Vēsture, arī mākslas vēsture, mēdz reducēt tās norises procesus lietotāju ērtības labad. Iezīmējot trīs ceļus, kurus gājusi 20. gadsimta (un turpina iet 21. gadsimta) māksla, nereti tiek izcelti trīs personāži jeb atslēgas figūras: ilgstoši ASV dzīvojušais francūzis Marsels Dišāns (Marcel Duchamp), amerikānis Endijs Vorhols (Andy Warhol) un vācietis Josefs Boiss (Joseph Beuys).

Dišāna – neoavangarda deus ex machina – spēles laukums ir bezkaislīgi intelektuāls un antisociāls konceptuālisms (māksla kā šaha spēle vai intelektuāls džudo), Vorhola, šodienas kultūras industrijas spilgtākā prototipa, darbības lauks ir patērētājkultūras banalitāšu un ikonas ironiska, bet nekritiska pārvēršana par mākslu, kā elitāru patēriņa preci (kur vienādā svarā liekami gan Mikipele, gan Mao Dzeduns). Līdzās abiem pirmajiem personāžiem Boiss ir kā trešais tēva dēls, kā vientiesis no pasakas. Kā jaunākajā izdevumā par Boisu salīdzina filozofs Arturs Danto (Arthur Danto) [1] – viņš vāc un liek kabatā kā dārgumus vecas lietas, kas izkritušas no ikdienas dzīves, naivi sasaista visu universālā un bezgalīgā procesā, lai nonākot pie paplašinātās mākslas jeb radošuma, kas iemieso cilvēcīgumu kā sociālu atbildību un nepieciešamību atgriezties pie universālo pirmsākumu izteiksmes. Taču Boisa sociāli utopiskais imperatīvs mākslai nav tik naivs – viņa paplašinātās mākslas darbībā ir pietiekami daudz līdzību gan ar Dišāna provocēto mākslas valodas pārskatīšanu, gan ar Vorhola svinēto “izrādes kultūru”, jo teatrāli efekti ir arī gan Boisa mākslas akcijas, gan viņš pats tajās, pašieceltā šamaņa un reformatora lomā.

MAZS CINĪTIS GĀŽ LIELU VEZUMU. Mazas, it kā nesvarīgas lietas var izraisīt lielas pārmaiņas, novest pie garīga pārrāvuma punkta, ko rakstnieks un sociālais filosofs Malkolms Gledvels (Malcolm Gladwell) sauc par tipping point. Ar savu 2000. gadā iznākušo grāmatu Gladwell, Malcolm. The Tipping Point: How Little Things Can Make a Big Difference. Little Brown, 2000.1viņš sniedz lasītājam ieskatu, cik izšķiroši lielos notikumos var būt atsevišķi indivīdi – personības, kas prot citiem ieteikt, iestāstīt, savīt cilvēkus vienu ar otru. Cilvēks ir spējīgs radikāli izmainīties, saka Gledvels un uzsver, cik ļoti mūs iespaido gan mūsu konkrētā vide, gan mūsu laikmets, gan spēcīgas personības, kas atrodas mums blakus. Pārlapojot Gledvela grāmatu, manī vēlreiz nostiprinājās pārliecība, ka mākslu nav iespējams atraut no sabiedrības, ka māksla ir dialogā ar savu laikmetu un šajā dialogā tās teksts var būt “nemaisies” un var būt “atpūties”, un var būt “aizsapņojies” vai arī “neklusē” vai “netici”, vai “skaties citādi”. Māksla nav monologā ar sevi. Tikko kāds to skata, klausās, lasa, piedzīvo, notiek dialogs. Sākas mijiedarbība, rodas garainis, kas veicina vārīšanās procesu. Tas nenozīmē, ka mākslinieks nevar radīt pats savam priekam. Bet gan to, ka darbam būs – dažkārt pat neparedzēta – rezonanse un ka tajā ir iekodēta doma par to, kas māksliniekam šķiet svarīgs, doma, kas var kļūt par tā saukto pārrāvuma punktu tam, kurš uztver šo mākslas darbu.

Teksts satur un moment de vérité un izsmalcinātas karikatūras

Pagājušajā ziņu blokā es jau rakstīju par Žirinovski, mūsu nacionālo ideju un par mirušajām dvēselēm. Bet ir tādas tēmas, kas neatstājas un plivinās pakaļ kā jūlija radioaktīvās saules dunas apdullināti taureņi: "Tu nepateici visu! Tu pateici ne tā!", un atkal domas atgriežas pie visa tā paša: projekti, kongresi, lūzeri, Čičikovi, ministri, kafejnīcas, projekti, ā, laikam jau teicu projekti. Un iekšējais bioloģiskais 'trendu pulkstenis' satraukti pikstina: "Pastāsti, ir pienācis laiks pastāstīt par sevi, savu pieredzi. Nebaidies. Stāsti saviem vārdiem. Maksimāli vienkārši." Jo es jūtu, ka visa šitā demokrātiskā blogošana visai drīz kļūs mums visiem par lielu nastu - pārāk daudz visiem ir viedokļu, tieši viedokļu, nevis reālas informācijas. Izsijāsies tikai profesionālie blogeri, bet nu vai es būšu viņu vidū, to rādīs laiks. Jūlijs mums varētu būt un moment de vérité mēnesis. ATKLĀTĪBAS MOMENTA mēnesis.