„Laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam teātri apmeklējuši vidēji 26 no 100 Latvijas iedzīvotājiem. Savukārt Somijā šajā laika posmā uz teātri devušies vidēji 42 no 100 iedzīvotājiem, bet Igaunijā – vidēji 61 no 100 iedzīvotājiem. Publiski pieejamā statistika par Nīderlandi rāda, ka laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam teātri apmeklējuši vidēji 99 no 100 iedzīvotājiem.”[1]

Lai arī Nīderlandes salīdzinoši augstajiem rādītājiem pēdējos gados ir tendence arvien pieaugt, tomēr Holandes Skatuves mākslu fonds, kas atbild par mazo teātru, dejas un mūzikas iniciatīvu finansēšanu, veicis nopietnu analīzi, lai izprastu, kā uzlabot teātra mākslas rādītājus un kādus kritērijus ietvert dotāciju piešķiršanas noteikumos. Tiek secināts, ka pārāk maz uzmanības veltīts jaunu auditoriju attīstīšanai un demogrāfiskajām izmaiņām sabiedrībā. Tiek rosināts jaunajās prioritātēs iekļaut ne vien māksliniecisko kvalitāti, bet arī skatītāju skaitu, kases ieņēmumus, efektivitāti, mākslas izglītības lomu, kultūras daudzveidību un starptautisko sadarbību.

Kad vācu mākslinieks Kristofs Šlingenzīfs (Christoph Schlingensief) ieradās strādāt Hamburgas dramatiskajā teātrī, viņa pirmais priekšlikums bija nojaukt teātra fasādi un zālē apgriezt krēslus otrādi, ļaujot skatītājam ieraudzīt posta apmērus pretī teātrim izvietotajā dzelzceļa stacijā, abu dzimumu prostitūtu, narkomānu un bezpajumtnieku dzīves ikdienā. „Tehnisku iemeslu dēļ” šī ideja netiek realizēta. Tomēr Šlingenzīfu nepamet pārliecība, ka teātris radikāli jāpavērš ar seju pret realitāti. Tajā jāiedabū vairāk dzīves. Laukā no mākslas geto, iekšā dzīvē!

Tiesa, arī pašu šo realitāti Šlingenzīfs neuzlūko kā dabisku, kosmisku veidojumu, bet gan kā cilvēku izveidotu un attīstītu sistēmu, kurā inscenējumi nereti ir daudz vērienīgāki un rafinētāki nekā uz teātru skatuvēm, lai arī ieraduma un cilvēku nedomāšanas spēks tos padarījis gandrīz neredzamus. Iejaukties dzīvē, tajā notiekošajos inscenējumos, ieviest tur traucējumus, likt satraukties realitātei un ļaut cilvēkiem ieraudzīt mehānismus, struktūras, kas darbina un ietekmē kopējo dzīvi, likt cilvēkiem par to domāt – šādiem mākslas mērķiem teātri un tā rīcībā esošos līdzekļus Šlingenzīfs atzīst par vērtiem.

Šodien atpūtīsimies no teātra un visiem trādirīdi, bumbastikiem un neočatiem (nu, ziniet, manuprāt, tas 4ata ir caurumcaur mūsu Valdības projekts, pārāk iestudēta izskatās leģenda par cīnītājiem no Londonas, neticu, neticu!!!!), olimpiādēm un miss-vorldiem. Man liekas visas LV problēmas ir no tā, ka latvieši vairs nelasa.Tāpēc šodienas izlaidumā - Andrejs Rubanovs, Orhans Pamuks, mazliet Lielo sazvērestību un tādas reālas lietas.