Grieķu teātris starp tradīciju un jauno, savējo un svešo

User Rating: / 0
PoorBest 

Saruna ar Elenu Karakouli, Atēnu Nacionālā teātra dramaturģi

Runājot par Grieķiju, primāri vienmēr domājam par amfiteātriem, gadu tūkstošiem senām tradīcijām. Antīkās traģēdijas joprojām ir bieža repertuāru teātru sastāvdaļa, tiesa, ne Latvijā, bet Rietumeiropā noteikti. Mūsdienu grieķu teātris toties ir samērā mazpazīstams. Tāpēc mans pirmais jautājums Tev ir diezgan vispārīgs: kā grieķu teātris izskatās mūsdienās?

Es mēģināšu pavisam vispārīgi ieskicēt mūsdienu teātra ainu. Lai to izdarītu, neizbēgami jārunā par grieķu teātra struktūru un sistēmu. Ja šodien runājam par grieķu teātri, tad visupirms ar to saprot Atēnas. Režisori un aktieri galvenokārt koncentrējas Atēnās, dzīvo šeit un veido savas grupas un projektus. Grieķijā ir tikai divi valsts teātri – Atēnās un Salonikos.

Tas nozīmē, ka pie jums ir tikai divas regulāri valsts atbalstītas teātra ēkas/institūcijas un viss pārējais ir tas, ar ko citur – Vācijā, Latvijā, arī citur – tiek saprasts “neatkarīgais teātris”? Kas principā nozīmē, ka pie jums tikpat kā viss teātris ir “neatkarīgs” un dalījums starp valsts un neatkarīgo šādā izpratnē nemaz nepastāv?

Tieši tā. Pie mums ir vairāki neatkarīgi teātri, kuri saņem atbalsu no valsts uz kādu noteiktu laika posmu, bet regulāri finansēti tiek tikai šie divi teātri – Nacionālais teātris Atēnās un Valsts teātris Salonikos. Atēnās ir apmēram 130 mazi teātri un spēles vietas, tāpat arī, protams, vēl citas neatkarīgas grupas, kas veido savus projektus ārpus kādām noteiktām telpām.

Šīm neatkarīgajām grupām tātad ir savas, pat ja nelielas, teātru ēkas? Ja viņi nesaņem valsts atbalstu, kā tās tiek finansētas – vai tās ir privātas iniciatīvas un sponsoru atbalsts?

Jā, tās ir privātas skatuves, kas ik gadus rada vienu vai divas jaunas izrādes, kuras tad arī tiek spēlētas cauru gadu. Arī katrai izrādei tiek piesaistīti privāti atbalstītāji. Pēdējos gados bez tam radušās aizvien vairāk alternatīvas spēles vietas, bāri un kādreizējās fabrikas, kuros savus projektus rāda jauni mākslinieki. Valsts atbalsts kultūrai Grieķijā ir ļoti mazs, un pašreizējā krīze situāciju, protams, radikāli pasliktinājusi. Tas ir oksimorons, kas raksturo mūsdienu Grieķiju.

Vai Atēnu Nacionālais teātris funkcionē līdzīgi repertuārteātriem citur Eiropā?

Galvenā un ļoti būtiska atšķirība ir tā, ka teātrim nav savas trupas, nav štata režisoru vai autoru. Aktieri un režisori tiek piesaistīti teātrim uz konkrētu izrādi.

Tātad nevienam no viņiem nav ilgstoša darba līguma ar teātri? Vai šī nedrošība kādā veidā atstāj sekas arī viņu mākslinieciskajā darbībā? Vai trupas princips Grieķijā ir kādreiz eksistējis, vai tiek diskutēts par tā iespējamu ieviešanu?

Labs jautājums. Līgumattiecības ar teātri vienmēr pastāv piecus mēnešus – tas ir vienas izrādes iestudēšanas laiks. Tāpēc visiem – kā aktieriem, tā režisoriem – paralēli ir arī citas darba attiecības: televīzijā, citu izrāžu iestudēšana u.tml. Nedrošība, protams, pastāv nepārtraukti. Neviens no aktieriem nezina, vai viņš nākamajā sezonā spēlēs vai nē. Protams, ir daži mākslinieki, ar kuriem teātris sastrādājas regulāri, kontinuitāte viņu darbā ir mērķis arī no teātra vadības puses, taču tie drīzāk ir daži gadījumi, nevis pastāvīga prakse. Repertuāra teātris, kāds tas ir, piemēram, Vācijā (un Latvijā – I.F.) Grieķijā nekad nav pastāvējis. Ir režisori, kas veido grupas ap sevi, taču šādu konstelāciju kopdarbības ilgums ir relevants. Kā struktūra un sistēma tas neeksistē. Par citu modeļu iespējamību tiek diskutēts regulāri, tāpat kā par aktieru un režisoru izglītību – Grieķijā nav nevienas augstākās izglītības iestādes aktieriem un režisoriem! -, taču diskusijas vienmēr atduras pret vienu un to pašu argumentu, ka šādiem eksperimentiem nepietiek naudas.

Kā Tu raksturotu teātru repertuāru? Par ko interesējas teātris, kādas tēmas un autori atrodas uzmanības centrā?

Saistībā ar repertuāru es galvenokārt varu runāt par Atēnu Nacionālo teātri, kurā pati strādāju pēdējos divus gadus. Dramaturga statuss teātrī paredz tiešā veidā darbu pie repertuāra veidošanas, kas tiek plānots kopā ar teātra māksliniecisko vadītāju. Pašreizējais mērķis ir līdzsvars starp klasiku un mūsdienu dramaturģiju, gan grieķu, gan arī ārvalstu. Šajā sezonā līdzās Moljēra Dons Žuans, Pētera Vaisa Marats Sads, Čehova Tēvocis Vaņa, Georga Bīhnera Leonss un Lena, Ibsena un Šekspīra lugām tika iestudēti arī tādi mūsdienu teksti kā Nikos Kazantzakis romāna Zorba dramatizējums Tzesaris Grauzinis režijā. Bez tam tika iestudēti vēl septiņi citi mūsdienu grieķu autoru darbi.

Šobrīd, kad Grieķija atrodas politiskas un pilsoniskas krīzes pašā centrā, teātris mēģina veidot dialogu ar sabiedrību. Atēnu Nacionālais teātris ielūdz strādāt vairākus no svarīgākajiem mūsdienu Eiropas režisoriem – Dimiteru Gočefu (Dimiter Gotscheff), Josi Vīleru (Jossi Wieler), Lorānu Šetuānu (Laurent Chetouane), kas teātrim palīdzējis gan pašam iegūt starptautisku dimensiju, gan arī nostiprināt nozīmīgu vietu internacionālā kontekstā. Bez tam pēdējos pāris gados Atēnās un Epidaurus pilsētā vasarā norisinās plašs starptautisks festivāls Greek Festival, uz kuru tiek ielūgti būtiskākie Eiropas un pasaules mākslinieki. Šogad cita starpā te tiks rādītas Pētera Šteina un Krištofa Varlikovska izrādes, festivālā piedalīses Pīnas Baušas Vupertāles dejas teātris. Tāpat vasarā notiek nozīmīgs festivāls Epidaurus pilsētā, kur tiek spēlēti galvenokārt atnīkie autori.

Tematiski pēdējos pāris gados ļoti nozīmīgi teātrī kļuvis diskutēt svarīgas sociālpolitiskas tēmas, īpaši aktuāls ir tēmu loks, kas saistās ar dažādu nāciju līdzāspastāvēšanu Grieķijā. Atēnu multikulturālā vide, tās sniegtie impulsi un tās radītie konflikti, daudzveidība un problēmas vienlaikus, kas no tās rodas, - tā ir viena no centrālajām tēmām mūsdienu dramaturģijā un teātrī. No jaunākās paaudzes autoriem te var minēt Akis Dimu, Vasilis Katsikonuris, Sakis Serefas, Lena Kitsopoulou. Vissvarīgākais jautājums šķiet esam: kā teātris var kļūt par vietu, kur tiek atspoguļota multikulturākās sabiedrības realitāte? Kādas ir iespējas to reflektēt? Kas ir svarīgi?

Teātris, par ko Tu līdz šim esi stāstījusi, drīzāk balstīts vai nesaraujami saistīts ar dramatisku tekstu iestudēšanu. Vai Grieķijā pastāv arī cita teātra tradīcija, vai līdzās klasiskajām teātra valodas formām eksistē arī eksperimentālas?

Dramatiskajai tradīcijai Grieķijā patiešām ir milzīga nozīme, tekstiem joprojām tiek ierādīta ļoti centrāla vieta iestudējumos. Taču dalījums starp tradicionālo un eksperimentālo, kāds tas pastāv šodien, drīzāk atkarīgs nevis no tekstiem, bet gan no iestudējuma. Leonsa un Lenas iestudējums Nacionālajā teātrī bija samērā eksperimentāls, tāpat arī Zorbas. Nacionālajā teātrī šogad viena no skatuvēm tika atvēlēta jaunajiem režisoriem, lai viņi šeit varētu diezgan brīvi iestudēt savas izrādes. Tā ka Nacionālajā teātrī tradicionālais un eksperimentālais atrodas diezgan lielā līdzsvarā, es domāju. Tāpat Atēnās kopumā rodas samērā daudz eksperimentālu darbu.

Ko Tu Eiropas teātra kontekstā dēvētu par īpaši raksturīgu mūsdienu grieķu teātrim, runājot par tā tēmām, izteiksmes veidu, mākslinieciskajiem līdzekļiem?

Manuprāt, saistībā ar mūsdienu grieķu teātri grūti runāt par kaut ko ļoti specifisku. Es drīzāk teiktu, ka tas pēc estētiskās daudzveidības – no reālistiskiem iestudējumiem Staņislavska tradīcijas garā līdz eksperimentāliem – un tēmu dažādības, tāpat arī centieniem noturēt līdzsvaru starp klasiskiem tekstiem un jauniem iekļaujas Eiropas teātra kopējā virzībā, kādu to pazīst arī citur.

Atēnu Nacionālais teātris: http://www.n-t.gr/en/

Grekk Festival Atēnās un Epidaurus: http://www.greekfestival.gr/Default.aspx