Improvizāciju spēle ar Gēti, bez Gētes - "Septiņi Fausti"

User Rating: / 11
PoorBest 

Septiņi Fausti Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Režisors: Viesturs Meikšāns, scenogrāfs: Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece: Anna Heinrihsone, muzikālais noformējums: Mārtiņš Meiers, gaismu mākslinieks: Krišjānis Strazdīts

Ditu Eglīti (“Delfi”) ir uzrunājis vieglums, ar kādu ir iestudēts Gētes „Fausts”. Izrādes režisors Viesturs Meikšāns esot „bijis brīvs savā ceļā uz mākslas patiesības meklēšanu un arī aktieriem tiek dota brīvība – gan improvizējot par Fausta tēmām, gan analizējot sevi”. No „Fausta” esot paņemta tikai neliela daļa, bet pārējais radīts, ļaujoties interpretācijai. Kopumā izrādi varot vērtēt kā „atrakciju montāžu”. Recenzentei gandarījumu ir sagādājis arī aktieru darbs, tie „visi bijuši režisora domubiedri bez izņēmuma”, atzinīgi vārdi izteikti arī Nacionālā Teātra Jaunās zāles īpatnējajam izmantojumam.

Arī Silvija Radzobe (“Neatkarīgā Rīta Avīze”) izsaka komplimentus zāles izmantojumam, kurā skatītāji kā amfiteātrī ietver spēlei atvēlēto kvadrātu. Citkārt neērta un nemājīga tā ir kļuvusi par „patīkamu mākslas telpu”. Arī aktierspēle ir vērtēta pozitīvi. Pati izrāde piedāvājot brīvu improvizāciju, tādējādi „tālu aizejot ne tikai no J. V. Gētes burta [..], bet arī no tā gara”. Mulsumu gan radot tas, ka par kompozīcijas autoru uzrādīts Gēte. Recenzente izrādē ir saskatījusi divas principiāli nodalītas daļas. Pirmā esot ieturēts visai komisks gars, kamēr otrajā radīta „dzīves imitācija”, kuras „tekstu saturs ir piezemēti sadzīvisks un apnīcīgs”. Rezultātā neesot īsti skaidrs, ko režisors vēlējies pateikt.

Ieva Rodiņa (“Kultūras Forums”) raksta, ka izrādi var uzskatīt par paša režisora radošās darbības pārskatu, kurā „savijas viņa agrākās izrādēs izmantoti līdzīgi skaņu, gaismu, scenogrāfijas un aktieriskās izteiksmes elementi”. Ar dažādu līdzekļu palīdzību esot noārdīta robeža starp „realitāti un īstenību, teātri un dzīvi, skatuvi un skatītāju zāli”. Arī I. Rodiņa izrādē saskata divas daļas, kas „nošķirtas ar gluži fizisku pārrāvumu”. Otrās daļas pašu aktieru radītajam tekstam „trūkst izteiktas dramaturģiski niansētas kompozīcijas”. Turklāt krasais pārrāvums nenākot par labu izrādei „kā vienotam mākslinieciskam veselumam”, tomēr vienlaikus tas liekot skatītājam „paskatīties pašam uz sevi no malas, uz lomām, kuras ik dienu spēlējam līdz aizmirstam, kāda ir mūsu patiesā seja”.