III. Pelēkās vielas. NOW!

Attention: open in a new window. PDFPrintE-mail

User Rating: / 0
PoorBest 
There are no translations available.

Šodien atpūtīsimies no teātra un visiem trādirīdi, bumbastikiem un neočatiem, olimpiādēm un miss-vorldiem. Man liekas visas LV problēmas ir no tā, ka latvieši vairs nelasa.Tāpēc šodienas izlaidumā - Andrejs Rubanovs, Orhans Pamuks, mazliet Lielo sazvērestību un tādas reālas lietas.

Gribu pateikt saviem faniem, jo pēc pēdējā ieraksta sāku saņemt vēstules, ielūgumus uz izrādēm un banketiem, konvertus, paldies!!!!! Tā turpināt!!!! Bet bija arī kritika - "..nē, nu cik var par to teātri, kur nekas nenotiek, par tiem pašiem garlaicīgajiem jefiņiem utt... uzrasti labāk ko iedvesmojošu, kas stimulē pelēkās vielas un sapurina emocijas. Labāk ieliec kādu recepti!" Pelēkās vielas tātad.)))


Jaunās Dubaijas Nacionālā bibliotēka Jumeirah Beach hotel

Izlasīju satriecošu Annas Starobinecas interviju ar rakstnieku Andreju Rubanovu, krievu Nacbesta laureātu. Starobineca izseko Rubanova ikdienas gaitas un mēģina saprast apstākļus, kādos top patiešām talantīgi romāni. Izrādās - Rubanovs ir īsts mūsdienu askēts un varbūt pat brīvprātīgais moceklis. Rubanovs ir tāds drūms mužiks, pelēku seju, tāds kā neskuvies, kā nemazgājies, sakniebtām lūpām, melnām acīm. Uzņēmējs, sēdējis par to pašu pantu ko Hodorovskis. Un drūma, bezkrāsaina un sasmakusi ir vide viņam apkārt, un viņš pats tādu ir izvēlējies - ofiss viņam ir kaut kāds piepīpēts ūķis, darba kolēģi - pelēcīgi, pusbandītiski vīreļi, un savas grāmatas viņš raksta neizteiksmīgā kafejnīcā (nu, iztēlojieties tagad visneizteiksmīgāo kafejnīcu, kur esat jekad bijuši... man acu priekšā uzreiz parādās Pulkovas lidostas kafejnīcas tizlie hroma krēsli, mākslīgās puķes un slimīgais zaļganais apgaismojums), raksta un uzdzer maisiņu tēju. Tikai maisiņu tēju. Tāda askēze. Raksta grāmatas kafejnīcās, jo mājās nav vietas - istabā, kur vajadzētu būt kabinetam, sieva iekārtojusi garderobes istabu un tura tur kleitas un kurpes.

"Я люблю свою страну, и она такая — колхоз, грязь, яблоки и клубника. И дикари. И есть большая позолоченная столица — чтобы приезжающий за пять тыщ километров дикарь, задрав голову, смотрел на все это великолепие, и восхищался бы, и боялся."

Lasiet interviju "Krievu reportierī": http://www.rusrep.ru/2010/03/andrey_rubanov/


Ļoti sagribējās maisiņu tēju un izlasīt šīs grāmatas. Nu kaut vai viņa "Gatavojies karam!" - par uzņēmēju, kuram dzimst ģeniāls biznesa projekts - izveidot lielveikalu tīklu, kur pārdošanā būtu tikai tāds kara laika sortiments - sāls, sērkociņi, vateņi, velteņi, gāzmaskas.....  "Krievu bibliotēkā" nebija, devos uz "Polaris". Tur pārdevēji ir tiešām apbrīnojami - var no galvas pateikt, kādā izdevniecībā katra no grāmatām izdota, tomēr, iesitot datorā nosaukumus, paši ir izbrīnīti - jo līdz Rīgai grāmatas atnākušas tikai pa 1 eksemplāram, un tas arī - pēc individuālā pasūtījuma. Nez kāpēc tā  - vai vidējam LV lasītājam pietiek ar 00-o gadu rakstniekiem - Sorokinu, Peļevinu un Doncovu un negribas lasīt mūsdienu grāmatas, es domāju - šogada, pagāšā gada. Tomēr vienu "Hlorofīliju" atrada priekš manis arī. To tagad lasu un priecājos.

It kā viss vienkārši un kuru gan vairs pārsteigsi ar utopijām un anti-utopijām. Zinām, mācījāmies - Orvelu, Haksliju, Kubriku, to pašu Sorokina "Cukura Kremli", pat Minajevu, pat "Trešo Romu" (līdz vietai, kur Baltijas valstis žēlīgi lūdzas, lai viņas pievieno Krievijai), bet "Hlorofīlija" ir citāda. Nu kaut vai tāpēc, ka uzrakstīta pagāšgad. Un valoda man patīk. Visu cieņu Sorokinam, bet viņu lasot, liekas, ka pats sāc smirdēt. 00-ie gadi, jā, tad bija vajadzīga spēcīga pretterapija. Tagad pietiek ar vieglākiem vārdiem.

Divos vārdos saturs šāds. Pēc visām "desmito gadu" krīzēm, sasilšanām un dabas katastrofām pasaule ir izmainījusies. Londona, Ņujorka, Honkonga, Pēterburga ir zem ūdens. Krievijas iedzīvotāju skaits bābu slinkuma dzemdēt dēļ samazinājies līdz pāris desmitiem tūkstošu un viņi visi pārvāušies dzīvot Maskavā. Sibīriju Krievija izīrē Ķīnai, tur dzīvo vairāi miljardi ķīnieši un maksā īri, tāpēc krieviem pašiem vairs nav jāstrādā, "ķīniešu depozīts" viņiem nodrošina visai bezrūpīgu dzīvi - valdība regulāri pārskaita naudu uz viņu fiskālo čipu (kopumā implantēti ir vairāki mikročipi). Maskava pati ir ieaugusi 300m garā zālē, visi dzīvo augstceltnēs - zemākajos stāvos, kur neiespīd saule, tur mitinās visādi margināļi un "draugi" (maskaviešu devīze "Tu nevienam neko neesi parādā" un parādi, aizdošana un kreditēšana ir aizliegta ar likumu. "draugi" - tā ir mafija, cilvēki, kas ignorē naudu un ir viens otram parādā - pakalpojums pret pakalpojumu), augstākajos dzīvo izredzētāka sabiedrība - ķīniešu biznesmeņi un vietējie ideālisti. Zāle arī ir neparasta - pietiek ar tējkaroti, lai sasniegtu pilnīgu laimi - negribas pilnīgi neko, jo nekas nav vajadzīgs, tāda laimes sajūta iekšā, kad vienkārši kaifo no tā, kā jūti, ka asinis tev tek pa dzīslām. Negribas ne ēst, ne gulēt, vienkārši... audz.  Tādi, lūk, uzdotie apstākļi, kuros risinās romāna darbība.

Pie reizes "Krievu reportierī" izlasiet arī reportāžu no ciemata, kur cilvēki slēpjas no apokalipses: http://www.rusrep.ru/2010/03/apokalipsis/

"Ой, Россия, ты мати моя, // Ой, крута же ты, мать, жестока. // А и нет сил тебя, мати, любить, // Да и некому тебя, мати, жалеть! // Да и некому твою землю пахать, // Да и некому ворога не пущать. // А и жить в тебе, мати, нельзя. // Можно только душу спасать."

Otra grāmata, ko ilgi mocīju, bet tomēr izmocīju ir Orhana Pamuka "Jaunā dzīve". Pamuks ir tāds rastnieks... lai viņu lasītu, vajag īpašu dvēseles stāvokli, pilnu koncentrētas nopietnības un vēlmes izmainīties, un tādu īpašu Stambulas laiku. Stambulā dienas ir tik garas, vienmēr paliek pāri tik daudz laika... kurš, ja neizmanto to savai pilnveidei... nu tad gan ātri kaut kur nozūd. "Vienreiz es izlasīju grāmatu, un tā izmainīja manu dzīvi" - tāda ir "Jaunā dzīve". Es ne visu sapratu, tomēr viss kas bija par Lielo Sazvērestību un par to, kā Korporācijas grib izdzēst turku atmiņu, iznīcinot pierastos ikdienas priekšmetus, aizliegt turku dzīves sentimentalitāti un poēziju... - tas viss mani ļoti uzrunāja. Tagad šīs tēmas ir visiem aktuālas, bet Pamuks taču šo romānu uzrakstīja jau 94.gadā! Kur mēs bijām 94.ajā? Naivi plīkšķinājām skropstas, gaidot debesmannā, ko nesīs ES, "kafejnīca mcdonalds" un ārzemju latvieši....? Tādi duriki, informācijas vakumā. Bet kas notiek tagad? Visiem taču ir pieejams internets, bet ko cilvēki ar to dara - lasa delfus un tviteri! Dzīvojot Latvijā, man it tik ļoti bail, ka mēs arī šobrīd palaižam garām kādus ļoti svarīgu informāciju, un atkal attapsimies pēc kādiem 10 gadiem, tikai tad būs "visi gudri". Dzelzs priekškars? Mūsdienās tas darbojas citādi - agrāk informācija vispār nepiekļuva, tagad tā tiek apaudzēta ar tādu miskasti, ar tādām neskaitāmām papildus nelietderīgas informācijas kārtām, ka vajag ļoti stiprus filtrus, lai kaut ko saprastu un sajustu.

Beidziet tviterot, sāciet lasīt! Tas nekas, ka Latvijā neiznāk jauni latviešu romāni, lasiet krieviski, lasiet angliski, franciski, vāciski, zviedriski. Pat ja pusi nesaprotat, pofig, lasiet!

Skatieties šodienas filmas šodien, negaidiet "Arsenālu" pēc 5 gadiem! Visi saka: patīk "Pravietis" ("Un Prophète", rež. Jacques Audiard), " un "Tetro" (rež. Francis Ford Coppola). Es noskatījos, kaut arī neko nesapratu, laikam modē nāk "audzināšanas romāni", vai kā tādus sauc, tādus Dikensa stilā - ja tu īstajā laikā nonāc īstajā vietā, tad viss notiek - tu audz un pilnveidojies, un kļūsti par cilvēku? Galvenais laikā sajust savu īsto vietu un braukt uz turieni. Es sajutu un aizbraucu paciemoties uz Stambulu, un patiešām izaugu par vairākiem cm.

Te jums mazs ieskats Stambulas kinofestivāla utopiju filmu programmā:

Agrarian Utopia, Sawan Baan Na, rež. Uruphong Raksasad - Skaista daba un Āzijas zemnieki zem finanšu piramīdas shēmu sloga...
Embed ievieto šo failu savā mājas lapā

METROPIA, rež. Tarik Saleh - pēc TELE2 ļaunajām reklāmām jau pazīstama vide: Eiropa, kur visi runā angliski, novērošanas kameras ir visur un dzīves bez paranojas nav nekur.
Embed ievieto šo failu savā mājas lapā

We Live in Public, rež.Ondi Timoner - par internetu un realitātes šoviem.
Embed ievieto šo failu savā mājas lapā

Cold Souls, rež.  Sophie Barthes - kāds aktieris nevar iejusties Čehova Tēvoča Vaņas lomā un avīzē izlasa, ka var nodot savu dvēseli glabāšanā. Izrādās bez dvēseles ir vieglāk dzīvot, bet kā aktieris viņš tagad ir galīgi nejēdzīgs. Embed ievieto šo failu savā mājas lapā

un pēdējais - kamēr mūsu politiķi runā par"starptautisko politiku" un aizliedz airbaltic reisus uz Teherānu,

Lai informētu par Latvijas pozīciju, "airBaltic" prezidents Bertolts Fliks izsaukts uz tikšanos ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski (JL) un ārlietu ministru Māri Riekstiņu (TP). "Tikšanās notika pēc ārlietu ministra iniciatīvas, kurš šo jautājumu uzrunāja un tiešām vērsa Flika kunga uzmanību uz tiem starptautiskajiem aspektiem, kas skar potenciālo sadarbību ar Irānu," raidījumam sacīja Dombrovskis, apliecinot, ka "airBaltic" prezidents saņēmis skaidrojumu, kādēļ Rīgas-Teherānas reiss var radīt problēmas Latvijai. Kā uzsvēra Riekstiņš, viņa kompetencē nav uzlikt nosacījumus Latvijas uzņēmējiem, bet gan brīdināt, ka gaidāmās sankcijas pret Irānu var apdraudēt "airBaltic" sekmīgu darbību šajā valstī. "Protams, kompānija var pieņemt pati savu lēmumu, uzskatīt, ka tā neredz to, kas notiek pasaulē, darboties suverēni un tikai pēc saviem ieskatiem. Ja šai darbībai būs problēmas, tad viņiem neko citu kā sevi vainot nesanāks," sacīja politiķis.

mēs skatāmies mazajā jūtuba lodziņā jauno Irānas kino - ne tik poētisku kā parasti, drīzāk dumpiniecisku-

Embed ievieto šo failu savā mājas lapā

muzikālo filmu No One Knows About Persian Cats, rež.Bahman Ghobadi (jūtubā ir vēl citas dziesmas)

NB!+ protams, šodien dodamies visi uz Ilonas Brūveres filmas pirmizrādi "Versija Vera" - par Veru Muhinu!


IRĀNA, ES AR TEVI UN TAVĀM FILMĀM!!!!!

TRULY, AURORA!


This e-mail address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it

Add comment

Security code
Refresh

  1. Laiks parametru maiņai!
    There are no translations available.

    Runa (līdz galam nepateiktā) Latvijas Radošo savienību Plēnumam, 2009. gada 1. jūnijā.

    Ievads

    Es šeit negribu runāt kultūras nozares nozīmi sabiedrībai un tās nenovērtēšanas problēmām. Tāpat katrai paaudzei, katru dienu būs jātaisnojas, vai jāskaidro, vai jāatrod katram sava kultūras definīcija: vienam tā ir izklaide, citam prece, citam propaganda, citam nesaprašanās, citam dzīves jēga, citam smadzeņu pusložu līdzsvara trenažieris, citam zāles pret depresiju un prātā sajukšanu, citam saruna ar Dievu, citam saruna ar sevi.

    Kas tad bija iemesli, kāpēc mēs vai viņi – Latvijas „inteliģence” (ceļā uz „intelektuāļiem”) – tāpat kā liela daļa tautas negaidīti atguvāmies jaunu sabiedrības principu slazdā. Vai tā bija finanšu piramīdai līdzīgas uzticības vai konformisma piramīdas sabrukšana?

fokuss
  1. Ko atbildēt Rēzijai
    There are no translations available.

    ... jeb skatītāja pretrunīgā loma teātrī, kas pieprasa interaktīvu komunikāciju

    „Līdzīgi kā brīdina - „izrādē smēķē” varētu arī brīdināt, ka „izrādē iesaista skatītājus,” saka kāds teātra apmeklētājs, paužot savas pārdomas par izrādi, kurā viņš tika iesaistīts skatuves darbībā - fanātiskā reliģiskajā sapulcē. Mūsdienās skatītājs, aizejot uz teātri, vairs nevar būt drošs, ka varēs ieslīgt krēslā un klejot pa izrādes un personīgās iztēles radītajiem domu un jūtu ceļiem. Teātris demonstrē arvien pieaugošu tendenci ievilkt savos valgos skatītāju visu - tas ne tikai tiecas pārņemt auditorijas prātu un jūtas, pārnesot tos citā imaginārā realitātē, bet arī pretendē uz manifestētu skatītāja līdzdalību un klātbūtni.

process
  1. II. Visiem pazīstamā Vaidava
    There are no translations available.

    Šodienas teātra ziņu izlaidumā: "Kazimirs un Karolīna", "Topdogi", "Spēlmaņu nakts" miroņšovs, ilgas un attiecības, Hermaņa pirksts un Džilindžera mūzas. Viss par latviešiem.

    "..viena maza balta bura..", atskan dziesma, sarkanais samts sakustas, līdz ar viņu - teātra putekļi. Uz skatuves stāv mucveidīgas būdiņas - bāriņš un tualetes. Auseklītis. O, izrāde par latviešiem! Un te arī viņi - dancodami uz skatuves izskrien latvieši - tas uzreiz skaidrs pēc drēbēm - aber viss kā noskatīts Rīgas pilsētas svētkos - īsbikses, tirgus kurpes, baikera kostīms un latviešu dizainera-piegriezēja negulēto nakšu murgs - kombinezons. Viņi dejo, dzer alu, runā par neko, strīdas par neko, beigās sakaujas. "Kazimirs un Karolīna". Nu nez ko Viesturs Kairišs gribēja ar to pateikt? Esmu neizpratnē, no savas tapsētās ložas raugoties uz Mārtiņa Egliena šofera vesti un Ditas Lūriņas ilgviļņiem. Sajūta tāda, ka režisors šo izrādi ir veltījis kādam vienam konkrētam cilvēkam un gribējis nodot kādu ļoti personīgu ziņu. Šādu izrādi varētu uztaisīt tāds no mūzām atkarīgs režisors, kad viņus piemeklē kāda personiskā krīze, kad mūzas aizlido pie citiem, pie apsviedīgākiem, pie biznesmeņiem... Sēžu, mazliet garlaikojos, veros zālē, kuru piepildījušas LV vecāka gadagājuma sievietes. Mani ļoti interesē viņu domas, ko teiks par šo izrādi Nacionālā teātra uzticīgākie skatītāji, un starpbrīdī es cenšos noklausīties sarunas. Bet viss, ko es dzirdu, ir sarunas par e-talonu un švako apkuri. Tā nu jādomā pašai, ko uzrakstīt par šo izrādi, kā smukāk nokritizēt. Viena mana radiniece dienu pirms izrādes 3 reizes kāpusi ārā no sabiedriskā transporta un vēmusi - turpat uz ielas. Atnākusi mājās un paziņojusi, ka tas droši vien tāpēc, ka uzzinājusi, ka jāiet uz teātri, bet pēdējās apmeklētās izrādes bijušas tik sliktas, ka organisms atsakās vēlreiz to pārdzīvot. Vispār tā laikam bija saindēšanās no smoga, bet šo stāstu klausoties es domāju tikai par to, kā tas iespējams - kā tad viņa varēja 3 x kāpt ārā - vai tad e-talons nečakarējas, ka viņu tik bieži "validē"??? Par teātri un latviešu izrādēm es nedomāju, jautājumu nav.

d-grāmatas