Mīlestība pret dzejnieku un raibumu jeb Krāsainās pasakas Valmieras Drāmas teātrī

User Rating: / 27
PoorBest 

22.janvārī Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē notika režisora Viestura Meikšāna izrādes „Krāsainās pasakas” pirmizrāde. Pēc Imanta Ziedoņa grāmatas motīviem tapušais un atzinīgi vērtētais jauniestudējums skatīts ne tikai kā „milzu solis tuvāk poētiskā teātra atdzimšanai vai, visticamāk, pārdzimšanai”, bet arī kā „mozaīka popārta garā” pieaugušajiem ar bērniem, kas iedvesmo un veido „vienu lielu raibu pasaku – dzīvi”.

Atis Rozentāls („Liesma”) uzskata, ka izrādi skatīties ir interesanti, un jāsmejoties esot daudz, jo „fantāzijas atraisīšanu, pārsteidzot ar negaidīto – iestudējums veic”. Nekonsekventā padomju gadu estētika un pietiekami neitrālā skatuves telpa neļaujot režisora izvēlētajam laikmetam sevi ierobežot. Televīzijas raidījumu forma esot veiksmīgs atradums, un katrai no pasakām esot lielāka vai mazāka saistība ar Ziedoņa tekstu, kas visvairāk ieskanoties Lillā, Melnajā un Brūnajā pasakā. Negaidīts risinājums esot Pelēkā pasaka kā stāsts par baletu, bet esot žēl, ka Zaļās un Zilās pasakas poētiskais slānis režisoru īsti neesot ieinteresējis. Izrādes trūkums esot ne visu etīžu vienmērīgais spilgtums; brīžiem tā balansējot uz teātra koncertu vai t.s. kapustņiku robežas. Visi aktieri darbojoties kā komanda, Mārtiņa Meiera mūzika esot patiesa veiksme un atzinīgi vērtējams scenogrāfa Reiņa Suhanova un kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones darbs.

Ieva Struka („Kultūras Diena”) uzteic grāmatas „Krāsainās pasakas” izmantojumu nevis teksta ilustrācijai, bet „dzejas drāmas” meklēšanai jeb „dramatiskā potenciāla izlobīšanai poētiskā tekstā”. No Ziedoņa teksta atvasinot veselu Dzintaru klanu (ekvivalentu tautībai), kas kļūst par sava laika daļu, nevis kontrastu, tiek meklēti Ziedoņa pasaku radīti impulsi. Vienlaikus plašais un piezemētais fantāzijas lidojums esot izrādes diskutablā puse, jo līdzās brīnišķīgām idejām dzīvo arī vienmuļas, stereotipiskas un kompozicionāli nesakārtotas. Izcila šķietot Lillā pasaka, Melnā – veiksmīga. Otrreizējs eskimosu uznāciens, tiešraides tehnisko problēmu apspēle vairākas reizes un nepareizi lietotais jēdziens „suitu sieva” esot klišejisks un neapstrādāts. Izvēlētās formas nevainojamībai pietrūcis skats no malas, taču kopumā izrāde baudāma gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Viks (IR) norāda, ka „Krāsainās pasakas” ir Meikšāna personālizrāde, jo režisors no Ziedoņa pasakām esot paņēmis vien to kodu, bet materiāls, no kā būvēts iestudējums, esot izvēlēts no citiem plauktiem un rada līdzību vai pat ir skatuviska kolāža. Iestudējuma temporitms esot nevainojams, un no tā visvairāk iegūšot skatītājs, kas piedzīvojis iepriekšējā režīma laiku, jo „izrāde lielā mērā sastāv no zīmēm, kuras pazīs tikai tā laika dalībnieki”. Simpātiska esot režisora nekautrēšanās parodēt. Ironija kā izrādes dominējošā intonācija ne tikai caurauž visas epizodes, bet arī rada inscenējuma stilistisku ieturētību un izturētību. Ironijas piesātinātās ainas tiekot vainagotas ar deklarāciju par mīlestības uzvarošo spēku, taču deklarācijas līmeni tās nepārsniedzot. Izrāde ir „vēl viens pierādījums tam, ka negatīvās realitātes drumslas var izrādīties pateicīgs materiāls to pārvēršanai mākslas vērtībā”.

Silvija Geikina („Latvijas Avīze”) uzskata, ka režisors un aktieru ansamblis caur radošu un aizrautīgu improvizāciju esot atklājis, ka Ziedoņa pasakās iespējams ieraudzīt „pārsteidzoši interesantu ikdienišķu lietu, priekšmetu un situāciju slāni”. Savdabīgi ironiskā veidā vārdam kļūstot priekšmetiskam, gandrīz sataustāmam, daudznozīmīgam un daudzkrāsainam, bērniem tiekot dota iespēja fantazēt, bet pieaugušajiem – ļauties ironiskas improvizācijas azartam un asociāciju vērtējumam vai salīdzinājumam. Meikšāna iestudējumā neesot iespējama krāsu un formu sakārtotība; režisoram šķietot interesanta tieši daudzkrāsainība un raibums. Izrādē asprātīga esot Dzeltenā pasaka, Zaļā – apmulsusi, bet ar zilo un zaļo krāsu režisors īsti neesot zinājis, ko darīt. Režisors un aktieri skatītājiem ļaujot izvēlēties, ko paņemt līdzi no izrādes, un šķiet, ka viņu izvēle ir – mīlestība pret „dzejnieku I. Ziedoni, pret pasaku un tās daudzveidīgajām skatuviskās interpretācijas iespējām”.