Identitātes mudžekļi: Krustmāte no Brazīlijas Valmieras Drāmas teātrī

User Rating: / 14
PoorBest 

29. oktobrī Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē notika komēdijas Krustmāte no Brazīlijas pirmizrāde, ko pēc divdesmit gadu pārtraukuma atkārtoti iestudējis režisors Varis Brasla. Brendona Tomasa lugas Čārlija tante (1892) skatuves versija vērtēta pretrunīgi: kas vienam pārliecinošiem otas triepieniem uzgleznots un viens no labākajiem sezonas izklaides iestudējumiem, citam – iemidzinoša izrāde bērniem. Titullomā – Ivo Martinsons.

Latvijas teātru Ābolu ķocī (Diena) kritiķi izrādi novērtējuši ar trijiem āboliem:

Henrieta Verhoustinska uzskata, ka naivā iestudējuma, kam pietrūkstot zemtekstu un divdomību, efektu nosakot aktieru labā gaume. Izrādes temporitms esot sešgadīgam skatītājam piemērots, bet pieaugušam „lāgiem ļauj mazliet iesnausties”. Slavējams esot Ievas Kundziņas darbs – bērnišķīgo un čiepstošo lirisko varoņu porcelāna figūriņu kleitas. Komiskie personāži esot groteski un nepārprotami.

Līga Ulberte nepretenciozo un asprātīgu situāciju pārpilno iestudējumu skata kā tapušu „primāri teātra Lielās zāles un kases pildīšanas nolūkos”. Artistiskais un asprātīgais Ivo Martinsons titullomā necenšoties kaut īslaicīgi pārmiesoties sievietes raksturā, bet Arnolds Osis (Brasē), Januss Johansons (Česnijs) un Baiba Valante (donna Lusija) sekmīgi realizējot viegli teatrālo spēles stilu. Spilgtie kostīmi disonējot ar smagnējo un statisko dekorāciju.

Silvija Radzobe atzinīgi vērtē Ivo Martinsona smalko un ar hamletisku skumju notīm apveltīto aktierspēli. Taču tiekot ignorēts „lugā iekodētais rupjais, bet ļoti asprātīgais humors, kas rodas, nemitīgi demonstrējot tantes slēpjamo, bet nenoslēpjamo vīrišķību". Divu seju tēmu, liekulīgo tikumību klājot pāri kaislībām un savtībai, asprātīgi un precīzi spēlējot Baiba Vālante, Januss Johansons un Arnolds Osis, ko nevar sacīt par Mārtiņu Meieru un Māri Bezmeru.

Savukārt Ieva Rodiņa (Kultūras Forums) izrādi skata kā nepretenciozu un smalka, viegla un dzirkstoša humora pilnu. Scenogrāfija esot lakoniska, taču grezna, šķietami sastingusī vide kontrastē ar sakāpinātajām kaislībām, bet Emīla Zilberta skaņu akcenti paspilgtinot tēlu interpretāciju. Ivo Martinsona aktierspēle esot smalka un groteska, bet pārējie izrādes varoņi šķiet mākslinieciski bālāki. Diviem aktieriem spēlējot it kā vienu lomu, tiekot akcentēts lugā iekodētais princips „par varoņu motivāciju un pat praktisko rīcību”.

Gundega Saulīte („Latvijas Avīze”) uzskata, ka režisoram izdevies panākt „atsevišķu iestudējuma sastāvdaļu sakausējumu vienotā, vieglā, ironiski iekrāsotā, iekšēji atsperīgā izrādes intonācijā”. Izrādi raksturojot rēns un dziļi slēptām angļu asprātībām līdzīgs humors, kurā liela nozīme esot izkoptai spēles reakcijai un atjautībai, nevis smīdināšanai par katru cenu. Kostīmos ironiskie akcenti skaisti sadzīvojot ar aktieru raksturojumu un precīzi ilustrētiem priekšstatiem, bet E. Zilberta komponētās oriģinālmūzikas taktis esot asprātīgas un dzirkstīt dzirkstošas. Izrādē, kurā, atsevišķiem komponentiem saspēlējoties, piedzimstot komēdijas stils, aktieru spēles nepiespiestajai rotaļībai esot liela nozīme.