Sabiedrības līdzdalība – no masām uz individualitāti

User Rating: / 3
PoorBest 

Latvijā pašlaik ir moderni runāt par sabiedrības līdzdalību politikā. Joprojām dzīvojam pārejas laika demokrātijā, lai arī netrūkst cilvēku, kas patiesi uzskata, ka Latvijā demokrātijas nemaz neesot. Tas, ka Latvijā nebūtu demokrātijas, gan nav tiesa, jo Latvijā funkcionē pārstāvnieciska demokrātija, kurai ir nepilnvērtīgs līdzdalības kultūras saturs. Demokrātiskas kultūras raksturlielumus un problēmas Latvijas sabiedrībā esmu jau analizējis, tāpēc šajā rakstā vēlos pievērsties sabiedrības līdzdalības īpatnībām.[1]

Latvija nav atrauta no Vakareiropas kultūras telpas, un to ir tradicionāli iespaidojuši Eiropas mākslas un politiskās domas strāvojumi. Diemžēl padomju okupācijas laikā Baltijas inteliģence savu tradicionālo vidutāja lomu nomainīja pret ideoloģisko uzdevumusaņēmēja lomu, šādi kļūstot atrauta no Eiropas mākslas un politiskās domas jaunākajiem strāvojumiem. Maskavas bizantiskais patriarhālisms savienojumā ar Baltijas padomju republikās valdošo tradicionālismu atstāja Latvijas sabiedrībā un kultūrā paliekošu ietekmi. Vislabāk tā redzama atšķirīgajā mijiedarbībā starp triju Baltijas valstu elitēm un sabiedrību, kas savukārt atspoguļojas sakārtotā valsts pārvaldē un stabilā tautsaimniecības izaugsmē.[2]

Lai sasniegtu vienmērīgu tautsaimniecības attīstību, ir nepieciešama dažādu sabiedrības grupu piedalīšanās. Mūsdienu Eiropas Savienības attīstīto valstu pieredze rāda, ka ceļš uz to neizbēgami vijies caur izglītības sistēmas pilnveidošanu vai, kā to pieņemts moderni teikt, caur cilvēkresursu attīstīšanu. Latvijā diemžēl izglītības sistēmas attīstība pašlaik tradicionāli tiek skatīta caur paātrinātas un daudzkārt tikai ekonomiskai sistēmai pakārtotas attīstības prizmu, bet reti skar izglītības un mākslas lomu līdztiesiskas un cilvēka videi draudzīgas sabiedrības izveidē.

Tautas pārvaldes (demos – tauta un cratos – pārvalde) jēdziens tā 2400 gadu vēsturē ir mainījies. Laikiem cauri tas transformējies no Atēnu sapratnes par līdzdalību pašpārvaldē, kuru pārsvarā noteica oligarhiskas mājsaimniecības, uz viduslaiku Eiropas kristīgās kopības nozīmīgumu, vai padomju un autoritāro režīmu kolektīvās un nācijas pieredzi, lai tikai 20. un 21. gs. Rietumu pasaulē sāktu runāt par cilvēktiesībām un indivīda līdzdalības noteicošo lomu sabiedrībā. Demokrātiska režīma apstākļos indivīda dzīve nevar tikt skatīta atrauti no sabiedrībā notiekošā. Demonizējot padomju režīmu un ignorējot kontekstu, šodienas Latvijas valdošā politiskā elite lielāko tiesu pārprasti uzsver indivīda lomu kopējā sabiedrības labuma pārdalē, šādi nepārtraukti izvairoties no darba kārtības jautājumu risināšanas, kas varētu būtiski veicināt indivīda vēlmi piedalīties sabiedrības pārvaldē.[3] Kā jēdziens sabiedrības pārvalde skan ļoti atrauti no reālās ikdienas dzīves, taču patiesībā sabiedrības pārvalde nesākas pat vietējā pašvaldībā, bet gan cilvēkam pārvaldot pašam sevi. Proti, no mums pašiem ir atkarīgs, vai, kontrolējot sabiedrības paradumus, mūsu maksājumi apdrošinātājam, bankai un slimokasei dzīves laikā samazināsies vai pieaugs. Ļaujot, piemēram, sabiedrības locekļiem smēķēt uz nebēdu, vai – vēl dramatiskāk – palīdzot pubertātes vecuma jauniešiem brīvi nopirkt grādīgos dzērienus, katrs no mums ietekmē arī savas ilgtermiņa sociālā nodokļa iemaksas, jo veselības uzlabošanas izmaksas šādiem hipotētiskiem smēķētājiem un alkoholiķiem nāks no visu nodokļu maksātāju kabatām.

Lai izveidotu efektīvas un taisnīgas veselības aizsardzības, izglītības un nodokļu sistēmas, rietumeiropieši un no Eiropas izceļojušie emigranti Ziemeļamerikā un Austrālijā ir gājuši garu ceļu. Austrumeiropas valstis ir nemitīgi kopējušas labākos Eiropas un Ziemeļamerikas sabiedrības pārvaldes modeļus, taču vienlaicīgi pieturējušās pie tradicionālajām vērtībām. Šāda taktika ļāvusi tām saglabāt t.s. izredzēto grupu varu ar savdabīgu pieeju inteliģences aprindām. 20. gs. Austrumeiropas tradicionālā politika varēja pastāvēt pateicoties kolektīvisma garam un PSRS autoritārajai kontrolei. Atslābstot valsts kontrolei un tehnoloģiskajiem jauninājumiem ļaujot indivīdam pašam noteikt savu t. s. darba kārtību, ir izzudusi arī kolektīvā sadarbība sabiedrības locekļu un grupu vidū. Šajā ziņā globalizācija (industrializācija) un eiropeizācija ir ļāvušas pieaugt individuālajai pašapziņai (īpaši jaunākajai paaudzei). Tas gan nenozīmē, ka patriotisms un dzimtenes mīlestība tagad būtu automātiski zuduši, jo gan globalizācija, gan eiropeizācija tomēr savā ziņā likušas novērtēt arī kolektīvās kopības nozīmīgumu. Mūsdienu brīvā tirgus principi rada Latvijas kultūrai un identitātei daudz izaicinājumu. Tradicionāli Latvijas identitāte konstruēta, skatoties uz iekšu, uz latvietību un piemērojot labākos pārvaldes modeļus no ārpuses. Tādēļ būtu svarīgi īsi atskatīties, kā sabiedriskā līdzdalība vēsturiski attīstījusies masu demokrātijas apstākļos pēc revolucionārajiem satricinājumiem Centrāleiropā. Arī novērtēt, kādas ir izredzes sabiedriskās līdzdalības pieaugumam šodienas Latvijā, iespējams tikai tad, ja ņem vērā, kāds bija sabiedriskās līdzdalības attīstības ceļš Rietumeiropā pēc kara.

Lielbritānijā jau 1688. gadā revolucionārie notikumi mainīja Dieva svaidītā monarha tradicionālo lomu un lika izveidoties parlamentārajai demokrātijai, kas gan vēl nenozīmēja plašu sabiedrības līdzdalību, tomēr radīja politiskās partijas, ar kuru palīdzību, izmantojot parlamentāras cīņas metodes, varēja sacensties dažādi atšķirīgi politiskie atzari. Franču revolūcija (1789-1799) notika gandrīz vienlaicīgi ar padomju historiogrāfijā aizmirsto Amerikas Savienoto Valstu (1776) izveidi. Šie trīs notikumi lauza tradicionālās sabiedrības modeli un bija aizsākums demokrātiskas līdzdalības vilnim Rietumu pasaulē. Turpretim Centrāleiropā lielāko pilsētu iedzīvotāji, nacionālās atmodas vadītāju saukti, tikai 1848. gadā devās ielās paust attieksmi pret tradicionālo varu. Šeit liberāļu uzdevums no cīņu biedriem Rietumeiropā atšķīrās ar to, ka papildus vēlmei darboties sabiedrības labā viņiem bija jāatmodina arī snaudošais nacionālisms. Bet inteliģences pārstāvjiem atlika tikai divas iespējas – vai nu nostāties varas slavināšanas, vai arī revolucionārās pozīcijās. Šādi Centrāleiropas valstīs iedzīvotāji tiecās vairāk aizstāvēt nevis viņiem daudzkārt svešās liberālisma, bet gan nacionālās kopības idejas, jo tās bija saprotamākas. Jāpiebilst arī, ka Centrāleiropas nemitīgi augošo pilsētu iedzīvotājiem sapratne par demokrātisku līdzdalību atšķīrās ne tikai atkarībā no to attāluma līdz Parīzei, bet arī atkarībā no attiecīgās teritorijas urbanizācijas pakāpes.

Embed ievieto šo failu savā mājas lapā

Pēc brīvības cīņām bija moderni paplašināt vēlētāju loku, pazeminot vēlētāju vecumu (no 21 līdz 18) un ļaujot vēlēt arī sievietēm.[4] Pieaugošā urbanizācija un Rīgas kā tradicionāli lielākā un multikulturālākā Baltijas valstu tirdzniecības centra loma iezīmēja arī atšķirības sabiedrības līdzdalībā ar Latvijas ziemeļu un dienvidu kaimiņiem. Sabiedrības noslāņošanās rezultātā cariskajā Latvijā jau 19. gs. beigās radās sociālistiska partija, kas padarīja Latvijas inteliģences aprindas uzkrītoši kreisākas, nekā topošajā Lietuvā un Igaunijā. Lai arī sociāldemokrātija bija populāra, tomēr toni vēlāk, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados Latvijas partiju politikā noteica pilsoniskās un nacionāli noskaņotās aprindas. PSRS loma, musinot sociāldemokrātus ar utopiskiem piedāvājumiem, un autoritārisma popularitāte Eiropas rietumos neļāva Latvijā attīstīties ilgspējīgai multikulturālai populārajai kultūrai. Tas lika noniecināt liberālo demokrātiju un padziļināja kolektīvās kultūras vērtības. Pasaules ekonomiskā krīze un valsts pārvaldes mazspēja ļāva ņemt virsroku autoritārām vērtībām un izplūdušām tautas vienotības idejām. Ulmaņlaika sabiedrības līdzdalību noteica vadoņa aicinājumi uz kopēju rīcību, nevis pilsoņu vēlme aizstāvēt savas pilsoniskās brīvības. PSRS okupācijas režīmam nebija grūti pārmantot tās autoritārās idejas, kas noteica pilsonisko piesardzību pēc 1934. gada 15. maija.

Kamēr PSRS okupācijas laikā Latvijas iedzīvotāji bija spiesti cīnīties pret mītisko pasaules imperiālismu, Rietumeiropas kreisi noskaņotā inteliģence pēc labklājības valsts stagnācijas pagājušā gadsimta 70. gados uzsāka materiālās labklājības izkurtējušo iedzīvotāju iesaistīšanu pašpārvaldē. Dzelzs priekškara otrā pusē Latvijā šai laikā daļa inteliģences un patriotiski noskaņotu iedzīvotāju sadarbošanos ar PSRS okupācijas varu uzskatīja par nodevību. Taču daļa sabiedrības tomēr sadarbojās ar varas pārstāvjiem un šādi Latvijas sabiedrībā bija novērojama tipiskā Austrumeiropas inteliģences dilemma. Kamēr Latvijas intelektuāļi līdzīgi saviem likteņa biedriem uz austrumiem no Oderas bija spiesti iet savu LPSR pārbaudījumu ceļu, Eiropas kolēģi uz rietumiem no Oderas pauda satraukumu par līdzdalības trūkumu tradicionāli aktīvajos zemāko šķiru pārstāvjos. Lai izrautu sabiedrību no labklājības valsts miegainuma un televīzijas izraisītās norobežošanās, inteliģence mēģināja aizvadīt politiku līdz t. s. vienkāršajam pilsonim ar mākslas palīdzību.

Lai arī liberāldemokrātiska režīma apstākļos marginalizēti, tomēr Rietumeiropas mākslinieki uzdeva pamatotu jautājumu – cik lielā mērā māksla ir filtrs, lai sublimētu negatīvās politikas procesa enerģijas un kompensētu tradicionālās autoritātes trūkumu sabiedrībā? Rietumeiropas labklājības valsts bija apvienojusi liberālā kapitālisma un sociāldemokrātijas režīma labākās īpašības, un šādi 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma revolucionārā sentimenta sabiedrībā risināja problēmu, kas nozīmēja arī spontānas pilsoņu līdzdalības nogriešanu pašā saknē. Vācijas Federatīvajā Republikā sociāldemokrāti, piemēram, pēc 1959. gada Badgodesbergas konferences nolēma, ka turpmāk darbosies saskaņā ar VFR pamatlikumu (konstitūciju) un nemusinās Vācijas pilsoņus uz PSRS rosinātu utopiju piepildīšanos. Šādi varas pārstāvji tradicionāli skeptiskajiem inteliģences pārstāvjiem atstāja iespēju skatīties uz varas turētājiem caur personisko pārdzīvojumu prizmu, jo pārstāvnieciska demokrātija, lai arī ierobežoti (salīdzinot ar tiešo demokrātiju), tomēr nozīmēja lielāka pilsoņu skaita līdzdalību pašpārvaldē. Arī vēlāk sekojošā hipiju kustība bija daļēja intelektuāļu vēlme izdzīvot materiālās pasaules nepilnvērtību ar personiskā pārdzīvojuma palīdzību.

Arī LPSR it sevišķi 20. gs. 80. gados populārā kultūra bija veids kā rosināt sabiedrību būt politiski aktīviem. Šajā ziņā minamas būtu kaut vai tādas rokgrupas kā Līvi vai Pērkons, kas caur mūziku aicināja jauniešus pārdomāt padomju propagandas sludinātās vērtības. Apstākļi Rietumeiropas un LPSR māksliniekiem, protams, atšķīrās, taču gan vienā, gan otrā gadījumā viņi sasniedza savu mērķi, jo ar personiskā pārdzīvojuma palīdzību uzrunāja cilvēkus. Latvijas Trešās atmodas mūziķi, mākslinieki un radošā inteliģence radīja alternatīvu jeb citu piedāvājumu tobrīd valdošajām vērtībām.

Tas, ka arī Latvijā mākslas jomu pārņems merkantilisms, bija paredzams jau aizsākoties neatkarības atgūšanas procesiem. Neatkarīgi no pastāvošā režīma māksliniekiem visos laikos ir pastāvējusi dilemma par sadarbību ar varas eliti, jo tā tradicionāli ierobežo indivīda brīvo gribu. Liberālā demokrātijā tās ierobežojumi ir domāti valsts konstitucionālā satvara saglabāšanai un labums no tā ir vairumam sabiedrības locekļu. Šajā punktā liberāla demokrātija krasi atšķiras no nenoturīgām nacionālisma, anarhijas un komunisma ideoloģijām, kurās patiesībā brīvo gribu baudīt paredzēts tikai nelielai sabiedrības daļai.

Latvijas iedzīvotāju kūtrums attiecībā uz politisko līdzdalību ir objektīvu apstākļu radīts. Tradicionāli uz iekšu vērstais un provinciālais nacionālisms kombinācijā ar pārmaiņām visās dzīves jomās ir dezorientējis Latvijas sabiedrības locekļus. Padomju visuresošās auklītes tipa labklājības valsts zudums ir nostādījis vecāko paaudzi pret liberāldemokrātiskām vērtībām un radījis augsni populismam, šādi radot nepatiku pret valsti kā slikti režisētu politisku teātri. Dažkārt, aušīgi pārprotot Rietumu liberālisma vērtības, vidējā paaudze ir padevusies materiālo vērtību valdzinājumam jauna mājokļa, auto, gadskārtēja kalnu slēpošanas atvaļinājuma un reizēm arī jauna dzīvesbiedra veidolā. Jaunākā paaudze cenšas atdarināt Holivudas piedāvātās “dzīve ir tusiņš” vērtības. Vērtību nesakritība starp dažādām Latvijas iedzīvotāju paaudzēm ne tikai neveicina sabiedrisku saskaņu, bet kombinācijā ar sabiedrības noslāņošanos atsvešina pilsoņus no valsts. Kopējo situāciju vainago politiskās elites visai maldīgais uzskats, ka, iestājoties Eiropas Savienībā un NATO, tā ir izdarījusi visu nepieciešamo un tādējādi Latvijas neaizskaramība ir automātiski nodrošināta. Tā ir savdabīga Rietumos pieņemto liberāldemokrātisko vērtību interpretācija. Patiesībā Latvijas politiskās elites uzvedība klaji parāda, ka tā savā domāšanā (kas izpaužas pārvaldes kultūrā) nav spējusi pārvarēt bandītiskos privātkapitāla uzkrāšanas un pārdales principus, kas bija spēkā 20. gs. 90. gadu sākumā. Tā vietā, lai risinātu to jautājumu loku, kas veicinātu sabiedrības uzticību valsts institūcijām, patreizējā politiskā elite spēlē valsti pārliecībā, ka pietiek ar to, ja vēlētājiem kā ierasts sasola brīnumus pirms vēlēšanām. Te īpaši jāuzsver, ka tieši Latvijas pilsoņu tūkstošu došanās uz Īriju ir veicinājusi strauju vidusslāņa pieaugšanu un tam sekojošās prasības pēc cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem. Vidusslānis pamazām ir atmodies no “septiņu trekno gadu” miega - redz valdības un parlamenta nevēlēšanos iegrožot cenu kāpumu vai arī ierēdniecības patvaļu un sāk pieprasīt godīgu politiku.

Tradicionāli tā ir politiskā vai intelektuālā elite, kas cenšas sabiedrības vairākumam norādīt uz kolektīvās sadarbības ieguvumiem. Ja tagadējā Latvijas politiskā elite nav spējīga sabiedrībai izskaidrot ieguvumus no sabiedrības līdzdalības pašpārvaldē, tad savu artavu noteikti var dod intelektuāļu un mākslinieku aprindas. Pagājušā gada novembra sākuma notikumi jau norādīja uz šādu attīstības scenāriju. Tagad atliek vien cerēt, ka scenārija izspēle nepaliks tikai nodomu līmenī. Ziema Latvijas platuma grādos atstāj iespaidu uz cilvēku uzvedību, taču šo ietekmi nedrīkst pārvērtēt, tāpat kā nedrīkst novērtēt par zemu mākslas elites iespējamo devumu lielāku sabiedrības masu iešūpošanā.

Sabiedrības līdzdalības trūkums Latvijā slēpjas tradicionālajā sakārtas, PSRS sabrukuma dēļ radušos satricinājumu un liberālo vērtību nekritiskā pārņemšanā. Turpinot šabloniski un izrauti no konteksta kopēt Rietumeiropas piemērus un neļaujot atsevišķajam indivīdam izpausties, Latvijas politiskā elite patiesībā vēlas sasniegt 21. gs. mērķus ar 19. gs. līdzekļiem. Visā vainot padomju totalitārisma mantojumu ir pārāk vienkāršoti. Līdzīgi strausiem iebāzt galvu smiltīs un neredzēt PSRS sabiedrības pozitīvās īpašības ir tikpat tuvredzīgi. Mūsdienu Latvijas sabiedriskās līdzdalības jautājums varētu skanēt, nevis – kas man par to tiks vai kas man norādīs ceļu, bet gan – kā mana līdzdalība palīdzēs man sekot saviem mērķiem, neierobežojot citus viņu personisko mērķu sasniegšanā un šādi veicinot kopēju sabiedrības labumu? Kad jautājums tiks šādi uzstādīts, tad ar līdzdalību Latvijā viss būs kārtībā. Piedāvājums individuālam pārdzīvojumam vienmēr tiks radīts, un tad jau arī būs kolektīvais pieprasījums.

Raksta pirmpublicējums žurnālā TERITORIJA Nr.1/ 2008.