Latvijā pašlaik ir moderni runāt par sabiedrības līdzdalību politikā. Joprojām dzīvojam pārejas laika demokrātijā, lai arī netrūkst cilvēku, kas patiesi uzskata, ka Latvijā demokrātijas nemaz neesot. Tas, ka Latvijā nebūtu demokrātijas, gan nav tiesa, jo Latvijā funkcionē pārstāvnieciska demokrātija, kurai ir nepilnvērtīgs līdzdalības kultūras saturs. Demokrātiskas kultūras raksturlielumus un problēmas Latvijas sabiedrībā esmu jau analizējis, tāpēc šajā rakstā vēlos pievērsties sabiedrības līdzdalības īpatnībām.[1]

Latvija nav atrauta no Vakareiropas kultūras telpas, un to ir tradicionāli iespaidojuši Eiropas mākslas un politiskās domas strāvojumi. Diemžēl padomju okupācijas laikā Baltijas inteliģence savu tradicionālo vidutāja lomu nomainīja pret ideoloģisko uzdevumusaņēmēja lomu, šādi kļūstot atrauta no Eiropas mākslas un politiskās domas jaunākajiem strāvojumiem. Maskavas bizantiskais patriarhālisms savienojumā ar Baltijas padomju republikās valdošo tradicionālismu atstāja Latvijas sabiedrībā un kultūrā paliekošu ietekmi. Vislabāk tā redzama atšķirīgajā mijiedarbībā starp triju Baltijas valstu elitēm un sabiedrību, kas savukārt atspoguļojas sakārtotā valsts pārvaldē un stabilā tautsaimniecības izaugsmē.[2]

Lugu Bembijlenda Elfrīde Jelineka (Elfriede Jelinek) (1946) saraksta 2003. gadā kā work in progress, skatoties televīzijā tikko uzsāktā Irākas kara tiešraides un konspektējot tur redzēto un dzirdēto. Darbs turpinās, kad Kristofs Šlingenzīfs (Christoph Schlingensief) vēl tā paša gada decembrī iestudē Bembijlendu Vīnes Burgteātrī un Jelineka iestudējuma inspirēta uzraksta tēmas turpinājumu Bābele (divi monologi par Abu Greibas noziegumiem).

Gan lugas Bembijlenda sarakstīšanas veids, gan sadarbības veids ar režisoru un akcionistu Šlingenzīfu ļoti labi raksturo Jelinekas tēmu loku un darba stilu. Jelineka ir sociālpolitiska autore, kuras darbi uzskatāmi par pētnieciskiem un kura diezgan tiešā veidā izmanto citus autordarbus vai materiālus – vienalga vai tās būtu izrādes, triviālliteratūra, filosofiski vai dabas zinātņu apcerējumi, vēstures materiāli vai avīžraksti. Tāpat arī Šlingenzīfa brīvā pieeja Bembijlendas tekstam, uz skatuves liekot drīzāk savu asociāciju gūzmu, nekā pašu tekstu, iespējama pateicoties apstāklim, ka Jelineka neierobežo lasītāju (režisoru) ar režijas norādēm, vai darbojošos personu sarakstiem, kā arī dod atļauju īsināt tekstu (dažos gadījumos pat līdz 70%!).

Igauņu teātra grupas NO99 izrādes Karstie igauņu puiši Latvijas lokalizējums Ģirta Ēča vadībā Čīkstošais klusums vispirms sacēla viļņošanos savas afišas dēļ, kura vēl arvien redzama pie Nacionālā teātra ēkas fasādes. Visdaiļāko vērtējumu tai sniedza bijusī kultūras ministre, politiskās apvienības Vienotība biedre Inguna Rībena, un darīja to sanāksmē, kura nemaz nebija veltīta teātrim, bet gan kino: „ Lūgšanas pirms launaga bērnudārzā izrādās nevēlamas, bet pornogrāfisks plakāts pie Nacionālā teātra ir labi. Un tā ir Eiropa!”[1] Līdzīgu žēlošanos bija iespējams dzirdēt arī citos publiskās telpas stūros, bet daži blogeri pauda arī pretēju viedokli[2], kas, protams, priecē. Sarkano lupatu populistiskam konservatīvismam nekad netrūks, un ne mūsu varā to mainīt.