Samazināt, palielināt... jeb Teātru politika Latvijā

Lietotāju novērtējums: / 0
SliktākaisLabākais 

„Laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam teātri apmeklējuši vidēji 26 no 100 Latvijas iedzīvotājiem.Savukārt Somijā šajā laika posmā uz teātri devušies vidēji 42 no 100 iedzīvotājiem, bet Igaunijā – vidēji 61 no 100 iedzīvotājiem. Publiski pieejamā statistika par Nīderlandi rāda, ka laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam teātri apmeklējuši vidēji 99 no 100 iedzīvotājiem.”[1]

Lai arī Nīderlandes salīdzinoši augstajiem rādītājiem pēdējos gados ir tendence arvien pieaugt, tomēr Holandes Skatuves mākslu fonds, kas atbild par mazo teātru, dejas un mūzikas iniciatīvu finansēšanu, veicis nopietnu analīzi, lai izprastu, kā uzlabot teātra mākslas rādītājus un kādus kritērijus ietvert dotāciju piešķiršanas noteikumos. Tiek secināts, ka pārāk maz uzmanības veltīts jaunu auditoriju attīstīšanai un demogrāfiskajām izmaiņām sabiedrībā. Tiek rosināts jaunajās prioritātēs iekļaut ne vien māksliniecisko kvalitāti, bet arī skatītāju skaitu, kases ieņēmumus, efektivitāti, mākslas izglītības lomu, kultūras daudzveidību un starptautisko sadarbību.

Savukārt Austrālijas Mākslas padome ir veikusi pētījumu, lai rosinātu diskusiju par digitālo tehnoloģiju priekšrocību izmantošanu skatuves mākslās. Atšķirībā no citām kultūras industrijām (grāmatniecība, kino) skatuves mākslas pagaidām digitālās tehnoloģijas izmanto maz. Pēdējā laikā plašāku uzmanību šai jomai pievērsa Metropolitēna Operas izrāžu pārraidīšana kinoteātros. Pētījumā analizēts, kādas ir iespējas izmantot digitālās tehnoloģijas skatuves mākslās – mārketinga jomā, izglītības projektos, veicot izrāžu ierakstus un tos arhivējot, administrācijas darbā, līdz pat izrāžu virtuālai pārraidīšanai.

Anglijas Mākslas padome publiskojusi rīcības plānu 2008.-2011. gadam Augstā māksla – visiem (Great art for everyone). Viena no četrām galvenajām prioritātēm ir: “visiem Anglijas bērniem un jauniešiem sniegt iespēju satikties ar mākslu – kā dalībniekiem un kā skatītājiem.” Kā arguments tiek minēts fakts, ka “saskare ar augsto mākslu bērniem un jauniešiem palīdz ne vien attīstīt viņu mākslinieciskās iemaņas un izpratni par kultūru, bet arī ir ieguldījums viņu talantu attīstībā jebkurā dzīves jomā”. Viens no praktiskiem piemēriem šī plāna īstenošanā ir “2,5 miljonu mārciņu programma”, kas paredz no 2009. gada februāra līdz 2011. gada martam noteiktās nedēļas dienās bērniem un jauniešiem līdz 26 gadu vecumam ļaut teātri apmeklēt par brīvu. Šajā programmā jau ir iesaistījušies 95 teātri visā Anglijā, un kopumā paredzēts izdalīt vienu miljonu brīvbiļešu.

Tie ir tikai daži piemēri par to, cik dažādos virzienos tiek attīstīta teātra mākslas politika citviet. Arī Latvijā nesen tika izstrādāti jauni kritēriji teātru finansēšanai no 2010.gada, tomēr tas plašāku teātra sabiedrības diskusiju par teātru lomu un vietu mūsdienu Latvijā neizraisīja. Skaļāk izskan cits Kultūras ministrijas plāns 2010.gada budžeta samazinājuma kontekstā – finansējuma un atbildības sloga pārlikšana uz pašvaldībām (Daugavpils, Liepājas teātri). Arī tas diemžēl notiek bez plašākas diskusijas un piedāvājuma par citiem risinājumiem.

Latvijā pēdējos 20 gados ir notikušas ne mazums pārmaiņu – politiskajos, ekonomiskajos, sabiedriskajos procesos; sabiedrības brīvā laika pavadīšanas ieradumi ir mainījušies kardināli. Tāpat kā citviet Eiropā Latvijas sabiedrība noveco, bērniem un jauniešiem par teātra vai muzeju apmeklējumu pievilcīgākas šķiet citas izklaides. Iedzīvotāji ir kļuvuši mobilāki – noklausīties koncertu Stokholmā vai noskatīties mūziklu Londonā nav ārkārtējs izņēmums; arvien pieaug interneta lietotāju skaits. Protams, tas viss ir atstājis arī ietekmi uz teātru darbību, tomēr es teiktu, ka jūtamāko ietekmi tas ir atstājis uz teātru mārketingu, kas šajos gados ir profesionalizējies – tiek ņemta vērā skatītāju segmentācija, izmantotas dažādas akcijas un speciālie piedāvājumi, analizēti biļešu pārdošanas rezultāti, ieviesta biļešu tirdzniecība internetā u.c.

Tomēr teātru sistēma un valsts politika nav mainījusies kardināli. Pagājušā gadsimta 90. gados tiek slēgts Operetes teātris, Jaunatnes teātra latviešu un krievu trupa, tā vietā izveidots Jaunais Rīgas teātris. Liepājas teātris 90.gados tiek nodots pašvaldībai, saglabājot arī valsts finansējumu. Teātra sistēma joprojām balstās repertuārteātra modelī un ēkas-trupas nedalāmā vienībā. Neatkarīgo teātru mēģinājumi nav vainagojušies ar atšķirīgu un citādu piedāvājumu, kas izšķirīgu spētu ietekmēt pārmaiņas visā sistēmā, talantīgie jaunie režisori ātri tiek integrēti valsts teātru sistēmā. Domāju, ka Nepanesamā teātra arteļa trijotne (Kairišs, Šmits, Džilindžers) varēja izraisīt nozīmīgākas izmaiņas teātra sistēmā, jo viņi nāca ar mākslinieciski novatorisku piedāvājumu un sava laika kontekstā – ar citas formas izrādēm, ar „neatkarīgā” teātra koncepciju mākslinieciskā ziņā. Tagad tik var domāt, „kā būtu, ja būtu” – ja viņi būtu turpinājuši strādāt kopā un būtu izveidojuši administratīvi un juridiski neatkarīgu teātri. Savukārt neatkarīgais teātris Skatuve gadiem centās kopēt repertuāra teātra modeli, tāpat arī daži citi neatkarīgie teātri (piemēram, Jaunatnes teātris). Varbūt dažās no pēdējo gadu norisēm var likt vienlīdzības zīmi starp vārdiem „neatkarīgs teātris” un „alternatīvs piedāvājums” (Dirty Deal Teatro), tas ar laiku (ja vien šis laiks nesakristu ar ekonomisko krīzi) radītu daudzslāņainu teātra vidi, kurā būtu „lielie”, tradicionālākas ievirzes teātri ar garantētām dotācijām, neatkarīgie teātri ar konkursa kārtībā iegūstamu finansējumu (teiksim, uz gadu) un dažādi projekti, kam var piesaistīt finansējumu no VKKF un citiem avotiem. Tāpat savu krāsu teātra dzīvē ienestu Latvijas Jaunā teātra institūts un Latvijas Teātra darbinieku savienība, festivāli, konkursi un citas norises. Turklāt „lielo” teātru modeļi un dotācijas uzliktie pienākumi varētu būt daudzveidīgāki. Pieļauju, ka ne visiem reģionu (un varbūt arī ne visiem Rīgas) teātriem būtu jābūt ar patstāvīgu trupu un repertuāru, tie varētu it veiksmīgi darboties kā atvērtā skatuve vai producentu grupa. Tomēr visām reformām un diskusijām vajadzēja notikt "labajos laikos", kad bija pietiekami finansu līdzekļi, jo tagad „reformas” vairāk izskatās pēc slēgšanas.

Tomēr, lai vai kā krīze iegrozītu Latvijas teātru dzīvi, daži jautājumi būtu jāuzdod neatkarīgi no reformu apjoma un ātruma: kāda ir (būs) teātra loma sabiedrībā; kādai jābūt valsts (reģiona, pašvaldību) politikai teātru jautājumā; kādai jābūt teātra sistēmai, lai teātri spētu īstenot skatītāju un valsts vai pašvaldību izvirzītās vēlmes un uzdevumus? Kāda ir (būs) teātra loma sabiedrībā? Kādai jābūt valsts (reģiona, pašvaldību) politikai teātru jautājumā? Kādai jābūt teātra sistēmai, lai teātri spētu īstenot skatītāju un valsts vai pašvaldību izvirzītās vēlmes un uzdevumus?

Teātra loma sabiedrībā

Teātrim kā vienam no spēcīgākajiem mākslas veidiem, kas tieši uzrunā skatītāju, var būt dažādas lomas un uzdevumi – tas var piedāvāt garīgu piedzīvojumu vai izklaidi, izglītot, integrēt, pat – veicināt valsts ekonomisko izaugsmi.

Par teātra nozīmi un lomu sabiedrībā pārāk plašas diskusijas nav izvērsušās. Visvairāk, šķiet, par to ir runājis Alvis Hermanis, kurš arī ne vien runās, bet dzīvē to īsteno – Jaunajā Rīgas teātrī piedāvājot principiāli atšķirīgu sarunu ar skatītāju. Domāju, ka, ilgtermiņā skatoties, viņam noteikti ir taisnība. Jo nākamajās desmitgadēs arvien grūtāk būs skatītāju pārliecināt, kādēļ viņam jātērē viss vakars un arī nauda, lai pavadītu laiku teātrī. Kāds būs šis īpašais teātra piedāvājums, ko neizkonkurēs ne TV, ne kino, ne vakars mājās, ne restorāna apmeklējums, ne ceļojums vai kas cits? Man liekas, ka samērā daudzi teātri uz jautājumu, ko sniedz vakars teātrī, šobrīd kā atbildi piedāvā – izklaide, iespēja paskatīties „dzīvajā” iemīļoto aktieri, bet daudz daudz retāk – garīgs piedzīvojums, satikšanās ar citu realitāti, iespēja uzzināt/piedzīvot kaut ko tādu, ko ikdienas dzīve un citas izklaides nepiedāvā. Protams, teātri aizbildināsies ar pieprasījumu – saskaņā ar pētījumu 53% aptaujāto teātru apmeklētāju vislabprātāk apmeklē izklaidējoša rakstura izrādes. Tomēr domāju, ka tā nav ilgtermiņa stratēģija teātru attīstībai.

Arī teātra izglītības loma netiek pilnībā novērtēta. Lai arī katrs teātris iestudē izrādes bērniem, tomēr visi, kas ir mēģinājuši saviem bērniem atrast piemērotu izklaides un izglītojošu iespēju, zina, ka šāds piedāvājums Latvijā tomēr ir ļoti šaurs un rets. Cik daudz iespēju teātrim būtu veidot dažādas izglītojošas programmas, darbnīcas, ekskursijas teātra aizkulisēs, iespēju „piedzīvot” un izmēģināt teātra aizkulišu darbiņus lieliem un maziem. Tas neprasa lielus finansiālus un citus ieguldījumus. Protams, ir arī ļoti labi piemēri un centieni šajā jomā gandrīz ikkatra teātra darbībā, tomēr teātra izglītojošā funkcija nav prioritāte ne teātriem, ne Kultūras ministrijai.

Profesionālais teātris ir samērā ekskluzīva un dārga māksla, par kuras nepieciešamību diemžēl nāksies (jau nākas) pierādīt – gan valdībai, gan iedzīvotājiem. Tādēļ teātriem būtu jādomā par argumentāciju ne tikai vārdos, bet arī darbos – iesaistot un piesaistot skatītājus visdažādākajos veidos – gan domājot par teātra lomu un sarunu ar skatītāju nākotnē, gan izmantojot izglītības projektus, gan domājot par integrāciju un ļoti lielas sabiedrības daļas, kuras dzimtā valoda nav latviešu, iesaistīšanu pastāvīgās auditorijas lokā. Vieglu roku valdība samazina, pat likvidē finansējumu kultūrizglītībai un amatiermākslai – nozarēm, kuras tiešā veidā skar daudz lielāku sabiedrības daļu. Piemēram, apmeklētāju skaits kultūras un tautas namos tikai amatiermākslas pasākumiem ir mērāms miljonos (2.5 miljoni 2008.gadā), savukārt profesionālo teātru apmeklētāji ir mērāmi tūkstošos (674 tūkst. 2008.gadā).

Vai teātri ir radošās industrijas?

It bieži tiek norādīts uz teātru lomu ekonomikas sildīšanā – kā tad īsti ir, vai teātri Latvijā ir radošā industrija un vai to ieguldījums ekonomikā ir būtisks?

Pilnīgi noteikti var teikt, ka uz teātriem attiecas visi ekonomiskās ietekmes rādītāji, kas minēti pētījumā „Kultūras sektora ekonomiskā nozīme un ietekme Latvijā” (Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija pēc VKKF pasūtījuma, 2007). Pirmkārt, kultūras sektora izraisītā ekonomiskā ietekme. Pētījumā secināts, ka 2005.gadā no valsts un pašvaldību finansējuma saņemtais 1 Ls piesaistījis 0,21 Ls no citiem avotiem. Teātriem vidēji valsts dotācija sedz 50%, pašvaldību dotācija 5% no teātru budžeta, savukārt 45% teātri vai nu nopelna vai piesaista papildus līdzekļus. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijas teātri ir spiesti nopelnīt ļoti lielu sava budžeta daļu. Piemēram, Igaunijā un Somijā pašu ieņēmumi ir ap 30%.[2]

Attiecīgi, spriežot pēc šiem datiem, teātra jomā ekonomiskais efekts ir daudz augstāks nekā kultūras nozarē vidēji – teātri katram valsts dotācijas latam piesaista vēl vienu latu.

Otrkārt, kultūras netiešā ietekme – 2005.gadā no katra lata, kas ieguldīts kultūras nozarē, 0.49 Ls novirzīti citu nozaru uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka katra kultūras nozarē ieguldītā lata netiešais ieņēmumu efekts ir 1.49 Ls. Noteikti arī teātra nozares institūcijas izraisa šo „netiešo” efektu, jo teātru darbība ir cieši saistīta ar citiem pakalpojumu sniedzējiem.

Treškārt, nodarbinātība. Pētījumā secināts, ka 2005.gadā katra darba vieta kultūras sektorā ir atbalstījusi 0.62 darba vietas citos ekonomikas sektoros valstī.. Nav datu par to, cik lielā mērā teātri ir atbalstījuši nodarbinātību citos ekonomikas sektoros, tomēr teātri par saviem pamatdarbā nodarbinātajiem darbiniekiem nodokļos arī samaksā lielu daļu (daži teātri – gandrīz visu) no dotācijās piešķirtajiem līdzekļiem, izrāžu veidošanai nopelnot līdzekļus vai piesaistot no citiem finansējuma avotiem. Tieši teātra nozarē strādājošo skaits 2008.gadā bija 1102 darbinieki (9 valsts un pašvaldību teātri), kas ir 5.9% no valsts un pašvaldību kultūras institūcijām strādājošajiem

Nebūtu jāšaubās par teātru spēju sniegt ekonomisku atdevi no valsts un pašvaldību ieguldījuma. Tomēr tas, ko var un vajag valsts politikai regulēt – kādiem mērķiem šī dotācija tiek piešķirta (visticamāk, tie nav ekonomiska rakstura mērķi un galvenais uzdevums teātriem nav nopelnīt pēc iespējas vairāk, iestudējot izklaidējoša rakstura „grāvējus”) un to, vai šis ieguldījums tiek izmantots iespējami efektīvi. Par to – tālāk.

Teātru politika

Kāda tad ir un kādai būtu jābūt valsts (reģionu, pašvaldību) politikai teātra jomā?

Likums par pašvaldībām nosaka, ka viena no pašvaldību autonomajām funkcijām ir „rūpēties par kultūru un sekmēt tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību (organizatoriska un finansiāla palīdzība kultūras iestādēm un pasākumiem, atbalsts kultūras pieminekļu saglabāšanai u.c.)”. Toties Kultūras ministrijas reģionālās kultūrpolitikas uzdevums ir „veicināt profesionālās mākslas pieejamību”.

Lai sekmētu līdzsvarotu kultūras procesu attīstību un kultūras pieejamību visā valsts teritorijā, „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. – 2015. gadam” paredz nodrošināt minimālo „kultūras pakalpojumu grozu” – tiešajā dzīves vietā pieejamo minimālo kultūras pakalpojumu klāstu, ko atbilstoši katram administratīvi teritoriālajam līmenim nodrošinās vietējā infrastruktūra. Minimālais „kultūras pakalpojumu grozs” paredz, ka katrā reģionā ir profesionālā teātra izrādēm piemērota skatuve. Savukārt katrā apdzīvotā vietā ir nodrošināta radio un TV raidorganizāciju darbība, ar kuru starpniecību tiek paplašināta profesionālās mākslas pakalpojumu pieejamība, piemēram, pārraidīti teātra izrāžu ieraksti.

Kultūrpolitikas mērķi vadlīnijās nedefinē attīstības virzienus tieši teātra jomā, tomēr skar vairākas būtiskas pamatnostādnes, piemēram, attīstīt radošo daudzveidību un stimulēt tiekšanos pēc izcilības, sekmēt līdzsvarotu kultūras procesu attīstību un kultūras pieejamību visā Latvijas teritorijā, attīstīt un pilnvērtīgi izmantot kultūras potenciālu indivīdu izglītošanai visa mūža garumā, sekmēt dialogu un saprašanos starp kultūrām un nācijām.

Principā jāsecina, ka mērķi, kas noteikti likumos un vadlīnijās, ir uzstādīti veiksmīgi un aptver visu sabiedrības grupu intereses. Bet kā ar to realizāciju? Pieejamību visiem Latvijas iedzīvotājiem līdz šim daļēji nodrošināja tas, ka Kultūras ministrija finansēja 8 profesionālos teātrus (tostarp Liepājas teātri, kas ir pašvaldības pārziņā, Valmieras un Daugavpils teātrus). Rīgā – 5 teātri, no kuriem viens – Valsts Leļļu teātris – orientējas uz bērnu auditoriju. Bez konkursa tiek atbalstīts arī viens neatkarīgais teātris - Gaļinas Poļiščukas teātra observatorija.

Ar dažādu finansējuma avotu atbalstu tiek rekonstruēti kultūras nami visā Latvijā, līdz ar to radot papildus infrastruktūru, kur būs iespējams arī izrādīt teātra izrādes. Ar struktūrfondu atbalstu paredzēts uzcelt vai rekonstruēt reģiona kultūras centrus un koncertzāles. 2010.gada budžeta samazinājuma kontekstā notiek diskusijas par tālāko reģiona teātru nākotni un finansējuma modeli. Kultūras ministrija cenšas šo atbildības jomu „decentralizēt” uz pašvaldībām. Ļoti iespējams, šādi „decentralizācijas” centieni beigsies ar teātru slēgšanu (pavisam reāli tas ir Daugavpils gadījumā). Kādi būtu risinājumi? Kultūras ministrijai uzsākt sarunas ar reģiona pašvaldībām (ne tikai ar vienu pašvaldību, kurā atrodas teātris), tās iesaistot teātra (un citu reģiona kultūras institūciju) finansēšanā; mainīt modeli no repertuāra teātra uz atvērto skatuvi vai producentu grupu, ko finansētu pašvaldība, bet valsts piešķirtu dotāciju viesizrādēm šajā reģionā. Protams, neviena no reformām nav viegla krīzes apstākļos, tomēr risinājumu meklēšana varētu ilgtermiņā atrisināt reģiona teātru pastāvēšanu. Pretējā gadījumā izskatās, ka vienīgais, kas reģionos paliks – būs izremontēta un uzcelta infrastruktūra, bet nebūs kultūrpolitisku mehānismu ne valsts, ne pašvaldību līmenī šo skatuvju piepildīšanai ar profesionālām teātra izrādēm.

Sākot no 2010.gada ir izveidoti jauni kritēriji dotācijas piešķiršanai, kurā ietilpst ēku uzturēšanas izdevumi un bāzes izdevumi (15% jauniestudējumiem; 15% atbilstoši kvalitātes vērtējumam; 40% proporcionāli apmeklējumu skaitam; 25% proporcionāli izrāžu skaitam; 5% viesizrādēm (izrādēm ārpus teātra pastāvīgajām telpām)). Pagaidām šie kritēriji nav pārbaudīti „darbībā”, tomēr var secināt, ka tie īsti neatbilst un nebalsta nevienu no augstākminētajiem kultūrpolitikas stratēģiskajiem mērķiem – izcilība tiek taksēta tikai ar 15% no bāzes izdevumiem paredzētā finansējuma, savukārt citi mērķi – radošā daudzveidība, integrācija, mūžizglītība, pieejamība netiek stimulēti nemaz vai maz. Daļēji šo mērķu realizācija tiek atstāta „fakultatīvā” kārtā teātru pašu izvēlei, proti, iespēja iesniegt projektus Valsts Kultūrkapitāla fondā. Piemēram, vairākus gadus darbojas mērķprogramma teātru viesizrādēm. Tomēr domāju, ka viesizrāžu un teātra mākslas pieejamības jautājums būtu risināms tiešā veidā – caur konkrētiem nosacījumiem, piešķirot dotāciju.

Kādai būt teātru sistēmai?

Kopš 2002.gada teātru dotācijas ir arvien pieaugušas, augstāko punktu sasniedzot 2008.gadā (salīdzinot ar 2000.gada dotācijām pieaugums ir 6.8 reizes). „Kritiskais” samazinājums 2009.gadā teātru finansējumu ir atmetis apmēram 2007.gada līmenī un tas vienalga ir 4.7 reizes lielāks nekā 2000.gadā. Protams, atalgojums teātra nozarē šajos gados ir audzis nozīmīgi. Piemēram, 2007.gadā, salīdzinot ar 2006.gadu, teātros atalgojums pieauga par 22%. Vidēji valsts kultūras sektorā strādājošo atalgojums no 171 Ls 2005.gadā kāpis līdz 504 Ls 2008.gadā. Vairāki teātri ir rekonstruēti, remontēti, iegādātas tehnoloģijas. Skatītāju skaits šajos gados teātros ir pat pieaudzis, tomēr viena skatītāja izmaksas valstij arī ir pieaugušas vairākas reizes: 2000.gadā 1 skatītājs izmaksāja 1.6 Ls, savukārt 2007.gadā (kad ir sasniegts vislielākais skatītāju skaits) – 10.3 Ls, savukārt 2008.gadā – 7.4 Ls.

Un rodas jautājums, vai „saimniecībā” viss ir kārtībā, vai par piešķirtajiem valsts līdzekļiem viss tiek izdarīts vislabākajā un efektīvākajā veidā?

Vispirms jājautā, kādēļ valsts politika balsta tikai vienu vienīgo modeli – repertuārteātrus? Tas nozīmē, ka katram teātrim ir sava pastāvīga trupa, ēka, repertuārs, kas katru vakaru mainās un tiek spēlēts, kamēr ir pieprasījums. Parasti teātra vidē tiek argumentēts ar tradīcijām (teātru un skatītāju ieradumiem) un to, ka līdzšinējie mēģinājumi šo modeli lauzt, nav vainagojušies ar panākumiem (skatīt interviju ar Alvi Hermani „Diena”, 05.09.2009.). Mani tomēr nepārliecina ne tradīcijas (jo pa šiem vairāk nekā simts gadiem Latvijā ir mainījies pilnīgi viss, izņemot repretuārteātra modeli), ne viens no menedžmenta viedokļa ne pārāk veiksmīgs gadījums (Jura Rijnieka vadība Jaunajā Rīgas teātrī), ko turklāt stipri ierobežoja pārējo teātru repertuārsistēma. Kādēļ nepārliecina, ka repertuārteātra sistēma ir efektīva un piemērota? Pirmkārt, arvien pieaugošie skaitļi, cik izmaksā viens skatītājs. Tas nozīmē, ka pieaug ne vien darbinieku algas, bet arī teātru administratīvā struktūra, izrāžu veidošanas un ekspluatācijas izmaksas. Turklāt teātrī, kur visa darbība balstās uz atsevišķiem projektiem, nav izdevīgi visus aktierus pieņemt pamatdarbā (piemēram, kādā no Skandināvijas lielajiem, nacionālajiem teātriem, pamatštatā ir tikai 8-10 aktieri, kuri tiešām tiek nodarbināti teju vai visos iestudējumos). Otrkārt, tādēļ, ka repertuārs tiek bieži plānots „nesaimnieciski”, katru dienu veicot pārbūvi (kas, piemēram, sarežģītākām lielās skatuves izrādēm, ir papildus izmaksas), Operas gadījumā pat viesmākslinieku ceļu apmaksājot, bet nospēlējot labākajā gadījumā divas izrādes. Iespējams, ka teātru vadībai būtu savi argumenti katrā no minētajiem gadījumiem, tomēr ir acīmredzami, ka tas nav efektīvs menedžments. Acīmredzot dotācija līdz šim ir bijusi pietiekami apjomīga, lai teātri nedomātu līdzi visiem iespējamiem ekonomikas veidiem, kas jebkurā biznesa organizācijā būtu pašsaprotami. Treškārt, par šī modeļa neefektivitāti liecina arī Kultūras ministrijas izteikumi, ka astoņus teātrus nav iespējams finansēt, un īpaši problemātiskie reģionu teātri, kuru darbības modelim ir jāmeklē cits risinājums finansējuma samazinājuma apstākļos. Kultūras ministrija norāda, ka ne visos reģiona teātros darbības rādītāji ir apmierinoši.

Savulaik ir diskutēts arī par ēkas pārvaldīšanas nošķiršanu no teātra administratīvās un mākslinieciskās darbības. Lai arī šī ideja tika noraidīta, saskatot tajā bīstamību, ka ēkas tiks izsaimniekotas, izpārdotas, izīrētas, tomēr savs racionalitātes grauds tajā ir (ne velti, arī citās valstīs, piemēram, Nīderlandē šāda sistēma darbojas ļoti efektīvi). Pašlaik teātri ir samērā „greizsirdīgi” un ne labprāt sadarbojas ar iespējamajiem konkurentiem citām, tostarp nevalstiskām kultūras organizācijām un teātriem. Valsts politika un arī paši teātri šīs attiecības pamatā definē kā biznesa darījumu – tātad lielākajai daļai „ienācēju” telpas tiek izīrētas par iespējami augstāku nomas maksu. Reti tiek domāts tādās kategorijās kā auditorijas paplašināšana, daudzveidīgs piedāvājums skatītājiem. Pēdējais īpaši svarīgs būtu reģionu teātru gadījumos, bet tur pastāv reāla konkurence par auditoriju starp nama saimniekiem un viesizrāžu sniedzējiem. Toties, ja mēs domātu no reģiona iedzīvotāju viedokļa, tad viņu interesēs gan būtu redzēt pēc iespējas dažādākas teātra mākslas izrādes (un to varētu veicināt repertuārmodeļa nomaiņa pret citu darbības principu).

Atgriežoties pie raksta sākumā sniegtā salīdzinājuma par salīdzinoši augstāko teātra apmeklētību kaimiņvalstīs, vēl viens būtisks fakts, kas minēts šajā pētījumā: „Neanalizējot iespējamās Latvijas, Igaunijas, Somijas un Nīderlandes sabiedrības sociāli ekonomiskās atšķirības, bet, pievēršot uzmanību teātra nozarei, jāsecina, ka visupirms teātru apmeklētību nosaka piedāvājums. Ja Latvijā valsts finansiāli atbalstītie astoņi repertuāra teātri ik gadu uz 1000 iedzīvotājiem nospēlē vidēji 0,1 izrādi, tad Somijā teātri nospēlē vidēji 2,2 izrādes, Igaunijā – vidēji 2,5 izrādes un Nīderlandē – vidēji 2,7 izrādes. Nenoliedzami, ka lielāks teātru skaits spēj nodrošināt skaitliski lielāku piedāvājumu. (..) Taču, kā rāda Igaunijas teātru darbu raksturojošie rādītāji, arī ievērojami mazāks teātru skaits spēj nodrošināt skaitliski lielu piedāvājumu – proti, Igaunijā 11 valsts finansētie repertuāra teātri ik sezonu spēlējuši vidēji tikai par 0,2 izrādēm mazāk nekā vidēji visi Nīderlandes teātri kopā.”[3]

Tātad – varētu secināt, ka nevis valsts atbalstīto teātru skaits ir par daudz Latvijai ar apmēram diviem miljoniem iedzīvotāju (šādu viedokli, spriežot pēc masu mediju atstāsta paudis kultūras ministrs Ints Dālderis), bet gan Latvijas teātru nospēlētais izrāžu skaits ir nepietiekams, lai nodrošinātu visu iespējamo pieprasījumu visā valstī. To varētu mainīt, mainot valsts politiku un atbalsta mehānismus, lai ne tikai veicinātu teātru komerciālu virzību iestudēt mūziklus un piepildīt ar pēc iespējas lielāku skatītāju skaitu lielās zāles, tādejādi nopelnot arvien vairāk, bet gan mainot dotācijas piešķiršanas kārtību, finansējot daudzveidību, iespējams, finansējot pat vairāk teātrus, veicinot konkurenci starp lieliem un maziem teātriem, atbalstot mazās formas izrādes, kas piemērotas viesizrādēm, ceļošanai, izrādīšanai dažādās telpās un varbūt arī daudz precīzāk uzrunātu un atrastu savu skatītāju.