Par „pornogrāfiju”, vadoņiem un nacionālo drāmu. Vērojums un interpretācija

Lietotāju novērtējums: / 13
SliktākaisLabākais 

Gan kā cilvēku, kas profesionāli saistīts ar teātri, gan kā skatītāju mani šī tiešās iedarbes māksla interesē ne vien estētiski, bet arī kā komunikācijas plūsma, tas ir, mani nodarbina arī teātra vizuālais un verbālais līdzvēstījums izrādei. Šai ziņā vēlējos pievienot savu skatījumu viedokļu kakofonijai, kas vēršas plašumā saistībā ar Nacionālā teātra izrādes Čīkstošais klusums fasādes reklāmu un, sagaidot šī inscenējuma pirmizrādi, komentēt NT verbālās komunikācijas veidu tīmeklī komunikācijas „kolektīvā autora” anonimitātes un diskusiju kultūras problēmas gaismā.

Arī citām kultūras vides parādībām iespējama pieeja, kas principā iekļaujas teātra un teātra pētniecības kontekstā. Līdz ar antropoloģisko performances pētniecību savu kritisko produktivitāti pierāda kritisks fokuss, kurā parādības sabiedriskās sarunas[1] telpā tiek skatītas kā mērķtiecīgs, emocionāli un intelektuāli iedarbīgs priekšnesums. Šādu vērojuma kategorisko uzstādījumu koordinātēs kopumā vēlējos aplūkot 3 mēroga un publiskās rezonanses ziņā nevienlīdzīgas, taču skatienu saistošas aktuālās kultūras ceļazīmes – jau minēto teātra dzīves parādību, kā arī sarunu par vadonību Rakstniecības un mūzikas muzejā 2. februārī un visbeidzot – LKA režijas studentu un viņu meistares, režisores Māras Ķimeles realizēto Ivo Brieža lugas Filma skatuves interpretāciju.

Vispārīgi formulējot, faktu un parādību kopums sekojošā komentāra fonā ir kultūrvēsturiski iezīmīgs:

1. Mainās virtuālajā telpā pausto izteikumu juridiskais statuss. Tīmeklī teiktais šodien kļuvis piesaucams ne vien kā sabiedrisks, bet arī juridisks arguments. Šajā rakstā tīmeklī paustie viedokļi gan tiks problematizēti vien kā izplatītu sabiedrisku parādību iespējami simptomi, bet kopumā šis fakts ir būtisks un paturams prātā.[2]

2. Izaicinājuma elements teātra mākslas un tās konteksta parādībās pieaug un prasa vērīgu estētisku un sociālu interpretāciju.

3. Ja teātris piekrīt būt valsts ideoloģiskā diskursa daļa, sabiedrībai acīmredzot tiek prasīts akceptēt, ka daļa teātra[3] atgriežas arhaiskajā un paternālajā padomju „priekšzīmes un audzināšanas teātra” tradīcijā.

Tas ir norišu vērojums, kas ļauj izteikt šādus pieņēmumus. Un nu laiks to pamatojumam.

Par iestudējumu Čīkstošais klusums

Popularizējot režisora Ģirta Ēča un NT jaunās paaudzes aktieru grupas veidotu izrādi Čīkstošais klusums, NT fasādi nu jau krietnu laiku rotā kuriozs, izmēru ziņā grandiozs transparents – kāda anonīma pāra attēls fotogrāfiskā, tātad visticamāk, inscenētā fiziskas intimitātes brīdī. Šī vizuālā teātra teksta parādība izsauc spēcīgu un pretrunīgu sabiedrisku rezonansi[4]. Arī vētrainu sabiedrisku rezonansi[5]. Arī es pati vienā no sociālajām vietnēm izteicu, iespējams, tālejošu pieņēmumu, ka šī nosacīti ikoniskā NT fasādes zīme varētu aktuāli ilustrēt to, ko režisors Pīters Bruks sauc par pornogrāfisku teātri, tiesa, nekomentēdams spilgto izteikumu ar konkrētiem piemēriem, atstādams izpratnes darbu interpretētāju ziņā. Tikām politiskajā diskursā šis riskantais apzīmējums jau pāraudzis pārspīlējumā, kurš tikko, 2. februārī nācis no Saeimas deputātes, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekles, arī bijušās kultūras ministres Ingūnas Rībenas mutes.[6] Kā redzams DELFu atreferējumā, ilggadīgā parlamentāriete strīdīgo NT mārketinga „mākslas” veikumu – nelaimīgo kailķermeņu attēlu – nosaukusi par „pornogrāfisku plakātu pie Nacionālā teātra”, vienā teikumā saistot šo semantisko pārmērību, savu eiroskepsi un vēl arī prasību pēc bērnudārza audzēkņu barošanas ar lūgšanām.

Ir acīmredzams, ka NT izvietotais plakāts nav pornogrāfisks un to pat nebūtu vērts apspriest. Vienīgais, ko tas dara: mērķtiecīgi eksponē anonīmu intimitāti nolūkā piesaistīt sabiedrības uzmanību izrādei, kura pretendē uz ieguldījumu valstī asās demogrāfijas problēmas risināšanā. Šī plakāta problēma nav pornogrāfiskumā, bet gan tā idejas šaurībā no mākslinieciskā viedokļa, vizuālā uzbrukumā estētiski un sociāli jūtīgam cilvēkam pilsētas vidē un topošās izrādes apriorajā pretenzijā uz sociāla padomdevēja lomu. Vai arī veidā, kādā izrāde tiek pieteikta verbāli un vizuāli, proti, ar NT laušanos savu skatītāju privātajā sfērā un nespēju neaizvainot šo skatītāju jūtas. Spriežot pēc televīzijas „sižetu autores” Līgas Ozolas izteikumiem facebook sociālajā vietnē, publika arī pauž savu pretestību, rakstot teātrim. Man tas liekas, mazākais, cieņpilns veids, kā tai pilsoniski komunicēt ar savu NT. Problēma drīzāk ir Ozolas / teātra aizspriedumainajā attieksmē pret šo skatītāju, kāda izpaužas, piemēram, žurnālistes nepamatoti vispārinošajos secinājumos par „latviešiem” saistībā ar minēto viedokļu izpausmi un triviālajos, reducējošajos komentāros, ar kuriem tā mākslīgi ievieto bezpersonisko kailķermeņu attēlu klasiskās mākslas parādību kontekstā. Visi šie izteikumi tikai rada jaunus jautājumus. Piemēram, kas ir uztraucošāk – kādas sabiedrības daļas gaumi aizvainojošais plakāts vai veids, kā NT un citi šāda demogrāfiskās problēmas „risinājuma” atbalstītāji apkaro godprātīgi un personiski paustus disonējošus viedokļus? Un vai NT spējīgs piesaistīt sev uzmanību, tikai polarizējot un aizkaitinot sabiedrību? Un ko tas liecina par NT un Līgas Ozolas cieņu pret potenciālu teātra apmeklētāju? Vai no mākslinieciskas problēmas šī jau sen nav pārtapusi NT un mediju pārstāvju problēmā ar opozīcijas apklusināšanu? Uztrauc arī iespaids, ka to realizē tāda kultūras vienība kā teātris, kas pieņemams par mākslas institūciju. Iespējams, šīs institūcijas problēma ir nevēlēšanās saskatīt savu kvalitatīvo lomu valstī pašreiz spēkojošos politisko ideoloģiju – demokrātijas versus „valsts interešu dominantes” vērtību aizstāvju haotiskajā sacīkstē sabiedriski politiskajā arēnā. Tāpat skepsi izraisa NT vēlme ražot ažiotāžas teātri. Un pēdējais pieņēmums, uz ko rosina šī kārtējā jezga ap kārtējo NT izrādi, ir vērojums, ka apriors troksnis ap teātra parādībām bieži vien aizmiglo faktu, ka pašas izrādes šo parādību centrā ir bālas. Bet par to varēs spriest pēc Čīkstošais klusums pirmizrādes.

Par nerimstošo vadonības diskursu

Turpinot ideoloģijas tēmu, 2. februārī Rakstniecības un mūzikas muzejā notikušo sarunu par vadonību[7] gribētos kontekstualizēt kā nelielu raundu augšminētajā sacīkstē. Lai arī – kas iepriecinoši – muzeja kuratore Ilona Miezīte tajā krietni paplašināja klausītāju priekšstatu par inteliģences aktīvu opozīciju Ulmaņa apvērsumam un personības kultam, šīs sarunas galvenais notikums izrādījās deputātes (Vienotība, PS), akadēmiķes Janīnas Kursītes un politiskā komentētāja Voldemāra Hermaņa dialogs par vadonības versijām. Tā eminento dalībnieku uzskatu diametralitāte iezīmējās Kursītes kundzes apgalvojumu konfliktā ar Hermaņa kunga argumentiem konkrētos (pat dramatiskos) piemēros. Proti, ja Janīna Kursīte savā pārskatā par Ulmaņa kulta laika pozitīvismu[8] sauca vadoni par ģēniju, Voldemārs Hermanis vadoņa apdziedātāju Virzu dēvēja, saudzīgi sakot, par nelgu, kurš bijis akls pret „tautas vienotāja” fatālo neredzīgumu ārpolitikā. Ja Kursītes kundze, savā vadonisma apcerē mezdama vienkāršotu tiltu no pagājušā gadsimta 40.gadiem uz mūsdienām, izjusti minēja Lukašenko Baltkrievijā valdošo nabadzību kā „saglabāta garīguma” piemēru, Hermaņa kungs šādai Lukašenko stingrās rokas priekšrocību ilustrācijai pretnostatīja konkrētus fiziskus faktus par gana brutālu, aziātisku izrēķināšanos ar iekšējo opozīciju Baltkrievijas prezidentam. Mazākais, ko var teikt, tā bija spriega saruna vismaz vienā tās „laukuma” pusē[9].

Un galu galā par teātri

Janvāra beigās Talsu ielas teātra telpā atkal varēja skatīties Māras Ķimeles režijas studentu izrādi Filma, Ivo Brieža lugas versiju skatuvei, kas tika gatavota pirmajam teātra mākslas studentu izrāžu festivālam Patriarha rudens (producentes Ieva Stūre un Kristīne Želve) Teātra muzejā 2010. gada rudenī. Ieraugot šo izrādi šobrīd, ir optimistisks iespaids par Latvijā topošās režijas izpratni par aktiermākslu, dramatisko tekstu, tā interpretāciju apstākļos, kad neatkarīgais un jaunais teātris materiālā ziņā var atļauties praktiski tikai interpretatīvu askēzi. Bija arī patiess prieks dzirdēt, ka enerģiskākā un piesātinātākā aktierdarba radītājs Filmā Toms Auniņš, komentējot savu veiksmīgo spēli, ar cieņu nosauca veselu 4 savu aktiermākslas skolotāju vārdus, bija gandarīts, ka LKA varējis būt Annas Eižvertiņas, Edmunda Freiberga, Māras Ķimeles un Regnāra Vaivara skolnieks. Arī pati Ivo Brieža luga visai veiksmīgi kalpotu kā pretarguments nu jau sen ilgstošajā sabiedriskajā sarunā par latviešu dramaturģijas nespējām, kas visus nogurdinājusi. Luga ir ļoti interesants, estētiski pašrefleksīvs mūsdienu oriģināldramaturģijas darbs. Jā, tā konkrētā interpretācija šobrīd vairāk atstāj aiz iekavām nekā uzliek uz skatuves. Bet kā impresionistisks iestudējums ar perspektīvas daudzpunkti tāda Filma vienkārši vieš estētisku cerību, un nogurumā no kārtējās „mūsu rūpju ziemas” arī tas nav maz.