V. Klusās dabas ar projektiem un riepām.

Lietotāju novērtējums: / 7
SliktākaisLabākais 

Šajā ziņojumā - Projektu mēnesis marts (kas ievilkās līdz jūnijam), projekts "Klusā daba ar projektiem", porteris ar Zatleru Operas parterī, dejas ar kasetēm, nostaļģija pēc vecām makulatūrām (kur visi tik tievi un skaisti), nepieklājīgi daudz Ķestera, Žirinovskis - fermeris un kā atšķiras lauku govis no fermu govīm. Mazliet amnēzijas un paldies sponsoram.

Nekas nav garlaicīgāks kā vecas ziņas, nekas nav sliktāks kā vecas, ierūgušas atsauksmes par senaizmirstiem notikumiem. Bet cik labi, ka dažas lietas, ja tās par tēmu, vienmēr var noklasificēt kā 'vēsturi'. Tad nu šīs manas atmiņas var ielikt pie sadaļas 'teātra vēsture', un varbūt saražot kādus suvenīrus, ko nākamgad varētu tirgot teātra kasēs. Dailes teātra kasēs redzēju t-kreklu ar dikti bēdīgu Ģirtu Ķesteri, izskatījās, ka viņam pat asinis tek pār lūpu. Kaut ko priecīgāku vajag!

(UNA)

Vispār šis pavasaris pagāja tādā baigā dilemmā - no vienas puses, es pati uzprasījos, lai man sūta visādus ielūgumus, bet no otras puses, visu laiku domāju - priekš kam tas teātris vispār ir vajadzīgs. Nu, mani neapmierina teātru kritiķu sacītais, jo skaidrs, ka viņi uz teātri iet tik bieži, ka ir pie visa pieraduši! Bet tādam vienkāršam cilvēkam ar vispārēju identitātes krīzi - priekš kam viņam vajadzīgs? Mums, mājsaimniecēm - kas no tā, ka metafiziskais diskurss ir tāds, kāds ir? Mēs gribam tādas izrādes un tādas intervijas ar režisoriem, ka pēc tam pilnīgi tā kā galvā izdegtu cietais disks, visas programmas un īpaši svarīgie dokumenti.

Bēniņos atradu mapi, datētu ar 97.gadu, kur iekšā bija Projekts, tādi mums skolā bija jataisa. Deviņdesmitajos gados Projekts bija ļoti daudzsološs vārds. Vēl tobrīd bez īsta pielietojuma, bet ar baigo potenciālu. Neviens nezina, kas jādara, beigās visi dabū ieskaiti. "Es visu mēnesi iešu uz teātriem, lasīšu avīzes, un tad beigās uzrakstīšu, vai man patika" - tāds bija mans Projekts. Ar roku un datoru aprakstītas lapas, uz kurām uzlīmētas no avīzēm izgrieztas fotogrāfijas par "apskatītajām izrādēm". Laikam kāds progress pa šiem gadiem ir bijis, projektus rakstam mazliet labāk nekā 97.gadā.

(MANS PROJEKTS)

Gadi iet, bet Projekti, re, paliek. Tie darbojas ar naudas enerģiju, un rezultāts ir iekonservēts laiks. Un vispār - Marts ir Projektu mēnesis! Nolēmu es arī šogad cītīgi iet martā uz teātri un pēc tam uzrakstīt, priekš kam tas viss vispārībā ir tautai un konkrēti man vajadzīgs. Un bez tam man tik veiksmīgi piešķīra ielūgumu uz Lielās Mūzikas gada balvu Operā. Uz Mūzikas Lielo gada balvu. Vieta beletāžā, blakus visiem šiškām. Masonu ložas un lodžijas pilnā sastāvā, Riekstiņš ar amerikāņu diplomātiem, bijušās rokzvaigznes (tagad deputāti), visādi svarīgi cilvēki, aifonus no rokām neizlaiž, vada valsti. Pēc otrā mākslinieciskā numura, kuram mazliet traucēja no ielas dzirdamā kortežu sirēnu aurošana, pasākumu sāka vērot arī Valsts prezidents ar kundzi un miesasargiem. Viens miesassargs bija norīkojumā uz flangu otrā pusē - t.i. tieši man blakus. Tad nu skatījāmies kopā ar miesassargu, plecu pie pleca. Viņš uz savu Principāli, kuram kuru katru brīdi var uzbrukt no muguras kādi trakie. Es - uz māksliniekiem un goda viesiem, cenšoties justies pēc iespējas apgarotāka, kad blakus nesatricināmi sēž cilvēks ar šaujamo un vispār neskatās uz vijolnieku muzikālajās kaislībās pārgrieztajām sejām, ne ar klausās runasvīru asarainos tekstus.

Lai vai kā, augstajai amatpersonai no muguras tomēr neuzbruka un piepildījās mans sens sapnis - starpbrīdi parterā deva porteri!!!! Un putojošu koši rozā zemeņu fizzu glāzē uz kājiņas. Bezmaksas, jo tā bija Lielās Mūzikas sponsora dāvana smalkajai sabiedrībai. Sponsors pēc tam pats arī parādījās, viscaur tāds jaunās latvju zelta jaunatnes pārstāvis. "Labvakar, dāmas un kungi, ekselences, ...prezidenta kungs...", viņš uzrunāja zāli, un visa protokola gudrībās izglītotā publika aizturēja elpu... Nezinu, ja viņš būtu pamājis ložai: "Čau, mamu! Čau, papu!", varbūt būtu bijis labāk. Pats teica, ka centies būt oriģināls, un negribējis teikt vienkārši "Bla-bla-bla-bla..."

Pēc tādas runas visiem mazliet sajuka, kādas mūzikas gada balvā visi atrodas un sāka gatavoties jau, ka gan jau pēc balvu un briļuku izdalīšanas sekos Mūzikas Lielā Karaoke. Fonā jau tika rādītas AutoCad 3D StudioMax zīmētas animācijas ar kustīgām arhitektūrām un visādiem draudīgiem melniem kokiem, no kuriem avataru ne-adiktiem reibst galva. Acīmredzot arī tas ir tāds jauns trends skatuves mākslā - tā vietā, lai pieceltos no krēsla, atrautos no datora un nofilmētu īstus kokus, vieglāk tos ir saprogramēt. Tāpat arī Smiļģi augšām celt, trijdimensionālu. Bija arī interesantas runas un numuri. Piemēram, Imants Resnis teica, ka mākslas mums vairs nav, ir tikai Projekti un Produkti. Un ka šopavasar jāražo tādas Klusās dabas ar Projektiem. Man patika šie vārdi, viņus var visādi iztulkot.

Mana projektu nedēļas nogale bija dikti smalki iesākusies, tikai vēl ilgi, kādu nedēļu visu laiku kārojās pēc sponsora zemeņu fīza, pilnīgi atkarība, nez ko tur viņi kaisa klāt. Uz teātra apmeklējumiem arī sāka izstrādāties atkarība - nākamā dienā devos uz jauno teātra teritoriju - Ģertrūdes teātri, uz deju izrādi "Nokaitēti dejotāji" (vai kaut kā tā). Dejotāji dejoja starp kūpošiem skursteņiem un pēc tam visi kopā skatījāmies televizoru. Uzreiz godīgi atzīstos, ka ne visai saprotu moderno danci, telepārraides vēl mazāk. Bet Ģertrūdes ielas zāle ir fantastiska! Eiroremonta nesapurgāta, ar īstiem teātra grīdas dēļiem, lustrām un rozā griestiem!!!

Lai labāk saprastu moderno deju, nākamajā vakarā devos uz Operu, uz iestudējumu "Tango un ceļojumi", par pirmo - tango - daļu vēl tā kā būtu skaidrs, bet otro daļu uzreiz nosaucu par baletu "Aborigēni ar kaseti". Man aiz muguras sēdēja 6 lietuvietes ar lietuvisku temperamentu, kas arī sākumā nesaprata par tiem plikajiem, kas tur dancoja, un viena otrai pārprasīja: "Aborigenas? Aborigenas???", bet tad ar lielu troksni atrada somā programmiņu un skaļi pieteica katru numuru, kas par valsti tā ir domāta. Eiropas aborigenas izdejoja ar modernajam baletam raksturīgo ierobežoto kustību klāstu skaistās, bet šeit ne visai pazīstamās austrumu melodijas. Te es pavisam sadugu. Kam tas vajadzīgs? Šajās valstīs dejo pavisam citādi, daudz skaistāk. Kā senos laikos. Senos laikos cilvēki vispār bija saprātīgāki. Viņiem nebija teātris, vismaz tāds tāds, kur kāds kāds sniedz priekšnesumus un vienlaicīgi slimo ar zvaigžņotību, un jūtas izredzētāks kā citi. Visi paši personīgi smuki dziedāja, dejoja, paši stāstīja pasakas... Tas nebija nekas īpašs. Un tas bija kā atpūta, nevis kā mērķis. Un neviens nebija dzirdējis par projektiem, kuriem vispirms vajadzīga nauda, bet pēc tam visi top apgaroti. Ja senajiem cilvēkiem kāds parādītu teātri, kāds tas ir tagad, viņi noteikti prasītu: "Priekš kam tas ir vajadzīgs?" Viņiem teātru vietā bija darbs, ģimene, nogurums, atpūta. Karš. Kad tas teātris vispār uzradās? Eiropas saspiestajās, pārblīvētajās pilsētas??? "Katram kulturālam cilvēkam vajadzīgs teātris!", vai tā bija rakstīts Renesanses avīzēs? "Teātris vajadzīgs, lai būtu mazāk kara" - vai tā?

Tovakar ļoti vīlusies teātra vajadzībā izlēmu, ka šim mēnesim mums, melnajiem inteliģentiem un ortodoksālajiem lūzeriem, varbūt tomēr pietiks to teātru. Tomēr mans kulturālisms un sponsorālo projektu patērēšanas pieradums izrādījās nopietna lieta, un nesaprotamā veidā jau atkal atrados Kongresu namā. "Kā jums mūsu kongress?", smejoties publikai prasīja "Billy's band", īsti Pēterburgas ortodoksālie lūzeri, alko-jazz grupa mākslinieciski sapluinītos plašķos. Vienam vīle atplēsta padusē, otram mugurā pārplīsusi, visi tādi it kā pārlaiduši nakti kādā podjezdā, it kā nepārtrauktās paģirās, un tomēr tik svaigi kā pēc gurķu zivtiņām smaržojošais pavasara vējš uz Ņevas prospekta. Koncerts bija sapulcinājis vienkopus visplašākos Latvijas slāņus, reti kad Rīgā izdodas redzēt tādu asorti. Vienā zālē krievus un latviešus, bagātos krievus ar nabagajiem, gudros latviešus ar padumjajiem, briljantu meitenes ar brošu meitenēm, sterilos, tūningotos ar dabīgajiem, ekoloģiskajiem, pirmskolas vecuma bērnus ar pensionāriem, smokingus un dredus. Daži bija sapucējušies kā uz Operu, daži - kā uz rokfestivālu. Man liekas, katrs palika pie kāda sava viedokļa par šo teatrālo koncertu, bet tas patiešām izskatījās vajadzīgs visiem, mums visiem. Koncerts sapluinīja mūsu vakaru. Ļoti daudz dzīves bija tajās viņu dziesmās un pastāstos-anekdotēs starp dziesmām. "Nu jā, labi, ka viņi brauc pie mums, nevis uz dārgajām zemēm. Dzied jau viņi ļoti labi, bet Eiropā jau viņus nesaprastu - re, pat kostīmu viņiem nav...", dzirdēju, kā kāds vecs, ļoti zolīds krievu onkulīts dalījās iespaidos. "Man ļoti patika. It kā rupji tie teksti, bet galu galā tik gudras tās rupjības izrādījās", tā toties kāds sportisks latviešu puisis.

Un tā paskrēja mēneši, bet mans iesāktais projekts vēl nebija gatavs - es nebiju un neeesmu gatava pateikt, kāpēc tāds teātris vispār vajadzīgs. Un man bail arī par to visu rakstīt, ka kāds nepadomā, ka es kaut kāda briļļaina bloggere, kāds Latvijā te iespaids par blogerēm radies. Tas ir tāds tipa Neo-Neo brunčos. Pusgarmatains bezdzimuma briļļainis, vēl kaukas matos ieķibināts, kāda spāre ieķērusies, pa vakariem neiet ārā, stročī internetā dzēlīgas piezīmes. Mani biedē, ka nevis teātris nav vispār vajadzīgs, bet kas tas ir paredzēts tikai kaut kādai vienai elitārai šķirai. Jo tikai viņi ir iesvētīti Projektu konceptuālajā elitārismā...

Noskatījos ar lielu interesi Kirila Serebreņikova iestudētās "Mirušās dvēseles" Nacionālajā teātrī. Izlasīju Naumaņa recenziju. Nesapratu nevienu vārdu. Un savas pārdomas nāca tik ar laiku, iedarbinot kājminamo domāšanu, braucot pa piemaskavas šoseju un skatoties, cik daudz veidos krievi atraduši, kā utilizēt beigtās riepas. Var nosviest vienkārši sētsmalā, vai arī ne tāpat vienkārši - jo tikpat labi tā var būt mākslinieciska performance. Jo tas cilvēks taču ne tāpat vien nosvieda. Bet ar attieksmi. Tā ka tā tāda instalācija. Cits tās riepas pieaudzē ar košumaugiem, cits iekarina kokā, kur bērniem šūpoties. Tā arī Serebreņikova "Mirušajās dvēselēs" pats galvenais ir riepas. Izrāde kā road trip bez morāles, un daudz riepu, kā arī zirgagalvu (lai latviešiem arī būtu ar ko associēties). Tās jau pašā izrādes sākumā tiek dažādi apspēlētas. Riepas tiek gan paostītas, gan nogaršotas kā uzkoda pie šņabīša, gan cilātas, staipītas, nēsātas, mētātas. Svarīga ir kustība uz priekšu šajā izrādē, un ātrums - galvenais varonis Čičikovs pie visiem ciemojas un pamazām atklājas, cik dažādi cilvēki pasaulē dzīvo. Katram ir savi dzīves uzstādījumi, vērtības, un savs dzīves ceļš. Un tad katram ir viens mirklis dzīvē, kad ikviens sasniedz savu maksimālo nekompetences līmeni un tad nu viņš tajā līmenī iekonservējas. Skaidrs, ka tie Gogoļa varoņi, pie kuriem Čičikovs ciemojas - viņi ir nokļuvuši kādā punktā, no kura diez vai kāds ceļš vēl tiks uzbūvēts, kā vien tik uz debesīm. Bet Čičikovs ir ceļā, viņu vēl gaida personīgā attīstība. No citiem dzirdēju domu, ka izrāde ir par shēmošanu. Ka mirušās dvēseles ir īstenībā kredīti. Nē, svarīgas ir riepas un ceļš, un noteikumu pārkāpšana, un jebkura kustība un virzība ir svarīga, un kļūdas ir svarīgas (lasi - slikti noasfaltēts ceļš ir svarīgs). Un tik neauglīgs process ir vērtēt, vai varoņu rīcība noteiktā ceļa posmā ir laba vai slikta, to jau redzēs pēc tam, svarīgs ir pats ceļš, riepas (krieviem) un zirgi (latviešiem). Un tā smeldzīgā ceļa dziesma izrādes beigās: "Rusj, chevo zh' ti hochesh ot menya???" - "Krievzeme, ko gan tu no manis gribi???"

To, ka Kirils Serebreņikovs šo jautājumu ar sev uzdevis, dzīvojoties pagāšziem pa Rīgu un tiekoties ar visādiem mums, to interesanti uzzināt no intervijām. Tik patīkami lasīt, kā viņš runā par Rīgu kā strukturētu, inženiera domai pakļautu, mierīgu pilsētu, kur atrast patvērumu no Maskavas pontiem, kur atrast sirdsmieru, laiku sev. Patīkami lasīt, kā viņš slavē aktierus un tehnisko personālu, ar kuru kopā strādājis visu pagājušo ziemu, kādi augstas klases profesionāļi tie ir.

To pašu sajūsmu par Latviju un Rīgas mieru un lēno laiku lasu arī krievu "Forbes" jūnija numurā. Visādi krievu miljonāri stāsta, cik ļoti viņiem patīk Latvijā - incognito, mierā un klusumā. Fotogrāfijā redzams kāds biznesmenis ar smuku medību suni, sēžam uz mietpilsoniska dīvāna ar spilveniem, fonā-pieticīga kristāla lustra un kamīns. Tas ir šo laiku šiks - zemi žogi, dzīvokļi Eiropā un nekādu baiļu. Un tāds īpašs, lēns laiks, kuru var veltīt pārdomām. Ka cilvēki neskrien pēc nesaprotamiem labumiem, bet vienkārši dzīvo un priecājas, ka ir dzīvi.

"Es te leju Žirinovskim kvasu" man pienāk tāda īsziņa - no draudzenes, kas strādā Jūrmalas kafejnīcā. Sadomājusies par Latvijas mierīgi plūstošo laiku, visu nakti pa sapņiem pie bāra letes runājos ar Žirinovski. Sarunas beigas pavisam fantastiskas - es pierunāju viņu palikt Latvijā. Nopirkt kādu lauku īpašumu, kļūt par fermeri, ganīt govis, kulstīt linus. Nomierināties. Iedomājieties, kas tas būtu par Projektu, ar kādu potenciālu. Cilvēks, kas visu mūžu gānijis Latviju, solījis to nolīdzināt līdz ar zemi, pēkšņi pārceļas šeit uz dzīvi, kļūst par pirmklasīgu jaunsaimnieku. Tas būtu tāds spēcīgs teatralizēts jaunlaiku projekts, līdzīgi Skroderdienām Silmačos Druvienā, kas atgādinātu cilvēkiem par to, ka drīkst atteikties no saviem vārdiem un nav tik ļoti jāpārdzīvo par vecām mīlestībām, vai maz ko tu viņām esi dzērumā sasolījis. Nu vienīgi tas, ka Žirinovskim vēl nav laiks apstāties, viņu vēl Krievzeme dzen pa grantētajiem ceļiem, kā tādu Čičikovu. Ārā riepas gaida, vēl tāli ceļi staigājami un vēl ar visādiem cilvēkiem jātiekas. Bet katram pienāk laiks, kad gribas kaut ko pa īstam!

Es gan jau nomierinājos un spēlēju ar draugiem "fermās". Tā šopavasar bija tāda tēma, daudzi esot aizrāvušies, arī visādas slavenības un ietekmīgi cilvēki. Es esmu pārsteigta (un man kauns), cik ļoti man patīk tā ferma. Tai nav nekādas jēgas, tas ir pilnīgi muļķīgs projekts un laika izniekošana. Bet paprovējiet. Lai spēlētu šo spēli, smadzenes nevajag, spēku arī nevajag. Nu jā, tas ir projekts AutoCad3D paaudzei, kurai slinkums iziet ārā, lai ieraudzītu, kāds šogad pavasaris un kas aug vietējos apstādījumos. Zemenes te izaug 8 stundās, un āboli jānovāc ik pēc 48 stundām. Mēs te uzrokam veselu dobi ar vienu peles klikšķienu. Bet tas tā nomierina. Jo, kad viss šķīst un brūk, un dzīve sāk līdzināties staigāšanai pa purvu nezināmā virzienā ar dziesmiņu "Ko gan tu gribi no manis?", tad ir tik labi, ka datoru atverot bez nesakarīgiem e-pastiem, negaidītiem rēķiniem, augstprātīgiem tvītiem un stresa pilnām ziņām, ir kāda viena vieta, kur viss ir bez jebkādiem pārsteigumiem - zemenes gatavas, gotiņa gremo, suns rūc, strauss rušinās. Viss tik vienkārši un paredzami, un pēc tam vairs negribas nekādus blogus un nekādus tviterus.

Kāpēc tā? Kāpēc cilvēki ar augstākajām izglītībām, labām karjerām un sakārtotām privātajām dzīvēm nodarbojas ar tādām muļķībām kā "ferma"??? Skatos uz savu gotiņu un domāju, ka dzīvē neprastu viņu izslaukt, nemācetu pat pabarot. Man arī var būt tikai tāda zīmēta govs, kā mazajam princim bija zīmēts jēriņš. Kāpēc man tas vajadzīgs? Tāpēc, ka vismaz viena lieta manā dzīvē tad ir stabila. Un pat virtuālas govs izslaukšana var dot lielāku gandarījumu nekā patusēt kaukādā glaunā rautā, vai iet kādiem augstas izklaides pasākumiem, pēc kuriem ilgi jādomā, priekš kam tas vajadzīgs. Mani tā nomierina tā gotiņa, vienkārši, ka viņa tur mīņājas. Es taču esmu no Latvijas. Un Latvijā ir tā, ka visu gadu visi cieš un strādā tizlus darbus, lai īsajā Latvijas vasariņā varētu pa vīkendiem braukt uz dāču, rušināties, labiekārtot. Un atcerēties bērnību laukos pie vecmāmiņas, ar svaigi slaukto pienu.

Tāpēc Alvim Hermanim un visam JRT atkal ir taisnība, kad viņi saka, ka tai mirklī, kad no Latvijas laukiem pazudīs pēdējā latviešu večiņa ar savu gotiņu, tajā pat mirklī arī Latvijai ir gals (izrāde "Melnais piens"). Nē, nekas jau nebeigsies, cilvēki nepazudīs, bet ar to pašu mirkli pazudīs jebkāda jēga visam, ko daram. Lai kā mūs visus pa ziemu un pavasari mierina "fermas" un teātris, kad vasara ir klāt, viss pilsētnieciskais zaudē jēgu bez iespējas aizbraukt uz īstajiem 'laukiem'.

(Vēl JRT visus šosezon satrieca ar "Ziedoni un Visumu". Es neredzēju, visu gadu mēģinu atrast to caurumu JRT mājas lapā, pa kuru var sahakerēt tās biļetes, kuras visu laiku rāda izpārdotas. Bet visu redzošā Tautas Acs man pastāstīja, ka redzējusi, ka Prezidenta kungs esot gājis uz šo izrādi pat ar sargsuņiem! Baidās! Tad jau jābūt labai tiešām.)

Tā lūk, savā projektā meklējot jēgu, priekš kam tad mums vajadzīgs teātris, neko neuzzināju par teātri, bet toties pietuvinājos ilgi meklētajai nacionālajai idejai. Miers, bez bailēm, lauki, zaļš, talantīgi cilvēki, ceļš... Un tāds sevišķi lēnīgs, bet strukturēts laiks. Un mēs tādi omulīgi, bet reizē tik kompleksaini... Vai mēs esam apstājušies?

(SANTA)

"Šis ir mans laiks," Ķesteris iesprostots tādā kā stikla stropā. Tādi agrāk bija pie Dailes teātra. Bet kas to vairs atceras. Varbūt man vajag uztaisīt tādu Projektu kā "Ķesteris - trekno gadu ideāls". (Tas būs ļoti dārgs Projekts, brīdinu jau iepriekš.) Kad izeju ielās un skatos uzēstajos līdzpilsoņu vaigos, man ir tik ļoti bail, ka šie, kas tagad, ir tikai kādi citi Treknie laiki, tāpat taču uz parāda, bet ar citādu eiforiju. Mēs te fanojam, kādi esam bio-eko-vintage, kādi esam saimnieciski, zemnieciski un taupīgi, kā protam savaldīt laiku. Bet vai tā nav tikai ilūzija, virtuāla govs un Ķestera laiks stikla zārkā? Vai neesam bīstami nomierinājušies, apstājušies - tas nekas, ka ar baigiem kompleksiem par sevi, bet tāpat dziļi iekšā taču ir ok. Vai skan vēl iekšā ceļa dziesma: "Ko gan tu no manis gribi?" Laikam esmu pārlasījusies makulatūru.

Un vēl viens suvenīrs no šīs sezonas. Kā noskaidrojām, Latvijā dzīvot ir labi un mierīgi, pat ideāli. Mums, blondīniem. Bet tie tumsnējie, kaukāziskie kā sadomā kādus jokus taisīt, tā policisti ir klāt. Par huligānismu tika aizturēta Asmika Grigorjana un Viesturs Kairišs. Ziņās rakstīts, ka tā ir Operas zvaigzne un režisors. Nez vai policists arī to zināja. Un ne jau taisni kā režisoru viņu aizturēja. Ziņām klātpievienotajās bildēs un video nezinātajam viņi izskatās tik tumsnēji - pilnīgi kā pēc viesstrādniekiem (ja es būtu Policists). Bet ja es būtu Prezidents, tad man būtu vēl viena lieta, no kuras Operā baidīties.

(RIGAS BALSS)

Re, Viesturs Kairišs skatās ideālista acīm no 97.gada avīzes.
"Postmodernā pieredze, metaforiskā teātra un intelektuālā minimālisma saplūsmes robežas neagresīvā analīzē" - tā tur teikts par viņa mākslu.

Nu galīgi skumja nots ieskanējās.  Tāpēc ziņojumu beidzu ar labu ziņu no no Pēterburgas - 21.jūlijā Andrejam Žagaram pirmizrāde - "Masku balle" Michailovsky teātrī!

A.R.