4. Igaunijas skatuves maratons - plānveida haoss

User Rating: / 5
PoorBest 

4. Igaunijas skatuves maratons (Estonian Showcase Marathon) notika Igaunijā, Tallinā, Kanuti Gildi Saal, 2011.gada 3.martā.

Kanuti Gildi Saal iespaidīgā kārtā ir sarūmējies vienstāvīgā platībā, Tallinas vecpilsētā – vienu pusi pilnībā aizņem skatuve, savukārt priekšnams un vestibils iekārtots zem skatītāju pakāpeniski izvietotajām sēdvietām. Stāvot pie letes, iespējams palūrēt caur statņu spraugām un saskatīt senlaicīgās sēdvietas. Šķiet, ka tāds pats saspiešanās paņēmiens izmantots, lai radītu piecas stundas garo Igaunijas skatuves maratona festivālu: 25 uzvedumu un 2 instalāciju sēriju, kur katrs iestudējums ilgst no piecām līdz desmit minūtēm. No pārguruma neizbēgt, un gan publikai, gan organizatoriem tas būtu jāpieņem kā rotaļīgs izaicinājums; kā vēsta šīgada sauklis: ‘‘Tie, kuri zina – sagatavojieties, bet tie, kuri nezina – gan uzzinās“. Patiesi, līdz ar plānveida haosu, ko rada gaistošie iespaidi un mežonīgās tehniskās pārmaiņas, vispārējā atmosfēra kļūst arvien pacilātāka un svinīgāka. Pasākumā vienlaikus valda intensīvais, adrenalīna uzlādētais pirmizrādes spriegums un pēc-izrādes ballītes enerģija. Vai, kā paziņo pasākuma mākslinieciskais vadītājs Prīts Rauds (Priit Raud) savā šarmantajā vakara vadīšanas manierē: ‘’Izbaudiet!’’

Ņemot vērā svētku atmosfēru, nav pat būtiski, ka lielākā tiesa uzvedumu savās mākslinieciskā stila un satura izpausmēs nav visai novatoriski. Interesantākie ir tie, kas necenšas iespiest īsajā laika sprīdī pilna apjoma izrādes dramaturģisko attīstību. Tie ir uzvedumi, kas izmanto maratona straujo formātu, lai pievērstu uzmanību ar cita veida dramaturģiju; piemēram, Heeliumipoisid, kurā pieci jauni vīrieši neveikli uzmaršē uz skatuves, dziedot šķietami patriotisku dziesmu, bet sestais tikmēr ritmā vicina karogu. Dziedādami viņi atkal un atkal ieelpo gaisu no hēlija baloniem, kam seko visiem pazīstamais efekts: balsis arvien vairāk izklausās pēc Donalda Daka. Šī aina nozīmē, ka ‘’tas, ko tu redzi, ir tieši tas, ko tu redzi’’ – kā izteicies Frenks Stella, raksturojot minimālisma mākslu. Skatītājs vienlaikus ir liecinieks gan cēlonim, gan sekām; tas ir pierādījums, ka pastāv teatralitāte bez ilūzijām.

Tad vēl virkne vairāk vai mazāk smieklīgu uzvedumu, kas pauž attieksmi: ‘’šodien mēs darām to, ko citkārt nekad nedarītu’’. Šajā kategorijā varam ieskaitīt dzīvā repa projektu HRR! ar Tanel Padari Elektroonilise Räpi Projekt. To pārstāv četri vīrieši hārdkora hiphoperu tēlā, kuru priekšnesumā ietilpst ārkārtējas balss modulācijas, milzu kāša vilkšana dzīvajā, ‘’nepārprotamas’’ ķermeņa kustības, utt. Par spīti sākotnējām tehniskām problēmām, bungmašīnas un sintezatori skan enerģiski un skaļi, radot pavisam atraisītu un jautru koncerta atmosfēru. Tomēr pūles, kas pieliktas, lai panāktu šādu rezultātu, ir pārāk manāmas.

Pilnīgs pretstats šiem centieniem būt ‘’jauniem, stilīgiem, dumpīgiem’’ un viens no vakara favorītiem ir pilnais un autentiskais pūtēju orķestris (Rühmitus '10x10 meetrit ar ‘5x10). Viņi uznāk, absurdā manierē nodemonstrējot militāro disciplīnu, kas pēc pāris minūtēm pārvēršas juceklī, un visa grupa nokrīt zemē. Tur tie beidzot uzspēlē īsu maršu un tad atkal aizsoļo. Šis laikmetīgā teātra skatuvei neatbilstošais tēls rosina interesantas pārdomas par pieņemto normu patiesajām robežām, kas ir klātesošas pat it kā tik atvērtā festivālā. Turklāt grupas pārdomātās kustības liek aizdomāties, vai šeit vērojama arī citu skatuves žanru līdzdalība – vai mēs esam liecinieki horeogrāfiskām kustībām, vai pat dejai?

Jāsaka, ka par vienu no vakara spilgtākajām performancēm es sauktu arī skatuves tehniskās pārvērtības. Savu kulmināciju tās sasniedz divdesmit minūšu ilgā transformācijā, kuras laikā priekškaru ieskautā skatuve ar deju grīdu un prospektu pārtop kailā telpā, kur no sienām lobās krāsa un grīdu sedz saskrambāti dēļi.

Katram uzvedumam atvēlētais īsais laika sprīdis licis noslīpēt priekšnesumu līdz pašai ‘’pamatidejai’’, kas skatītājam atklājas tiešāk nekā garākos un sarežģītākos darbos. Šeit visiem top (vairāk vai mazāk) skaidrs katra darba kodols. Piemēram, Einike Leppik PIGISTAB spilgtais vizuālais tēls: sieviete ar lielu melnu bumbu galvas vietā stāv uz krēsla, un viņu ieskauj pāri istabai novilktās auklas. Vai pavisam citā stilā veidotais, formāli tik artikulētais eleOnora&kaLLe (Eetris on...) uzvedums, kas piedāvā veca radio aparāta apguvi, demonstrējot ārējo vizuālo minimālismu un kanālu pārslēgšanas procesa akustiskās atklāsmes.

Interesanti, ka šādu ‘’viena teikuma’’ uzvedumu struktūra pietuvinās tēlotājmākslas būtībai – mēs sākam analizēt iestudējumu līdzīgi kā pēc tēlotājmākslas principiem. Uzvestie darbi pierāda, ka šī skatuviskā ‘’skulptūra’’ kļūst vēl jo interesantāka tad, ja netiek dramatiski ‘’noapaļota’’, bet gan atstāta atvērta; ja tās formai un kontekstam ir pievērsta vismaz tikpat rūpīga uzmanība, cik saturam.

Lai gan šo izpratnes apziņu sasniedz tikai saujiņa uzvedumu, vispārējā maratona gaisotne ir absolūti pozitīva. Omulīgā atmosfēra īpaši sajūtama kļūst mirklī, kad pūtēju orķestra uzstāšanās laikā vienam no grupas dalībniekiem kaut kas, skaļi noklaudzēdams, nokrīt zemē. Sīkā ķibele izraisa smieklus gan publikā, gan māksliniekos. Šī vienotības sajūta un saikne starp skatuvi un publiku ir iespējama pateicoties īpašajai pasākuma atmosfērai un tik ierasto uzstāšanās formu transformācijām.

Galu galā jāsecina, ka maratona formāts izrādījies interesantāks par lielāko tiesu uzvedumu. Tas tikai pierāda konceptuālas plānošanas un kūrēšanas radošo un produktīvo spēku, kā arī tā robežas. Lai gan padziļinātas mākslinieciskas izpētes potenciāls tāda veida festivālā, kāds ir šis Igaunijas maratons, sevi pilnībā neattaisno, tas tomēr nekavē mani paklausīgi ļauties Prīta Rauda komandai – jā, es to izbaudīju!

(No angļu val. tulkoja Laura Freidenfelde)