Minoritātes un minoritātes. Kultūrpolitika mazākumtautībām

Lietotāju novērtējums: / 9
SliktākaisLabākais 

Daži fakti. 2009.gadā nelatvieši veidoja 40,7% Latvijas sabiedrības[1]. Lielākā etniskā minoritāte ir krievi (27,8%), tomēr, pateicoties sovjetizācijas procesam padomju gados, arī citu tautību iedzīvotāji par savu dzimto valodu norāda krievu valodu, tāpēc 37,5% Latvijas iedzīvotāju runā krievu valodā.

Man nav nodoma šajā rakstā pievērsties vēsturiskajai situācijai, kas ir veidojusi un noteikusi šādu iedzīvotāju sastāvu. Šoreiz vēlētos analizēt, vai un cik lielā mērā kultūrpolitika pievēršas etniskajām minoritātēm jeb mazākumtautībām. Kādi ir kultūrpolitikas mērķi, realizācijas instrumenti un kultūrpolitikas ietekme. Lai arī šī joma lielā mērā saskaras ar citu nozaru politikām (izglītības, integrācijas, valodas, mediju politikām), tomēr raksta ietvaros pievērsīšos kultūrpolitikai un vēl šaurāk – datiem par profesionālo, valsts atbalstīto kultūras institūciju darbību.

Mazākumtautības

Pamattiesības visiem Latvijas iedzīvotājiem, tostarp mazākumtautībām, ir nostiprinātas Satversmē[2]. Latvija ir arī ratificējusi vairākas konvencijas, kas attiecas uz mazākumtautībām[3]. Vienā no tām[4] ir sniegta definīcija, kas nacionālo minoritāti raksturo kā pilsoņus, “kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu”. Tomēr konvencijas tiesības tiek attiecinātas arī uz Latvijas nepilsoņiem.

Latvijā īpašas tiesības ir piešķirtas līviem kā pamatiedzīvotājiem; arī kultūrpolitika īpaši atbalsta lībiešu kultūras saglabāšanu, tomēr tas vairāk ir kultūrvēsturisks, ne mūsdienu kultūras jautājums. 2009.gadā aizsaulē aizgāja pēdējais lībietis, kurš piedzimis līvu valodā runājošā ģimenē un kurš arī pats savā ģimenē ir runājis šajā valodā. Statistikas dati liecina, ka 2009.gadā Latvijā dzīvoja tikai 178 lībieši[5]. Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam[6] norāda, ka “valsts īpaši gādā par Latvijas pamatiedzīvotāju – latviešu un līvu (lībiešu) kultūrsavpatības saglabāšanu un uzturēšanu”, tomēr, kā rāda statistikas nepielūdzamie dati, tā ir tikai nedaudz vairāk par pusi no Latvijas sabiedrības.

Ko par otru sabiedrības pusi saka kultūrpolitikas vadlīnijas? Tajās ir definēta samērā liberāla pieeja kultūras dzīvei – „atvērta un saliedēta sabiedrība ar augstu dzīves kvalitāti”; „dialogā balstīts, daudzveidīgs, izcils un pieejams kultūras process”. Vadlīnijās iezīmēta vēlme konsolidēt sabiedrību, kā arī rūpēties „par Latvijā izsenis dzīvojošo mazākumtautību kultūras mantojumu un tā pieejamību”, tomēr dokumentā atrodamajā sadaļā „Politikas indikatori” mazākumtautību kultūra nav iezīmēta, politikas rezultāti raksturo tikai lībiešu un latgaliešu kultūras norises. Turklāt šī dokumenta nosaukums ir “Nacionāla valsts” un saturs – nacionālas vērtības. Par nacionālo vērtību saglabāšanu savās runās un darbos ir iestājusies arī ilggadējā kultūras ministre Helēna Demakova, kategoriski norobežojoties no multikulturālisma iespējamās klātbūtnes politikas plānošanas dokumentos (Integrācijas sekretariāta izstrādātajās Sabiedrības integrācijas pamatnostādnēs, kas joprojām nav pieņemtas nevienā no redakcijām)[7]. 2009. gadā tika izstrādāts Kultūras kanons[8]. Viens no kanona izstrādāšanas mērķiem bija konsolidēt sabiedrību ap kopējām – nacionālām – vērtībām.

Kultūrpolitikas realizācijas līmenī retorika ir pieklusināta, gan Tieslietu (agrāk Integrācijas sekretariāts), gan Kultūras ministrija finansiāli atbalsta mazākumtautību institūcijas, tāpat Kultūras ministrija valsts dotācijas piešķir profesionālās mākslas institūcijām, kas strādā krievu valodā – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim, Daugavpils teātra krievu trupai, izrādēm Valsts Leļļu teātrī. Arī citas kultūras institūcijas, šķiet, vairāk pēc savas iniciatīvas, veido programmas krievu valodā. Tātad atbalsts ir. Par atbalsta apmēru sabiedrībā domas dalās. Lielākā daļa latviešu (68,2%) uzskata, ka atbalsts etnisko minoritāšu kultūrai ir pietiekams vai pat par lielu (5,5%), savukārt līdzīgs skaits krievu (68,6%) domā, ka atbalsts nav pietiekams[9].

Tomēr esošais atbalsta piešķiršanas princips kultūras norises un arī institūcijas sadala tajās, kas ir latviešu valodā un kas ir krievu valodā, tādejādi pastiprina iedalījumu divās komunikāciju telpās, lai gan arī kultūrpolitikas vadlīnijās tā ir norādīta kā problēma, kas būtu jārisina ar kultūras palīdzību.

Arī citu valstu likumdošanā tiek nošķirtas tiesības, ka pienākas mazākumtautībām, kas noteiktā teritorijā dzīvojušas kā pamatiedzīvotāji, un imigrantiem, tomēr kultūrpolitika valstīs, kur ir liels procents imigrantu, mēdz būt ļoti atvērta un integrējoša cittautiešiem. Vēl vairāk – piemēram, Lielbritānijā, Francijā vai Nīderlandē kultūra tiek uztverta par labu paņēmienu, lai cittautiešus integrētu.

Serbu zinātniece Milēna Dragiševiča–Šešika, labi pārzinot Austrumeiropas valstu nacionālistiskās tendences, rosina veidot “teritoriālu”, nevis “etnisku” kultūrpolitiku, lai tā nekalpotu tikai vienas tautības kultūras vajadzībām, ignorējot reālo vienā valstī dzīvojošo sabiedrības daudzveidību[10]

Kultūras patēriņš

Pētījums par kultūras patēriņu 2009.gadā atklāj, ka tie, kas ģimenē nerunā latviešu valodā, kultūru patērē mazāk nekā latvieši, proti, pēdējā gada laikā aptaujātie ir piedalījušies attiecīgi 7,5 un 9,6 kultūras norisēs[11]. Atšķirība ir vēl izteiktāka, ja aplūko datus par profesionālās mākslas pasākumu apmeklējumu. Latvieši muzejus, izstādes, teātrus un operu apmeklē biežāk nekā citās valodās runājošie. Pēdējā gada laikā 51% latviešu un 65% cittautiešu nav apmeklējuši muzeju. Teātri nav apmeklējuši 51% latviešu un 64% nelatviešu. 54% latviešu un 64% nelatviešu neapmeklēja arī izstādes. Savukārt operu nav apmeklējuši 80% latviešu un 85% nelatviešu.

Kultūras apmeklējumu ietekmē dažādi faktori, biežāk lēmums apmeklēt vai neapmeklēt kultūras norises atkarīgs no noteiktām vecuma grupām, sociālā un izglītības līmeņa[12]. Etnisko minoritāšu līdzdalību kultūras norisēs var ietekmēt drīzāk uztveres nekā praktiski šķēršļi[13]. Valoda ir pirmais iemesls, kas šķietami varētu kavēt cittautiešu vēlmi apmeklēt kultūras pasākumus, kas lielākoties notiek latviešu valodā. Tomēr dati liecina, ka valoda nav visnozīmīgākais šķērslis. Kultūras patēriņa pētījums par 2008.gadu atklāj, ka tikai 1,2% aptaujāto uzskata, ka valoda ierobežo kultūras norišu apmeklējumu.

Dažādi avoti sniedz atšķirīgu informāciju par cittautiešu valodas zināšanām. SKDS pētījuma[14] dati liecina, ka lielākā daļa krievu (59%-67%) un citu minoritāšu (66%-71%) latviešu valodu ir apguvuši pietiekamā līmenī (“runā, lasa un raksta brīvi vai ar nelielām grūtībām”). Cits pētījums[15] norāda, ka tikai 47% no respondentiem apgalvo, ka viņu latviešu valodas zināšanas ir pietiekamas. Tomēr tieši tās grupas, ka ir visaktīvākie kultūras pasākumu apmeklētāji (15-35; 35-49 gadi) latviešu valodu pārzina samērā labi.

Vēl viens svarīgs aspekts ir izglītība. Kultūras patēriņa pētījums[16] apliecina, ka augstāku izglītību ieguvuši respondenti kultūru patērē biežāk, visaugstākais rādītājs ir tiem, kas ieguvuši augstāko izglītību vai nepabeigtu augstāko izglītību. Līdzīgi dati ir arī pētījumā par teātra apmeklējumu[17]: 56% no teātra apmeklētājiem ir augstākā izglītība, 34% vidējā izglītība, 7% - pamatizglītība vai nepabeigta vidējā izglītība.

Vēl daiļrunīgāki ir dati par mājsaimniecību tēriņiem kultūrai un atpūtai[18], kas atklāj nepastarpinātas attiecības starp izglītības līmeni un līdzdalību kultūras norisēs. 2008.gadā ģimenēs, kur galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, kultūrai un atpūtai vidēji vienam ģimenes loceklim mēnesī tērēja 35,94 Ls, savukārt, ja ģimenes galvai ir vidējā vai profesionālā izglītība, tērēja 15,80 Ls mēnesī. Attiecīgi samazinoties izglītības līmenim, kultūrai un atpūtai tērētie līdzekļi samazinās vēl vairāk.

Tomēr tas neatbild uz jautājumu, kādēļ etniskās minoritātes kultūru “lieto” retāk nekā latvieši, jo citu tautību pārstāvju izglītības līmenis ir tāds pats vai atsevišķām grupām pat augstāks[19]. Piemēram, augstāko izglītību vecuma grupā, sākot no 15 gadiem, ir ieguvuši 12,3% latviešu,13,6% krievu, 15,7% ukraiņu, 30,4% ebreju, 13,6% igauņu u.c. Tāpat arī dati par ienākumu līmeni neuzrāda būtiskas atšķirības starp dažādām tautību grupām[20].

Tā kā dažādu aspektu analīze īsti neparāda iemeslus, kādēļ citas tautības kultūras pasākumos piedalās retāk nekā latvieši, tad varētu secināt, ka iemesli ir vairāk psiholoģiski – uztveres un kultūras atšķirības, ieradumi, motivācijas trūkums. Šos šķēršļus vismaz daļēji varētu mazināt pašas kultūras institūcijas, plašāk izvēršot auditorijas attīstīšanas pasākumus un izglītības programmas. Savukārt Kultūras ministrijas atbildības joma būtu, piešķirot valsts finansējumu, noteikt prioritātes un veidot īpašas programmas, lai papildus finansētu šādas aktivitātes.

Pašreizējā valsts finansējuma sadale tikai atsevišķās nozarēs un daļēji ir sasaistīta ar institūcijas darbības rādītājiem. Kultūras ekonomists Bruno Frejs[21] ir secinājis, ka valsts finansējuma piešķiršana, to nesasaistot ar darbības rādītājiem, ir vismazāk efektīvais atbalsta veids. Arī Valsts kontrole ir kritizējusi Kultūras ministriju un norādījusi, ka jābūt tiešai saiknei starp piešķirto finansējumu un darbības rādītājiem[22].

Tieši ekonomiskās krīzes apstākļi varētu rosināt Kultūras ministriju strikti noteikt kritērijus valsts finansējuma saņemšanai, tostarp mudinot kultūras institūcijas būt atvērtākām visām sabiedrības grupām. Kultūrpolitika mainītos un kultūras piedāvājums kļūtu citādāks, ja gan institūcijās, gan ekspertu padomēs iesaistītu vairāk citu tautību kultūras jomas profesionāļus. Zināmas politiskas, bet diemžēl ne kultūras jomas pārmaiņas, šajā jomā redzam Rīgas domes darbībā. Iedzīvotājiem gan noderīgāk būtu pārmaiņas profesionālo institūciju līmenī, kas daudzveidotu kultūras piedāvājumu, ne politiķu cīniņā ar bluķa vilkšanu Ziemassvētkos[23].

Lai kāda nebūtu bijusi vēsture, šodiena Latvijā ir tāda, ka te dzīvo 621 766 krievi, kas ir aptuveni 30% no Latvijas iedzīvotājiem[24]. Tā kā daļa no viņiem ir nodokļu maksātāji, tad no vienas puses viņiem ir tiesības saņemt kultūras pakalpojumus, bet no otras puses viņi ir arī kultūras patērētāji, potenciālā auditorija, ko Latvijas kultūras institūcijas novērtē un izmanto nepilnīgi. Domāju, ka kultūras institūciju nākotni nopietni apdraud nevis tas, ka latviešu kultūra vairs nepastāvēs (katrā ziņā vismazāk no visiem faktoriem globalizācijas laikmetā to apdraud citā valodā runājošs Latvijas iedzīvotājs, kas varētu apmeklēt latvisku kultūras institūciju, un daudzveidīgāks kultūras piedāvājums), bet gan ekonomiskā krīze un nepieciešamība arvien agresīvāk pamatot vajadzību vispār saņemt valsts dotācijas, kā arī negatīvās demogrāfiskās tendences[25], kas kultūras auditoriju samazina ģeometriskā progresijā. Daudz būtiskāk šķiet integrēt visas iespējamās grupas (cittautiešus, kultūras nelietotājus, bērnus un jauniešus, sociālās riska grupas, u.c.), jo patiesā minoritāte ir tie, kas vispār Latvijā kultūru "patērē" un dara to regulāri.