O!, Mazās Amerikas postmateriālisma epifānijas (resnajai tantei, bet ne vienīgi)

Lietotāju novērtējums: / 13
SliktākaisLabākais 

"Viss, ko rakstu, iznāk tik neinteliģenti un nesaprātīgi" – Frenija raksta mīlestības vēstuli savam draugam Leinam. Es arī. Rakstīšu tagad mīlestības blog-postu Pēterim Krilovam! Nospodrinātās laka kurpēs, protams, ar mazu glāzīti "Martini dry" pie rokas, bet bez īpašas inteliģences. Nekādu kamieļvilnas mēteļu un cāļu sviestmaižu! Tikai postmateriālisma epifānijas! Nemēģināšu tagad iedvesmai atrast pa radio kādu Amerikas Balss vilni, zinu, ka tas būs pārāk digitāli. Atslēgas vārdi: jēdzīgs, ak, mans Dievs!, Martini Dry, Homo Novus, Resnā Tante, Frenija un Zūijs, American Living.

Ilustrācijām izmantotas momentfotogrāfijas, kuru centrā pa daļai redzamas mūsdienu amerikāņu mākslinieka Matthew Brannon mākslas darbu reprodukcijas, kuru orģināli nesen bija apskatāmi Tallinas grafiskajā trienālē. Brannon ir mūsdienu Selindžers vizuālajā mākslā. Viņa darbus, kuros redzami american living aksesuāri – glāzes, pudeles, galda spēles, pulksteņi, zeķubikses, prezervatīvi, kosmētika, lidmašīnas biļetes, skaņuplates u.c. pavada iztēli kustinoši teksti – kur it kā daudz kas pateikts, bet nekas nav saprotams – arī tādas nervus viegli kairinošas epifānijas.

Tātad. Uzreiz saku – visas pasaules izrādes es skatos pa daļai blakusnostatot tās 90-ajos gados iestudētajiem Dostojevska "Velniem" Pētera Krilova režijā (Daugavpils teātrī), tāpēc, ka šī izrāde manā dzīvē atstāja pārāk graujošu iespaidu (labā ziņā). Bet kāds tagad Dostojevskis – mūsu dienās! – Pēteris tagad ir atgriezies ar tik aktuālu vēstījumu, ka – ak, mans Dievs! - cik aktuālu, ka to mēs tik pēc laika sapratīsim. Krilovs ir parūpējies par mūsu dienu steigā sastresināto cilvēku, kurš savā dzīvē tomēr meklē arī ko dvēselei, varbūt ne garīgu, varbūt ne reliģisku, bet vismaz KAUT KO! Dodiet kaut vai kādu no tiem jogas paveidem, dodiet, dodiet! Kas to būtu domājis, ka Selindžeru arī var ierindot pie ezotērikas??? Par kuru nav iespējams pastāstīt citiem, tikai kaut kādā veidā sajust! Par kuru vari izlasīt biezumbiezās grāmatas, bet galu galā to pašu var pateikt 1 teikumā: "Viss ir tā, kā tas ir!" Tikai pilnīgi politnekorekts nosaukums tai izrādei gan! (Politkorekti būtu: "Teksts paaugstinātas svara kategorijas personai")

"Lūgšana resnajai tantei" – lūk, atbilde visiem mazticīgajiem! Kuriem nav laika studēt ne Bībeli, ne Korānu. Ne Dostojevski, ne arī Selindžeru (kas patiesībā lasās vēl lēnāk kā garīgās grāmatas – pieprasa rituālu). Kad gribi lasīt Dostojevski, tad pirms tam jādabū vilnas tērps, dūmu smaržu istabā, tēja un kādas barankas-prjaņiki, pustumsiņu un lai pa logu šķirbām svilpo vējš. Ar Selindžeru nav vieglāk. Vajadzīgs noteikts dvēseles stāvoklis, noteiktas ērtības un noskaņas. Manikīru. Kokteili. Klubkrēslu ar apšuvumu 70-gadu rakstos, paklausīties kādu džeziņu, izkustināt gurnus, paknakšķināt ar pirkstiem.

Nacionālā teātra "O! Jaunā zāle" (un O! – kā man patīk šis nosaukums!) ir parūpējusies par visu šo sastāvdaļu kopumu, lai atsauktu atmiņā Selindžeru, visu to, ko nozīmē american living, atcerētos Radioteātri un garas, nesteidzīgas sarunas pa pilsētas telefona smago metālisko klausuli, vēstules pa pastu, un lai kopīgi padomātu gan par reliģiskām tēmām, gan arī par teātra un aktieru misiju vispār – kam (un kuram) tas vispār ir vajadzīgs!!! (?)

Ieejot zālē, man bija pārsteigums par to, kā ir izdevies, ka viss izskatās TAISNI TĀ, kā es to iztēlojos, lasot Selindžeru. Turklāt izskatās arī tā, ka tagad, pārlasot "Freniju un Zūiju" no jauna, ir gluži vai jādusmojas uz Selindžeru, ka viņš (ar savām iespējām sarakstīt da jebko) nav visu tik jēdzīgi salicis kā te to izdarījuši gaismu mākslinieks (Lienīte Slišāne), scenogrāfist i+ kostīmmeistari (Kristīnes Abikas dresūrā), skaņu mākslinieks (Jānis Līde) un aktieri. Gaiss, gaisma un smarža - tāda harmoniska kinematogrāfiska loģika. Lielisks mākslinieku kopdarbs! Kā gan tas paveikts? Iespējams, sintezējot kādus reti teātrī lietotus kinomākslas un radioteātra paņēmienus - pietiekami daudz ir atstāts arī iztēlei.

"Lūgšana" atgrieza mani bezrūpīgas saulainas vasaras dienas sveķainajā vakarā, kurā uz galda gaida glāze piena ar "Selgas" cepumu un RADIOTEĀTRIS. Var nogulties vienārši uz grīdas pie lielās lakotās radiokastes vai iekārtot mazo "Spīdolu" uz blakus spilvena. Tā bija tāda vakara lūgšana, kur cilvēki pa radio izrunāja dažādas jocīgas dzīves, visu ko stāstīja, bet nemaz negribējās ar viņiem veidot dialogu vai kaut ko no viņu dzīvēm mācīties. Tas vienkārši bija nomierinoši, tas bija patīkams meditatīvs rituāls bez tiešas interaktivitātes. Arī šeit izrādē, kas veidota vizuālā žanrā, un iedarbojas, pirmkārt, uz redzi, tomēr paliek vieta fantāzijai. "Lūgšana" ir kā vizuāla radioluga, kas iedarbojas uz vairākiem jutekļiem vienlaicīgi, bet nemanipulē, nemēģina iespaidot vai pārliecināt par kādu 1 patiesību - ir līdzīgi kā radiolugā. Mēs katrs pats iztēlojoties SAVU Resno tanti. Mēs labi zinām, kā viņa izskatās.

Man ir tik viegli ieraudzīt, kādā veikalā Frenija-Sadovere pirka to dzelteno jaciņu, es zinu, kādas smaržas lieto Besija-Slucka un kāda garša ir tai zobupastai, kas nenoberzīs emalju no Zūija-Zvīguļa zobiem. Man patīk domāt, ka Zūījs-Zvīgulis nevis tikai atdarina vannošanās skaņu radiolugā, bet ka tā ir arī viņa garīgā prakse – tāpat kā mazi bērni, kurus kopumā negatīvi iespaido zemes kristālisko iežu aktīvais starojums, nav dabūjami prom no ūdens krāna vai pilnas ūdens bļodas – viņi tur var stundām šļakstināties un ūdens viņiem palīdz saprast pasaules harmoniju. Man patīk domāt, ka Besija-Slucka izgriež no avīzēm kādus astroloģiskos padomus – tas viņai piestāvētu – sekot līdzi Saules un Mēness orbītām, un Mēness čika laikam. Viņai piestavētu zināt, ka pēc Mēness kalendāra lielākā daļa dienas vienkārši nav piemērotas, lai kaut ko jēdzīgu darītu. Un patiešām žēl, ka 70-ajos Amerikā vēl nebija izgudrota elektroniskā cigarete, tai īstajai Besijai daudz vairāk piestāvētu nervozi ievilkt pa vienam un ļoti dziļam elektroniskam dūmam, nekā kūpināt tabaku visu laiku. Un vēl ir jocīga sajūta tajos brīžos, kad ar prātu apzinies, ka skaties izrādi šeit un tagad, bet sajūta tāda, ka skaties filmu. Un tā filma ir visādās dimensijās un skaņa nāk no dažādām vietām. (Kā man patīk tā fizkultūras zāles aina!) Jā, Krilovs ir kinocilvēks. Un māk! Kinovalodu. Kad uz skatuves parādās brālis Badijs, kuram tur nevajag būt, tad tas ir tieši kā filmās – ka visi viņu īstenībā it kā tikai iztēlojas, viņš ir tikai domās, tādā vieglā migliņā.

Starp citu, zinātniski pierādīts, ka cilvēks visai labi spēj atšķirt patiesību no meliem, kad klausās ziņas pa radio, bet, skatoties televīziju, šīs spējas pazaudē. Jo cilvēks nespēj vienlaicīgi koncentrēties ar visām maņām. To visai veiksmīgi izmanto televīzijas reklāmu veidotāji. Vai arī izrādē, kamēr mēs koncentrējamies uz aktieru vārdiski paustajiem jautājumiem bez atbildes, paralēli kaut kā tiek darbinātas gaismas un skaņas, lai pazustu realitātes sajūta? Jāiet vēlreiz skatīties!

Matthew Brannon (Bad Manners): "Kids don't give it away for free. Steer the boat away from the shore. Everything you have counts. Everything they offer costs. Condoms are but... These nights, foggy notions. When they say it doesn't hurt - they lie. More than you know."

Man patīk, ka izrādes forma ir tikai it kā parotaļājusies ar radioteātra iespējām, pavisam viegli. Piemēram, kādu īpaši svarīgu tekstu uzsvērti svarīgi ierunājot mikrofonā, radot mazliet komisku efektu, bet tikai pavisam mazliet – bet jokiem un ironijas. Skaņai izrādē ir svarīga vieta. Skaņa ir telpiska. Liela nozīme ir telefona sarunām, skaņu tehnika mazliet čīkst, bet tas nekas, sazvanoties pa parastajiem pilsētas telefoniem, balsis ir citādas, bet sarunas vienmēr ir pamatīgākas nekā pa mobilajiem, jo runātāji ir piesieti pie vietas un laika. Skaistas un patiesas ir ainas, kur Frenija sazvanās ar Leinu, un kur Zuījs zvana Frenijai un izliekas par Badiju – runājot pa telefonu, viņi koncentrējas uz runāto tekstu tikpat ļoti kā ierunājot radiolugu, sejas izteiksmēm nav nozīme. Izrādē ļoti liela nozīme ir balsij – tieši kā tas tiek pateikts - tagad skatos, ka Selindžeram stāstā ir visādi vārdi izcelti kursīvā – Krilovam tāpat šie vārdi ir izcelti ar īpašu attieksmi balsī.

Krilovs izkustina ļoti svarīgus postmateriālisma laikmeta Jauno Cilvēku (jā,tie paši alias homo novus) jautājumus – par garīgajiem ceļojumiem, par to, kā tad dzīvot jēdzīgi, kad primārie izdzīvošanas mērķi ir jau sasniegti un kļuvuši par pašsaprotami, materiālās vēlēšanās piesātinātas un pat pārsātinātas, bet tagad priekšā cits uzdevums – jāizvēlas savs pašizpausmes ceļš, sava individuālā brīvība, jāparūpējas dzīves kvalitāti. Skaidrs, ka šie Amerikas 70-o gadu un Rīgas padsmito gadu homo novus nav norūpējušies par Maizi-Dienišķo, bet gan moka un plosa sevi ar jautājumiem, kā dzīvot jēdzīgi – kad dzīvē praktiski vairs nav iespējas būt reāli noderīgam citiem, vai, piemēram, nodarboties ar tādu profesiju, kas nenodara kaitējumu citiem. Padomājiet paši, šādas profesijas (vismaz šajā materiāli nodrošinātas sociālās šķiras klasterī), vispār nav palikušas.

Pēc tam piefiksēju, ka sarunās ar cilvēkiem vienā laidā atbildu ar citātiem no izrādes. "Lūgšanas" pirmizrādes nedēļā žurnāls "Ieva" publicēja visai šokējošu interviju ar Freniju mums tepat līdzās – aktrisi Maiju Doveiku. Publicētajās fotogrāfijās Maija ir skaista un starojoša, bet vārdos skan tāds izmisuma kliedziens. Pieveriet acis uz bildi, ieklausieties vārdos:

"Saproti, es neko, vispār neko nejēdzu darīt tā – dziļi. Savā profesijā jūtos nejēdzīga... Kad man teātra observatorijā jāspēlē izrāde, pirms tās es gribu nomirt. Un ar katru reizi kļūst arvien trakāk. Gar acīm skrien visi mani mācību gadi, un man šķiet: kāpēc to vispār vajadzēja, kāpēc es līdu šai profesijā? Nesaku to ar koķetēriju, bet smaguma izjūtu. Katrreiz, pirms izeju uz skatuves, domāju: nu, kāda es esmu aktrise... Ko es teikšu?! Tikai tāpēc, ka sākas izrāde un nedrīkstu piečakarēt cilvēkus, es eju. Saņemos un eju. Taču sajūta, ka nespēju neko izdarīt, mani nepamet." (1)

Un tagad tajā, ko saka Frenija:

"Es to vienkārši pametu, un viss, – Frenija sacīja. – Tas mani sāka kaitināt. Es sāku justies kā tāda maza trula egomāne. – Viņa brīdi klusēja. – Es nezinu. Man sāka likties, ka tā savā ziņā ir tikai tāda slikta gaume - par visu vairāk vēlēties spēlēt. Es domāju par ego. Es sāku sevi ienīst uz skatuves, man sāka riebties pēc lugas nokļūt aizkulisēs. Visi tie ego tur skraida, paši sev likdamies šausmīgi labdarīgi un iejūtīgi. Lien ar visiem bučoties, paši nogrimējušies no vienas vietas, un tā cenšas izlikties tik atraisīti tik draudzīgi, ja kāds draugs ienāk tevi apraudzīt aiz kulisē. Vienkārši ienīdu sevi. " (2)

Madara Sadovere arī ir skaista un starojoša, viņai izdodas nospēlēt Frenijas krīzi un izmisumu, viņu gan glābj Selindžera parakstītais ģībonis un ilgstošā gulšņāšana mājās, bet es domāju par to, cik tādu krīžu ir mums blakus, kuras mēs nemaz nepamanām – jo cilvēki kustas automātā, izpilda visas darbības, smaida, smejas. Iemeslu šādai eksistenciālai krīzei ir vairāk nekā vajag un tajā nav nekā romantiska – it dzīve ir skaista un it kā vienīgais, ko no tevis prasa – ir apmeklēt darbu vai koledžu, vai kādus mistiskus kursus. Un tikai mācīties, bet visapkārt tik daudz mērgļu un pretekļu, un pasniedzēji prasa no tevis kaut kādus tādus murgus, kam ar dzīvi nav nekāda sakara. Aizej uz randiņu un pat tur! - izrādas, tagad visi ir kļuvuši par misionāriem! Pat sludinājumos - jā, tikai nesmejieties!, tagad misionāri ir atraduši visīsāko ceļu uz mazticīgo sirdīm – iepazīšanās saitus! Vienkāršie un sirsnīgie jaunekļie nomet savu spožo ādu jau pirmajā randiņā un mēģina savanģot uz alfa-kursiem vai mēģina pierunāt kļūt par budistu!

Oj, es uzreiz iedomājos, ja es būtu režisors, es drošvien Maiju atlaistu par tādām atklāsmēm. Kur ir tā sajūta par Resno tanti un Onkuli no Laukiem kaut kur zāles tumsā, kuriem tas viss ir vajadzīgs un kuru dēļ mēs kaut ko darām? Tad nu ziniet, ne tikai Frenijas dzīvo mums līdzās, bet arī pavisam konkrētas Resnās tantes, kuras gan nav visai resnas patiesībā. Tie, kas strādā teātru kasēs, zina stāstīt par tādām fanēm, kas pērk biļetes uz 1 iestudējuma visām izrādēm pēc kārtas, vai, piemēram, pilnīgi uz visiem baletiem pēc kārtas. Mēs varam tikai minēt, kas tie ir par iemesliem, vai tā ir krīze vai īpaša mīlestība, vai varbūt teātris ir tas, kas šādai tantei veido Visu viņas dzīvi un tas ir tas Viss, kas palicis pāri. Ir tikai šī neredzamā daļa, kuru negribas aizskart un iesaistīties ar viņu dialogā tāpat kā ar radiolugas varoņiem, tāpat kā arī viņa nekad nerakstīs komentārus par izrādēm un neatklās savu mīļāko aktieru vārdus. Viņa pat šo biļešu pirkšanas procesu pārvērš par īpašu rituālu. (Un! No pavisam drošiem avotiem zināms, ka viena šāda Tante ir nopirkusi biļetes uz visām atlikušajām izrādēm par žurku Kornēliju un uz visām "Skroderdienām", tā ka, aktieri, protieties! Nekādas krīzes! Lai apavi spoži un elpa svaiga!)

Žurnāls "Ieva", Maija, Frenija, Aurora, Martini un vēlreiz Matthew Brannon (Rough Trade): "Guess. No guess again. Think back. No that's not even close. Remember when I told you I did something I shouldn't have done? In New York. That guy in the piano bar? Yeah. Well I did. I fucked him. And he's here tonight. And you were right. He is the author."

Par postmateriālismu izrunājām (kam interesē dziļāk, skt. Inglehart), bet vēl jau arī ir tādi post-reliģijas trendi gaisā. Tieši bija arī Lieldienas – bet vai tās palīdzēja mūsu garīgajos meklējumos?! Nu, nē taču – tikai mēgināja piesaistīt uzmanību ar visvisādiem rituāliem, kas brutāli ielaužas jutekļos un sirdsapziņā. Vīraks un grēki, asinis un olas. Un kur ir tā Dieva griba, kam mums it kā vajag kalpot? Selindžers Zūijam ieliek mutē vārdus, ka varbūt Kristus ir taisni tā Resnā tante, kas tevi klausās (un lasa šo manu blogu, ak, Kungs!), bet es domāju, ka drīzāk tavs redzami nesaskatāmais Sargeņģelis ir tā Resnā tante, kurai nav daļas gar taviem grēkiem, viņš(-a) tevi atbalsta vienmēr. Kurš(-a) tev palīdz dzīvot taisni tā, ka nav jāizliekas un jāpaliek parādā. Un no tā arī rodas vieglums dzīvot un rakstīt blogus (spodrināt kurpes).

Selindžera vārdus samiksējot, ko gribu teikt, tātad mums te ir tāda Mazā Amerika, kur ir vesela varza Estētisko Stilīgo, kas savā absolūtā stulbuma augstumā skatās uz mums ar tādu sejas izteiksmi, it kā tikko iznākuši no havajas un viņiem zem jakas ir leotārs, un viņi ir galvenie kritizētāji visam un vienmēr, bet tas nekas. Ir arī baigi jēdzīgie džeki, kuri pat nav politkorekti!

Sveicu ar atgriešanos Pēteri!
(Un saku Maijai: Aizej gan paskaties "Lūgšanu resnajai tantei"!)

"Spēlē, Zekarij Mārtin Glās, kad un kur tu gribi, ja tu jūti, ka Tev jāspēlē, bet dari to ar visiem saviem spēkiem. Un ja Tev izdosies paveikt uz skatuves kaut ko skaistu, vārdā nenosaucamu un prieku radošu, kaut ko, kas stāvētu pāri un taipus naivas teatralitātes aicinājumam, mēs ar S. noīrēsim smokingus un lepnas cepures un svinīgi ieradīsimies pie teātra aktieru ieejas ar lauvmutīšu pušķiem. Katrā ziņā, lūdzu, tici manai mīlestībai un atbalstam, lai cik maz tie būtu vērti un lai cik tālu mēs arī atrastos viens no otra. Badijs." (3)

Ticiet arī manai mīlestībai!

Aurora

(1) "Ieva" 20.04.2011. Nr.16/17 (703/704) "Brīnumu gaidot"
(2), (3) Dž.Dž. Selindžers"Frenija un Zūijs" Jumava 2004, tulk. Jānis Jākobsons