atrodams gan šekspīriskais, gan ugunsgrēciskais. Scenogrāfija plaši atsedzot skatuves muti, mūzika esot pompoza, kostīmi veidoti operas tradīcijā, bet skatuves priekšmetiskā vide – kosmopolītiski nosacīta. Attiecībā uz aktierspēli režisors neesot piestrādājis pie vienotas stilistikas, bet gan „devis izpildāmo zīmējumu vai skici”. Profesionāli atbildīgi un aizrautīgi bijuši visi aktieri, taču jaunpienācējiem neesot izdevies visu laiku ar enerģiju piepildīt zāli. Kristīnes un Edgara attiecību stāsts esot pakāpies fonā, tāpēc pilnībā nepastāvot arī Blaumaņa lugā būtiskā dilemma starp prātu un jūtām. Pietrūkstot režisora interpretācijas būves un iedziļināšanās, konkrētā darba iestudēšanas motivācijas, izrādes receptes un realizācijas pamatīguma.

Gundega Saulīte („Nedēļa Kabatā”) atzīst Atkočūna spēju veidot ar uzlādētu skatuves norišu enerģiju piepildītas „vizuāli izteiksmīgas, asociatīvas ainas”, taču fantāzijas uzplūdi attiecībā uz Blaumaņa darbu bijuši stipri „haotiski pašmērķīgi un loģiskā saprāta nekontrolēti”. Režisora un scenogrāfa Vilkārša iztēle esot situsi augstu vilni: dārza svētku aina ievietota baznīcā, bet Alaines muiža pārpildīta ar 20.gs. 1.puses tehnikas sasniegumiem. Izrādē konsekventi ieviesta reliģiozitātes tēma, taču iestudējuma fināls šķiet balstīts Atkočūna untumā, nevis argumentācijā. Neesot domāts par jaunpienākušajiem aktieriem un viņu pašreizējām aktieriskajām iespējām, liekot viņiem ķepuroties režisora fantāziju uzplūdos. Amizanta mīkla tiekot uzdota ar Akmentiņa lomu, taču – par ko ir izrāde – netopot skaidrs.

Vēsma Lēvalde („Diena”) uzskata, ka režisors ne tikai radījis jaunu priekšstatu par Blaumani, bet arī „iecēlis [viņu] daudz augstākā plauktā” – Ibsena un Čehova Slavas zālē. Izrāde, kurā jūtama enerģētiski jauna dzirksts, raisot spilgtas asociācijas ar mūsdienu sabiedrību, lai arī scenogrāfija un kostīmi atbilstot 20.gs. sākumam. Gandrīz visos tēlos atrodams „savs pamatojums nodevībai”, tāpēc izteikta ir Jūdas tēma. Iestudējuma finālā redzamā Svētā vakarēdiena glezna 12 tēlus lugā padarot līdzīgus 12 apustuļiem. Diskutabla esot Leona Leščinska Klengas vizualizācija, taču skaidri izteikts tās vēstījums par latvieša dvēseli. Slavējama ir Edgara un Kristīnes lomu atveidotāju aktierspēle abos sastāvos. Simboliskie, skaidrie un nolasāmie tēli rada sāpīgu mācību – „patiesā latvieša daba ir sabradāta, salauzta kā Edgara dzīve, un ticība gaišai nākotnei ir tikpat vāja kā Edgara un Kristīnes laimīgai laulībai”.