Smaidi un vaidi?

Lietotāju novērtējums: / 12
SliktākaisLabākais 

I

Noskatījusies Regnāra Vaivara un Mārča Lāča režijas kopdarbu Skalbi un valdi Nacionālā teātra Jaunajā zālē, jutos pavisam konkrēti: visvairāk – nomākta; bija sajūta, ka Skalbe šai darbā ir cietis, režisori izlādējuši kādu neskaidru sava kārtējā pārejas vecuma negāciju [1], bet skatītājs no tā guvis maz, ja vispār ko guvis, jo nomāktību, atstājot zāli, diez vai var uzskatīt par ieguvumu. Tas, protams, ir apzināti vienkāršots skatījums, ar ko šeit sāku. Plašāk tverošai kritikai tikmēr vēlējos piedāvāt pašas konstruētu un realizētu lasīšanas un domāšanas eksperimentu. Domāju, ka meklējums, kas (kā liecina jau tā lauzītais nosaukums) ir mūsu uzmanības centrā esošā izrāde, attaisno šādu tam īpaši „piegrieztu” kritikas formu.

Tātad ar ko lasītājs saskarsies turpmākajā tekstā? Daļa šo rindu būs atsevišķa Kārļa Skalbes prozas teksta aktualizācija ar nolūku izpētīt tā kvalitātes un arī tāpēc, lai paraudzītos uz lasījuma iespējām, kādas varētu sniegt šī autora rakstītais. Pamatā tas būs mēģinājums pievērst mūsu uzmanību tīram Skalbes tekstam, kāds tas ir pirms eventuāla pārradītāja iejaukšanās. Bet arī izrādes teksts ir teksts, ko kombinē dažādu zīmju – skatuves darbību, mūzikas, skaņas, gaismas, dažkārt attēla un visbeidzot paša dramatiskā teksta - paralēlās saviju plūsmas.

Konkrētajai prozas teksta aktualizācijai vajadzētu parādīt teksta pārākumu pār izrādi; ar to, protams, netiek pasludināts jebkura teksta pārākums pār jebkuru izrādi, bet gan – jebkura Skalbes teksta pārākums pār izrādi, kura šobrīd redzama NT Jaunajā zālē, proti, vizuālu, tekstuālu, muzikālu un dramatisku norisi ar Skalbes tekstu kā tās atskaites punktu. Nav izslēgts, ka brīdī, kad pamatstraumes un neatkarīgā teātra attīstību gandrīz vienlīdz lielā mērā raksturo pārmaiņas teātra attiecībās ar dramatisko tekstu, šāda tekstuāli komentējoša un fokusā esošo Skalbes tekstu papildinoša pieeja varētu palīdzēt ieraudzīt izrādi vismaz vienā skaidrā kritiskā perspektīvā.

II

Jaunākais eksperiments vienā no mūsu pamatstraumes teātriem ir izrāde, kas veidota ar atsaucēm uz Kārļa Skalbes literārajiem tekstiem, izrādes vēstījuma apļa kompozīcijā visvairāk balstoties uz Bendes meitiņu. Šai patumšajā, bet latviešu kultūras laukā seminālajā pasakā [2] izrādes autori uzsvēruši (vai arī saskatījuši) tikai šobrīd zinātnē vairs ne tik aktuālās psihes/rakstura pārmantojamības teorijas ģimenes modeļa izzīmējumu. Ir pietiekami daudz liecību tam, ka šī teorija baroja literārā naturālisma virzienu, kurš Rietumeiropā piedzīvoja uzplaukumu laikā, kad rakstīja Skalbe. „Vecās pasaules” literatūrā, ar kuru izglītotais Skalbe nevarēja nebūt pazīstams, triumfēja Flobērs, Zolā, Ibsens. Varētu pat teikt, ka šo un citu perioda autoru prozā un dramaturģijā iedzimtības slogs un tās radītais metaforiskais indivīda dzīves cietums jau izpētīts un izsmelts. Starp citu, šobrīd, gadsimtu vēlāk, bioloģisms daudzo un dažādo zinātnes teoriju nemitīgajā sacīkstē jau aizsteidzies krietni tālāk: saskaņā ar kādu no tā pašreizējām hipotēzēm mēs pat vairs neesam tas, ar ko mūsu tēvi nodarbojās, kā mehāniski apgalvo Vaivara un Lāča izrāde; šūnu līmenī (tas ir, izslēdzot mūsu individuālo apziņu) mūs varot skatīt vienkārši kā mūsu tēvu ēdienkartes rezultātu[3]. Nē, ir jābūt reālistam, protams, un, ja tīk, varbūt pat „jaunajam naturālistam”, taču filozofiski es drīzāk piekrītu Sartram un eksistenciālistiem[4] un domāju, nav vērts aizmirst, ka mēs varam izvēlēties starp teorijām par sevi pašiem tāpat, kā izvēlamies starp dzīves vai mākslas praksēm.

Pievienojot drīzāk režisoru un izrādes mākslinieku nekā tās izpildītāju grupas fantāzijas elementu, izrādes darbību teksts veidots murgu, šausmu, groteskas, bērnu biedu estētikā, šķiet, vēloties tajā atrast arī smieklīgo un padrūmas izklaides elementu. Vēstījums ir lielākoties nesaistīts un izmantota tiek vienīgi leļļu un priekšmetu materiālā tēlainība, kas ir fantasmagoriska un piezemēta reizē. Ar niansēšanu neapgrūtinātā izrādes vēstījuma veidošanā materiāls ir arī 7 aktieru-leļļu vadītāju ķermeņi, kuri, risinot sižetu, tiek dažādās pakāpēs atkailināti. Interesanti, ka šai funkcionalitātei nav pakļauts tikai vienīgās izpildītājas – sievietes Marijas Bērziņas ķermenis. Proti, skatītājs saņem apzināti radītu vai neapzināti izdevušos iespaidu, ka – atšķirībā no 6 jaunajiem vīriešiem – sieviete ir pilnībā pieslēgta savai lellei un patstāvīgi nefunkcionē. Tomēr, pat pieņemot izrādes diezgan neskaidri formēto stilu par kādas „skalbiskas” estētikas imagināru izpausmi, kas – hipotētiski – šausmu estētikai īpaši atsaucīgam skatītājam vēl pamatotu šo skatuves notikumu kā telpu, Skalbi un valdi skatuves laiks, proti, šī notikuma tagadne, ilgstamība ir inerta, nepietiekami piepildīta. Es runāju par labai izrādei ļoti būtisko – ritmisko risinājumu vai, pareizāk, par tā neesamību. Kaut vai salīdzinot ar jebkura Skalbes autorteksta skanīgo, jūtamo ritmu. Kā katram dzīvam organismam – pulsa trūkums izrādei ir biedējošs simptoms, kas signalizē kavētus dzīvības procesus. Īpaši veģetatīvs tas kļūst, kad realizējas izrādes elementi, uz kuriem, iespējams, likta tās pārāk irdenā saturiskuma kompensācijas slodze, piemēram, aktrises Marijas Bērziņas un izrādes režisoru stilistiski neizstrādāts, tomēr pilnā apjomā izpildīts šlāgerteksta Dzīvīte, dzīvīte rečitatīvs.

III

Šis ir izrādes kritikas apjoms, ar ko es vēlētos aprobežoties. Šobrīd mani vairāk interesē ielūkošanās brīvi izvēlēta Skalbes prozas teksta teikumos un rindkopās, lai tekstuālas izpētes ceļā šai rakstībā meklētu Rolāna Barta spēcīgi postulēto prieku no teksta (Barts, 1975); arī lai, iespējams, veidotu tekstuālu piemēru tam, ka priekspējīgs – jeb teksts ar baudas potenciālu - ir jebkurš teksts, tostarp kritiski pētnieciskais. Ja tas izdotos, šī izpēte varētu pretendēt uz to, lai rosinātu mūs sagaidīt skatīšanās baudu no izrādes tāpat kā no teksta. Un arī tumšās groteskas izrādes, ja vien grotesku izdodas stilistiski izstrādāt, baudas potenciāla ziņā nebūtu izņēmums. Pat gluži pretēji.

Tātad piedāvāju selektīvi vērīgai izlasīšanai Skalbes prozas tekstu Mans Ziemassvētku brauciens [5] un vēlētos virzīties tajā soli pa solim, ejot citēšanas, izgaismošanas un komentēšanas ceļu.

1. Varam  sākt ar to, ka, pat īpaši nesasprindzinot lasītāja redzi, saskatāms – Skalbes prozu baro personiskais, proti, afekti jeb maigums un atmiņa:

"Man bija krusttēvs sarkanu bārdu. Es neatceros, ka viņš būtu mani kādreiz noglaudījis. Reti viņš atnāca pie mums. Viņš bija kā svētdiena aiz darba dienām. Es mīlēju viņu no tālienes. [...] Kad es biju pie viņa ciemā, viņš nerunāja ar mani daudz. [...] Pie viņa ciemodamies, es arī pirmo reizi dabūju „Rīgu redzēt”.

2. Nedaudz novirzoties no apspriežamā piemēra: tikai izcilas raudzes prozā saskatāms dzejas īpaši blīvajai valodai un tēlainības veidiem tipiskais teksta attīrījums, kādu raksturīgs, piemēram, Hemingvejam. Šāds poētiski efektīvs valodas slīpējums un mirdzoši dzīva asociativitāte vērojama arī Skalbes prozas plūdumā:

"Jā, es gribēju Rīgu redzēt. Reiz gadā tur brauca mūsu saimnieki un pēc tam visu ziemu par to runāja. [...] Un tā kādā dienā īsi pirms pašiem Ziemassvētkiem arī es sēdēju vezumā krusttēvam aiz muguras [...] ceļā uz Rīgu. Es biju savilcies manas māsīcas Mīlītes kažociņā, kurš bija augšā šaurs un apakšā plats kā brunči. Man gan bija drusku kauns, ka es tā izskatos pēc meitenes, bet kažociņš bija silts, un es domāju par Mīlīti, kura man viņu bija atsūtījusi.”

3. Šis un turpmākie piemēri izceļ īpatnās verbālās spontanitātes mirkļus Skalbes prozas valodā. Tie ar savu negaidītību atmodina mehāniskā, inertā uztverē ieslīgt tendēto lasītāju un paspilgtina notikuma juteklisko pieredzi. Vārdu izvēlē prasmīgais un precīzais stāstītājs lasītāju pārliecinoši un ātri „paņem pie sevis” tekstā, lai autora iztēle tekstā satiktos ar lasītāja iztēli radošas fantāzijas un atmiņas radītu ainu reālā pārdzīvojumā.

"Mīlīte bija maza, labsirdīga meitene apaļiem, smaidošiem vaigiem. Es atcerējos, kā pirmo reiz viņu redzēju. Tas bija vectēva bērēs. Lielā, nomelnējusī istaba bija pilna pelēku, iereibušu ļautiņu. Mīlītei bija sarkana jaka, un es gāju viņai līdzi visur, kur šai neskaidrā, dūcošā drūzmā grozījās viņas gaišā bizīte ar platu, zilu lentu pār plecu. Uz sliekšņa sēdēja nabags un dziedāja dziesmu par zelta zīli. Man likās, ka viņš dzied par Mīlīti...”

4. Skalbes poētiskā rokraksta skaistumu demonstrē teksta radāmo iespaidu saasinoši stilistiski atradumi - niansēti un reizē vīrišķīgi eleganti, kā krāsu kontrasta izmantojums iepriekšējā piemērā, lai konfrontētu lasītāju ar stāsta „tīklā” notverto jūtu spēku:

"[...] man kaut kas pielipa no šīs omulības. Es sabāzu kājas sienā, izjaukdams vītušu zāļu smaržu.”

vai

"Aiz meža bija kalns, aiz kalna lielceļš un lejā aiz tilta Vimbu krogs. Tur mani saņēma krustmāte un vecmāmiņa, un Mīlīte svieda man ap kaklu savas mazās rokas."

Ko piebilst pēc šiem teksta piemēriem? Groteska pasaka Mēnessgaismas kabarē stilā, kuru nedaudziem skatuviskiem līdzekļiem stāsta izrādes Skalbi un valdi veidotāji, protams, ir cita žanra dramatiskā teksta skatuves teksts. Taču pagaidām izrādes pirmavota paša tekstu lasīšana, šķiet, spēj sniegt vairāk, ir bagātāka mākslas darba pieredze nekā tā ieraudzīšana asociatīvā izrādē. Bet vajadzētu taču, lai ir vērts iet uz teātri, uz kopīgu, enerģētiski dāsnu mūsu kolektīvās (kultūras) atmiņas rentgena seansu, nevis palikt mājās vienam ar tekstu.