Nacionālais teātris vai muzejs. Vēstule no Ungārijas

User Rating: / 13
PoorBest 

Kad pagājušajā decembrī un janvārī Eiropas prese sacēla trauksmi par jauno Ungārijas mediju likumu, daži laikraksti pievērsa uzmanību arī mākslinieciskās brīvības jautājumam. Šī problēma ir saistīta ar Nacionālā teātra galveno režisoru Robertu Alfoldi (Róbert Alföldi), kura atkāpšanos no amata nemitīgi pieprasa dažas parlamenta partijas. Alfoldi joprojām ir savā vietā – bet vai viņa režisora krēsls ir drošs? Un kā tad patiesībā ir - vai mākslinieciskā brīvība ir vai ir bijusi apdraudēta Ungārijā?

Nacionālā teātra režisors Roberts Alfoldi ir kopš 2008. gada un viņa līguma termiņš ir 2013. gads. Pirms tam viņš bija mazāka teātra, Bárka, vadītājs un ir režisējis daudzus uzvedumus Ungārijā, Slovākijā, Horvātijā un ASV, tāpat viņa veidotās izrādes ir saņēmušas uzaicinājumus piedalīties vairākos starptautiskos festivālos. (Un no 2.aprīļa mākslas cienītājiem Pilzenē ir iespēja apmeklēt Alfoldi veidoto Rigoletto J.K. Tila teātrī.[1]) Alfoldi vienmēr ir bijis īpašā situācijā teātra ainavā: viņš ir viens no pazīstamākajiem Ungārijas režisoriem, būdams ne tikai mākslinieks, bet arī slavenība ar inteliģentas un izsmalcinātas televīzijas zvaigznes tēlu.

(Skati no izrādes Ledus pēc V.Sorokina romāna, rež. Kornel Mundruczo)

Tomēr, kad iepriekšējā, sociālistu valdība noteica viņu par Nacionālā teātra vadītāju, uzvirmoja sašutums konservatīvo pusē, kas baiļojās par nacionālā tēla, lepnuma un morāles aizvainošanu. Viņuprāt, Alfoldi ir pārāk progresīvs Nacionālā teātra vadītāja amatam. Šīs balsis kļuva skaļākas, kad Jobbik, galēji labējā partija[2], iekļuva parlamentā vēlēšanās 2010.gadā aprīlī. Ik pa laikam viņi pieprasa Alfoldi atkāpšanos, jo viņa uzvedumi esot nodevīgi, zaimojoši, amorāli, perversi un piedauzīgi. Tā savos paziņojumos partijas biedri ir uzņēmušies teātra kritiķu lomu. Tomēr starp īstiem teātra kritiķiem un šiem politiķiem ir ievērojama atšķirība: pirmie patiešām apmeklē teātri, bet pēdējo vērtējumi ir veidoti no baumām, jo neviens no Jobbik biedriem (un tas ticis nepārprotami apliecināts vairākās intervijās) nav spēris kāju pāri Nacionālā teātra slieksnim. Tomēr apsūdzības ir pārsteidzoši konkrētas: Nacionālajā teātrī nevajadzētu būt nevienai izrādei, kurās vectēvi izvaro pusaugu meitenes vai ungāru kareivji masturbē uz Austroungārijas karoga (tas ir, Ungārija ar robežām, kādas tās bija pirms 1920. gada), pastāvīgos teātra apmeklētājos atstājot neziņā, kādas ainas no kurām lugām ar to bija domātas.

Skandāls pieņēmās spēkā, kad kļuva zināms, ka Alfoldi ir atļāvis Rumānijas Kultūras institūtam izīrēt teātra ēku Rumānijas Nacionālās dienas[3] svinībām, kas ungāriem nozīmē kaut ko pavisam citu - tā atgādina par tautiešu miljoniem, kas tika zaudēti reizē ar Transilvāniju. Konservatīvie runāja par nodevību, bet Alfoldi par izlīgšanu. Galu galā Alfoldi atcēla vienošanos un atvainojās par nacionālo jūtu aizskaršanu. Tik un tā Jobbik Nacionālā teātra priekšā sarīkoja demonstrāciju (tās sākumā daļa dalībnieku par teātra ēku kļūdaini noturēja Mākslas muzeju), nievājoši saucot Alfoldi par “perversu zilo”. Vienlaikus ēkas pretējā pusē notika antidemonstrācija.

Nelielu parlamenta daļu pārstāvošās partijas apsūdzības nebūtu uztveramas sevišķi nopietni, ja valdošā partija Fidesz-MPP[4] atklāti nostātos (vai atteiktos nostāties) Alfoldi pusē. Viņu parlamenta locekļu paziņojumi turpina būt miglaini, tā kā kopainu iespējams iegūt, tikai saliekot kopā informāciju no baumām un citām intervijām. Mums, piemēram, ir zināms, ka izcila un mākslinieciski augstu novērtēta provinces teātra vadītājam tika piedāvāta (un iegūta viņa piekrišana) Alfoldi vieta. Mums arī ir zināms, ka Alfoldi tika jautāts (un saņemts atteikums), vai viņš gribētu kādu citu teātri Nacionālā vietā. Tā nu visi turpina gaidīt. Varbūt līdz šīs sezonas beigām, varbūt līdz Alfoldi līguma beigām.

Juridiski runājot, Alfoldi nav darījis neko tādu, kas padarītu likumīgu viņa atbrīvošanu no amata. Patiesībā viņa vadības divos gados apmeklētāju un abonentu skaits ir pieaudzis. Turklāt 2009.gads bija pirmais gads, kad Nacionālais teātris nesa peļņu. Alfoldi ieguva Ungāru Kritiķu asociācijas balvu par Nacionālā teātra atjaunošanu. Ungāru trupas no Transilvānijas ierodas viesizrādēs, ik nedēļas nogali no laukiem ierodas bērnu un pusaudžu pilni autobusi, lai skolnieki un studenti varētu redzēt ungāru un cittautu kanona lugas. Tā nu praktiskā ziņā Nacionālais teātris dara visu, kas tiek sagaidīts no nacionāla teātra.

Kāpēc tad Alfoldi vadība saskaras ar tādu pretestību? Iebildumi lielākoties ir balstīti konservatīvā estētikā, kas sakņojas 19.gs. priekšstatos. Saskaņā ar šīm idejām lugas režisoram vajadzētu būt „lojālam” autora nolūkiem, it īpaši tad, ja uzmanības centrā esošā luga ir ungāru kultūras kanona daļa. Vai tas nozīmē mirušo teātri Pītera Bruka izpratnē? Aktieri klasiskos kostīmos risina problēmas un idejas, kas (ja vispār) bijušas aktuālas pagātnē un nevis mūsdienās? Jāpiezīmē, ka mērenie kritiķi nepiemirst piemetināt - Alfoldi var darīt visu, ko vēlas, un izplatīt savas modernās idejas jebkurā citā teātrī, tikai ne Nacionālajā. Vai tas nozīmē māksliniecisko brīvību un interpretācijas brīvību visur citur, tikai ne Nacionālajā teātrī? Vai tas nozīmē, ka mūsu nacionālā identitāte ir kas tāds, kas nav mainījies kopš tās problemātika tika ievērota desmitgades un simtgades atpakaļ?