Ir jācīnās

Pārvarot Ziemassvētku uzmācīgo miegainumu, cenšos saprast, kāpēc tik ilgu laiku neko neesmu uzrakstījusi.

Pēc otrā un pēdējā raksta iepeistošanas manā raibajā studenetes dzīvē parādījās streiks. Ar šī pasākuma norisi vēlos arī dalīties. Kāpēc? Jāsaka, ka tikai saskaroties ar šo pasākumu, kas aptvēra visu Vāciju – gan augstskolas, universitātes, skolas un specialās izglītības iestādes-, es sapratu, ka mūsu – Latvijas – izglītības sistēma ir vainīga pie tā, ka mūsu valstī tik ļoti ienīst kultūru un visu, kas saistīts ar netverošo preci.

Par atmiņu

Kā iepriekšējā ierakstā solīts, sākšu ar tekstu, kas bija ieplānots kā pirmais. Taču jāsaka, ka tas savu nozīmību šo pāris dienu laikā nav zaudējis. Tātad:

Mēģinājums Nr.2

Lietotāju novērtējums: / 1
SliktākaisLabākais 

Pēc vakardienas neveiklā mēģinājuma ieblogot man atvēlētajā dienasgrāmatā, šodien esmu daudz piesardzīgāka un savu ziņojumu vispirms čakli ierakstu word dokumentā. Protams, ka sajūta, ka vispirms tiek veidots melnraksts, mani nedaudz satrauc, bet tomēr diemžēl live sajūtu upurēju pragmatisku iemeslu dēļ, jo nevēlos, lai notiek kā vakar, kad manis tulkotais Bertolda Brehta teksts un manas domu pērles pazūd man nezināmajā interneta kosmosā un lodziņā tikai parādās nekaunīgs error atvainojuma sauklis.