Dramaturga fantāzijas: „Kopenhāgena” Jaunajā Rīgas teātrī
Teritorija | Wednesday, 18 May 2011 10:59
25.februārī Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē notika režisores Ilzes Olingeres iestudējuma „Kopenhāgena” pirmizrāde, kas tapusi pēc angļu dramaturga Maikla Freina lugas motīviem. Lomās: Ģirts Krūmiņš (Bors), Gatis Gāga (Heizenbergs) un Regīna Razuma (Margarēta); māksliniece – Anna Heinrihsone, komponists – Jēkabs Nīmanis.
Līvija Dūmiņa („Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”) uzskata, ka par objektīvās patiesības neesamību un par mirkļa daudznozīmību un nenoteiktību vēstošā Kopenhāgena piederot intelektuālajai dramaturģijai. Laikmetam atbilstošā noskaņa ietērpta scenogrāfijā, kostīmos, frizūrās un grimā, bet vērība pret detalizāciju un sadzīviskošanu, kas radījusi ikdienas „konkrētībā ieturētu laiktelpu”, uzskatāma par liktenīgo kļūdu: skatuves laiks tiek vilkts kā gumija, bet skatītājs mērcēts „vārdu straumēs, kas līst pāri kā pīlei ūdens”, veidojot aptuvenas attiecības. Krišanas akmens esot arī uzsvērtās klusuma pauzes, kas atslābina skatītāju uzmanību, kā arī slikta teksta dzirdamība no tālākām rindām. Pēdējās pārdesmit spriedzes rašanās un pieaugšanas minūtēs ķert reakcijas esot bauda, bet režisores cieņa un attieksme pret skatītāju kā pret līdzvērtīgu partneri – iepriecina.
Linda Ģībiete („Latvijas Avīze”) vēstī, ka izmeklēšanas procesam līdzīgā galveno varoņu profesionālo un privātoattiecību noskaidrošana un izrādes bilde kopumā iezīmē tajā noir filmu estētiku un elementus. Ierasti lakoniskajam spēles laukumam esot piešķirts netipisks telpiskuma efekts, bet „sarkankoka mēbeles un laikmetam atbilstošie kostīmi saturiski sarežģītajam iestudējumam piešķir eleganci” un dziļuma dimensiju. Jēkaba Nīmaņa sacerētais stīgu kvartets izrādē labi kāpinot tempu un veido „darbīgi radošu skanisko atmosfēru”, taču emocionāli iedarbīgāka šķietot trokšņu partitūra. Skatuves tēlus raksturo pārsteidzošs eksistences dabiskums: vēsturiskajās personībās (Ģirta Krūmiņa Borā un Gata Gāgas Heizenbergā) esot iepūsta dzīvība un smalkas personības nianses. Regīnas Razumas Margarētas sievišķā nozīme sava vīra Bora dzīvē pagaidām neesot nojaušama.
Guna Kalniņa (Satori.lv) raksta, ka izrādē jaušamas atmiņas par zaudēto mierlaika dzīvi un stabilitātes saglābšanas vēlme, risinot cilvēcības problēmu un ierosinot nedarīt ļaunu, jo „radošajiem jābūt stiprākiem par nomenklatūru”. Priecējot režisores prasme lugas tekstu interpretēt atšķirīgi vai pat ar tam pretrunīgām darbībām. Savukārt no fizikas nesaprotamības neesot jābaidās, jo tā ir skatītājam draudzīga. Gata Gāgas Heizenbergs izskatoties pēc āriešu zinātnieka un latviešu zemnieka krustojuma, bet Ģirts Krūmiņš (Bors) nesaprotami ir „kļuvis par maza auguma padzīvojušu ebreju intelektuāli”. Regīnas Razumas Margarētas prasmīgi improvizētajam tango noteikti pievēršama uzmanība kā svarīgai attiecību trijstūra rašanās daļai, bet aktrises skaistie tērpi raisot nepārvaramu nostaļģiju – ilgas pēc lietu kārtības.
Andrejs Panteļējevs (IR) izrādē saskata divus fizikas ģēnijus un nožēlas vērtus gļēvuļus reizē, kā arī par daudz didaktikas un paskaidrojumu, kas liek domāt par neuzticēšanos skatītājam. Turklāt trūkstot ne tikai drāmas, bet arī neizsacītā vārda un aizkadra, tāpēc iestudējums „pamatā uzrunā prātu, nevis sirdi”. Emocionāli aizskarot vien Heizenberga patiesi izjustā mīlestība pret dzimteni Vāciju pat brīžos, kad tā rīkojas aplami. Vai tādēļ, ka „šis jautājums tagad tik sāpīgi aktuāls ir mums – latviešiem?”.
