VI. Satracināto Nezinīšu Sala, dvēseļu zvejošana un vēl šādi tādi Nacionāli Personīgie Projekti.
| 07.07.10
Teksts satur un moment de vérité un izsmalcinātas karikatūras
Pagājušajā ziņu blokā es jau rakstīju par Žirinovski, mūsu nacionālo ideju un par mirušajām dvēselēm. Bet ir tādas tēmas, kas neatstājas un plivinās pakaļ kā jūlija radioaktīvās saules dunas apdullināti taureņi: "Tu nepateici visu! Tu pateici ne tā!", un atkal domas atgriežas pie visa tā paša: projekti, kongresi, lūzeri, Čičikovi, ministri, kafejnīcas, projekti, ā, laikam jau teicu projekti. Un iekšējais bioloģiskais 'trendu pulkstenis' satraukti pikstina: "Pastāsti, ir pienācis laiks pastāstīt par sevi, savu pieredzi. Nebaidies. Stāsti saviem vārdiem. Maksimāli vienkārši." Jo es jūtu, ka visa šitā demokrātiskā blogošana visai drīz kļūs mums visiem par lielu nastu - pārāk daudz visiem ir viedokļu, tieši viedokļu, nevis reālas informācijas. Izsijāsies tikai profesionālie blogeri, bet nu vai es būšu viņu vidū, to rādīs laiks. Jūlijs mums varētu būt un moment de vérité mēnesis. ATKLĀTĪBAS MOMENTA mēnesis.
Sākās viss pritī nevainīgi. Izlasīju avīzē ziņu par "Pēdējo pārtiju" un sabijos. Kāda pēdējā pārtija, ka vasara tikko sākusies. Dodiet man samerdžemu! Ā, nē! Izrādās, PARTIJA pēdējā kaut kāda! Kaut kas dunējošs ir vārdā 'pēdējs'. Pēdējā pirmizrāde. Mārtiņa Zīverta pēdējā laiva. Pēdējā lapa. Pēdējā biļetīte pēdējā rindā. A te - pēdējā partija? Ko?- pēdējās kārtis, kuras izspēlēs? Lasu ziņu tālāk: "Среди подписавших текст есть как латышские, так и русские фамилии."
(Nevaru galīgi saprast, kas par uzvārdu ir Bogdan Taran.) Jaunās partijas draugi esot latvieši un krievi. Un pieteikties partijā var nākt JEBKURŠ LATVIJAS PILSONIS uz "nabaklab" 8.jūlija vakarā. Pārtija arī būs, ar dīdžejiem. Varbūt man iet pietiekties? Nu, es nezinu, neesmu vēl izlēmusi.
Nākamajā dienā pavisam negaidīti iepazīstos ar vienu no partijas bosiem (un man bail teikt, es atkal nesaprotu, nezinu sacīt, vai viņam ir latviešu vai krievu uzvārds. Bet ne Bogdan Taran.) Tā nu vārds pa vārdam, komunikāciju šķēres, cilvēciskā vājumā 'negribu būt sliktāka' palielos, ka esmu arī dažus ministrus pazīstu, un ka 'esmu arī bijusi ārzemēs', un galu galā viņam izsprūk:
-Piesakies, ieliksim tevi par ārlietu ministru!
Bieži tādi piedāvājumi? Vai patiešām nepiedienīgi?
-Nu...es varētu labāk par kultūras.
-Nē, kultūras mums jau ir daudzi."
Kas man cits atliek, kā nomurmināt:
-Nezinu, neesmu domājusi... Iedosiet scenāriju izlasīt?
Drošības pēc vēlreiz pārlasu sludinājumu par ballīti. Nākt ar pasēm! Tāds izcēlums. Gandrīz tāpat kā reiz uz skaistumkonkursu kad gāju pieteikties- taisni tais pašās "nabaklab" telpās!!! - taisni tāds pats izcēlums - "Līdzi jāņem pase un peldkostīms!"
Tad kaut kas nozibsnīja un man atkal acu priekšā iznira K.Zvīguļa Čičikovs no Serebreņikova "Mirušajām dvēselēm". Un tas koferītis no iekšpuses izgaismotais. Ar pasēm! Tāpat kā Čičikovs vāc zemnieku vārdus, tā mani grib ievilināt pagrabā un nokopēt pasi. Nepietiek ar to, ka tā jau man bankās kattreiz, kā bankas operatore ierauga manu irānisko acu griezumu, tā arī nes pasi prom- it kā kopēt, bet sazin, ko viņa tur dara un katreiz ķer pie anketējamiem papīriem un uzdod tādus jautājumus kā:"Vai esat pārliecināta, ka kontā atrodamā nauda ir Jūsu?", "Kādam nolūkam Jums tā vajadzīga?", tagad vēl Čičikovi Meierovica bulvāra andergroundos. Kāpēc partijā nevar pieteikties internetā? Interneta nozīme šīs jaunās partijas uzstādījumos izskatās ļoti svarīga. Hmmm.
Lasu traktātu. "Mūsu traktāts ir ideju plūsma. Šīs idejas var un vajag atbalstīt, papildināt, kritizēt un izdzēst. Runāt un domāt, nevis klusēt." O, jā, neklusēsim, neklusēt mēs mākam. Jau no pirmā punkta skaidrs, ka darīšana ir ar artistiskiem melnajiem intelektuāļiem. "Kā jums mūsu kongress?", pagrabā vaicās tāds pa sāniem pārplīsušām vīlēm kurtkā no "nabaklab" vintage uteņa. Nezinu gan, neesmu izlēmusi.
Te es uzzīmēju Hamletu ar Sprīdīša aksesuāriem. Ja jau mums te tāda par teātri lappusīte. Nabaga Joriks arī vēl nav izlēmis.
zoom- te citiem citas problēmas.
Viss tas partijas "traktāts" sākas ar literāro spoku izsaukšanu. Veseli 3 citāti no Vitgenšteina, drošības labad, nevarējām izvēlēties, kurš labāks. Un pēc tam "bāc!"- punkts 1.1. un uzreiz - "Mūs tracina tas, kas notiek Latvijas politikā." Sāk visu ar "tracina". Kas tie par tīneidžeriem? Tie, kas raksta uz sienām: "visi lohi", bet patiesībā paši dziļi nomocījušies ar identitātes krīzi? Lai gan tie drošvien rakstītu "riebjās". "Tracina" parasti tādas neirastēniskas bābiņas, kurām vienkārši ir vīriešu trūkums organismā. 1.2.2. - "sabiedrības lielākā daļa grimst apātijā.", šausmas. "2.1. Valstij ir sekmīgi jādarbojas." Tālāk (atstāstu 2 vārdos) par to, cik svarīga ir māksla, izglītība, veselība, (pa vidu vēl ieliksim radošo industriju attīstību) un vispārējs skaistums, tikai tagad valdošie to nesaprot. Nodarbojas tik ar savām urlu tēmām. Nauda tak ir pīšļi. Tāda artistisko intelektuāļu sasāpējusī sāpe... Gari un skrupolozi izsāpēts tas, ka visus šos gadus izglītība un kultūra bija pēdējā vietā... Nu bet tie NATO... Nu bet tās visas Ekonomikas un Finanšu ministrijas (un vispār, un sen jau! - vajadzēja šīs ministrijas apvienot! Tas tak viens un tas pats, ne?!) nepamatoti tērē naudu! Nu, un kā jums patīk šis punkts? "4.19.1. Intelektuālais pārākums ir stiprākais valsts aizsardzības ierocis mūsdienu pasaulē. Valsts bez sava augsti attīstīta intelektuālā potenciāla nav droša." Tatad uz ballīti atnāks arī matēto žurnālu lasītāji un neklusēs. Oj, tas vārds 'pārākums', kā skan. "1.5. Debates, diskusijas un idejas mums ir svarīgākas par Saeimas deputātu krēsliem."
Un neviens nezinās. Partijas slogans "nezinu. neesmu izlēmis", krāsas - kā brazīļu karogā. Tā jau ir, ka neviens mēs vēl nezinām, par ko galu galā rudenī nobalsosim. Un visiem ir iekšā cerība, ka kaut kas mainīsies, ka mūsu ciemā parādīsies... kāda revidente, piemēram. Nevis revidents, bet taisni revidente. Laimes lāči mūsdienās ir bieži lācenes. Diemžēl sloganā ieliktais dubultais negatīvisms iedod negatīvu nokrāsu visam projektam kopā. Bet tas arī fakts, ka pec sauktās "pozitīvisma kampaņas" diemžēl jebkurš pozitīvisms ir ieguvis skeptisku nokrāsu. Tad nu vajag "negatīvisma kampaņu", lai atkal var pēc tam "pozitīvisma"! Urā!
Iedomājieties, cik mums būs daudz kultūras ministru, cik labi būs, un vēl viens Ārlietu ministrs - piemēram, es. Es jau sapņoju, kā man uzdos to uzdevumu doties uz Aizsardzības ministriju ar maisu. Naudu kur ielikt. Pārnest no AM NATO naudu uz Mākslas un Pacifisma ministriju. Uz Pārāko Radošo industriju ministriju. Aj, vispār visādu ministriju mums vēl trūkst labai diskusijai.
Man dažreiz akūti nepieciešami Ziemassvētku steki. Bet kur lai viņus ņem? Bet mirkli pacietības, par to vēlāk.
Johaidī, kas visiem par digu tāda, ministrumānija. Varētu viņus salikt visus patiešam par kultūras ministriem, lai tad paskatās, vai tas ir viegli, vai nav. Vispār varētu uzreiz nosaukties par "Kultūras ministru partiju", lai vismaz kāda skaidrība. Vai arī kādu APMAIŅAS PROJEKTIŅU. Nostāda vienā ierindā ministrus un ierēdņus, un tieši pretī - ja jau mums te ir lappusīte par teātriem - otru ierindu ar aktieriem u.c., pēc komandas visi mainās ar caurlaidēm-viedkartēm. Un tad tāds skats - 9:00 no rīta samiegojušies, sapinkājušies aktieri, brīnās pie ministriju ieeju caurlaižu slūžu kapsulām (kurām jāiet cauri), sauktām arī par dušām, un domā - kas te par sistēmu tāda, vai tiešām ierēdņiem jāiet pirms darba dušā? Pa to pašu laiku ministri drūzmējās pie teātru dienestu ieejām un brīnās par bīdāmajām prezences šālītēm, kur jāatzīmējas, vai esi uz vietas. Un mācās iebīdīt ne šā, ne tā - pa vidam, lai nevar saprast. Nu, sapņi vien.
Nu patiešām - tā gribētos, lai būtu tā, ka mēs ņemtu piemēru no mūsu teātru darbiniekiem (sākot no garderobista, beidzot ar gaismotājiem un direktoru), kā strādāt ar pilnu atbildību par SAVU profesiju - kā jau Alvis Hermanis "Spēlmaņu naktī" teica, ka 'dažs labs' varētu pamācīties no viņa aktieriem.
Bet es taču esmu gaišreģe un varu pateikt, ar ko beigtos tāds apmaiņas projektiņš. Ar kafejnīcu-bufeti. Aktieri testē un slavē ministriju gardās "kompleksās pusdienas", deputāti iefano kādiem teātra liķierīšiem. Nu bet darbs... tas tai dienā paliks nedarīts. Tāpēc ka vienīgais, kas atšķiras abās pusēs ir varbūt kafejnīcas. Cilvēciskās emocijas nav svešas arī deputātiem. Bet darbs ir katram savs un katram sava vieta, to jau Ulmanis sacīja.
Aritmētisks uzdevums. Ņemam kādu skaitli sab.politisku darboņu, nostādam ierindā, ņemam identisku skaitu māksliniecisku darboņu un nostādam pretī? (var bez caurlaidēm). Kurā ierindā ir vairāk blefotāju un haltūristu? Un kur vairāk kvasītāju?
Te atkal Joriks, tad Lāčplēsis un feministe. ARĪ nav izlēmuši
Man jau liekas tā Saeimas un MK nozīme ir stipri pārvērtēta. Nu, ļauži, skatieties taču globālāk!!! Un tas ir tāds skats pa pusei no iekšpuses. Esmu savus ceļus pret ministriju seifu stūriem apdauzījusi. Un tais seifos nekas nebija. Bet šī informācija pati par sevi satur Valsts noslēpumu, un tāpēc neko... čšš... Man labāk patīk un moment de vérité - pameditēt pašam par tēmu - un es? Ko es darīju treknajos gados ar vieglo naudu? Vai es ieguldīju viņu aktīvos? Vai es ieguldīju viņu bērnos un savos vecākos, un draugos, un visu, kam neatradu pielietojumu, atdevu tiem, kam tā vairāk vajadzīga? Ko es izdarīju ar visām tām iespējām? Skaists jau ir tas punkts par to, ka katram vēlēšanās būs tik daudz balsu, cik katram ir bērnu. Bet tad ejiet līdz galam - ka arī algas tagad maksās pēc tādas pašas formulas. Un kultūras iestādēs ieeja bez bērniem aizliegta, izņemot kulturāli pārākus indivīdus, uzrādot ārsta zīmi. Nu visu ko jau var globāli ļurināt. Bet man tas atgādina tā kā tantuki sasēduši un nu spriež par to, ka valsts par viņiem nerūpējas, jo reku jau pļitkas no fasādes krīt uz galvas. (Meanwhile valsts tajā brīdī ved sarunas ar citu valsti, par kādiem izšķirīgiem miljardu projektiem.) Tas ir cits mērogs. Vai valstij ir jārūpējas par pļitkām, kas krīt no jumta uz galvas? Vai babuļkas tagad ies politiķos: "Jāsaved beidzot kārtībā valsts, lai nebirst pļitkas no gaisa! Nemaz par mums nerūpējas". Mums taču bieži vien tā Valsts ir tādos personīgā dzīvokļa mērogos. Vai kāds vēl te, izņemot mani, satraucas, ka mums nav nekādas Nacionālās idejas? Tas kā reiz būtu tā lieta, ar ko būtu jāsāk, un te nu kulturāli-associatīvs prāts tā noderētu.
"12.2. Bērni, bērni un vēlreiz bērni.", pie sevis dungoju, man pielipis Pēdējās partijas traktāta pēdējais punkts, un dodos uz "Bērnu pasauli" (hmm, un kā jums patiktu nosaukums "Par Bērniem partija"?), kad mani pa ceļam pārķer zvans ar info, ka Jūrmalā ir Jomas ielas svētki, kur dejo, dzied un, protams, dzer slaveno Žirinovska kvasu, kas tā iedvesmo uz jaunas Nacionālās Idejas ķeršanu. Atstāju bērnu, bērnu, bērnu pasaules apmeklējumu uz vēlāku laiku un steidzos uz Dzintariem. Un tur.... ojjjjj.... grūti izstāstīt, kas viss tur bija, bet galvenais ir rezultāts. Atkal es iedvesmojos. Jaunas rindas manā šīsvasaras klusajā dabā ar PROJEKTIEM.
Uz lielās skatuves dejoja tādi skaisti jūrnieciņi un meitenes košos lakatos. Tas tik bija.
Un tad
vienā
momentā
viņi nostājās šā:
Un saulīte uzspīdēja. Un es nolēmu, ka zinu: "Zinu."
Mans personīgais nacionālais idejas projekts būs šāds. Milda ar palīgu asistentu-zvaigžņu turētāju. Esam mēs stiprās lēdijas, bet nevaram mēs visu laiku turēt tās 3 zvaigznes uz augšu. Vajag palīgus. Mani netracina politika, mani tracina, ka latviešu sievietēm jābūt visu laiku tik stiprām.
Kas tie varētu būt, kas būtu spējīgi uz ko tādu? Taču ne deputāti. Kādi mistiski atlanti, sfinksi, himēri? Tikai jūrnieki! Tikai jūraslietu virsnieki, kuri nekad nemelo, kas zina, kas ir gods un cieņa. Bet ja viņi pametīs savus kuģus, lai kļūtu par ministriem, kas tad būs?
Vārdu sakot, atkal tupiks. Būs vien pašai jātura zvaigznes.
Arī es reiz nodibināju organizāciju. Viss sākās ar to, ka nespēju palikt malā, kad uzzināju par projektu "LIVE Riga" un visām tām eglīšu dedzināšanām. Negodīga konkurence, ļaunas metodes, meli, apšaubāmas kvalitātes rezultāts... un arī nauda, ok, miljoni, kas aizplūst uz Berlīni. Kamēr mums pašiem Latvijā ir augstas klases grafiskie dizaineri, un kuri bez tam Rīgu mīl. Te nu man ievajadzējās to Ziemassvētku steku.
Dzima konceptmanifests, atradās daži domubiedri. Un sākotnējā niknumā man gribējās sadrukāt skrejlapas. Tur tādi paši izķēmoti tautiskie rakstiņi kā LIVE Riga dizainos, un tie paši viepļi, kas tur rēgojās - viens ar dunci galvā, otrs ar tāds līku degunu. Un uztaisīt (bet normālā grafiskā dizainā) parodiju - ka viens no viņiem ir Šlesers un otrs Fliks. Tapa arī galēji asprātīgs teksts. Bet nu to vajadzēja izdarīt ātri, un izrādījās, ka neesam tik profesionāli. Tad mani uzaicināja uz pieņemšanu, kur abi skaistuļi arī būtu. Tad domāju, ok, uztaisīšu tādus egļu zaru pušķīšus ar tādām kartiņām, un pasniegšu viņiem tādu personīgu vēstījumu. "Varbūt viņiem klusībā kauns paliks," naivi domāju. Bet atkal zvaigznes sagriezās tā, ka dzīve parādīja, ka pat tāda galīgi nevardarbīga vienpersoniska protesta akcija tikai visu sabojās, vismaz šajā gadījumā bija tā. Ieliks kaut kādu korķi dzīves plūsmā, par kuru mums nav tik liela noteikšana, kā dažubrīd liekas. Un pierādīja, cik daudz varam izdarīt, darbojoties klusībā, darot mazas lietas, bet tādas, ko patiešām mākam. Kas ietekmē varbūt pat tikai 1 cilvēka dzīvi, un varbūt pagriezienā tik par 1 grādu, bet tas ir vairāk, nekā kliedzot: "Nē, nē, negribu, nezinu, nevaru izturēt!" un sitot ar kāju pa zemi. Sākumā novēlu visu vainu uz to, ka trūkst domubiedru. Novēlu vainu uz citiem, uz tiem, kuru nav. Bet tie citi - viņi var iedvesmot, atbalstīt, bet reāli kaut ko izdarīt - tā ir tava atbildība. Jebšu arī nedarīt. Oj, bet nez ko tagad dara Alīna, kas iekrāva princim Čārlzam ar neļķēm???
Visu šo gadu, kopš aizgāju no Ārlietu ministrijas (tikai un vienīgi personīgu iemeslu dēļ, kaut gan tobrīd domāju arī, ka protestējot pret 'visu to šļuru' un vispār visu to ļaunumu, kas bija sakrājies ministrijas kuluāros. Tobrīd vienīgā izeja šķita godīgi aizbēgt, mēģināt atmazgāties un sākt visu no nulles. Un tie bija tikai personīgi iemesli un personīgs lēmums.) Vai es ministra vietā strādātu labāk? Protams, nē. Pat ne trekno gadu eiforijā, kad darīju tādas lietas, par kuram man nebija nekādas sajēgas, un pēc saspringtas darba dienas atkrītot gultā, dažreiz bija sajūta: "Piemēram, man tagad iedotu lidmašīnu un pateiktu: "Tev tagad jāpilotē lidmašīna ar premjeru Kalvīti", un es taču paņemtu un izdarītu, galvenais, tikai aizvērt acis, kuras baidās." Bet tie bija шальные treknie gadi. Viss, ko es varu tagad, ir tas, ko daru - pavisam mazas lietiņas, par kurām sapņoju ilgus gadus un man likās, ka zinu, kā tas ir jādara, es zināju, kā tam ir jāizskatās. Ļoti efektīva terapija ir piepildīt savus sapņus. Šobrīd ir tāds laiks, kad tas ir iespējams. Lai redzi, cik tev īsas un tizlas rokas, bet lai! - jo redzi arī iespējas mācīties un mēģināt atkal, un vēl mācīties un darīt. Vēlmi kritizēt atsit pilnībā. Un ja kritizēt, tad tikai pa šauri slidenu-pa savu profesionālo līniju. Un ka mērs ir tikai profesionālisms, aicinājums un gods. Un, ja tas ir, tad nepelnīsi miljonus, bet savu dzīvi nodrošināt varēsi. "Ins'allah," piebilst mani draugi Turcijā, mani garīgie skolotāji.
"Katram cilvēkam ir tiesības uz karstu ūdeni, apkuri ziemā un dakstiņu jumtu. Katram ir tiesības būt nemīlētam, bet tas nav obligāti. Katram ir tiesības apzināties savu niecīgumu un savu diženumu. nevienam nav tiesības iznīcināt mūžīgo. Katram ir tiesības būt brīvam. Katrs atbild par savu brīvību."
Tie ir tikai daži punkti no Užupes Republikas konstitūcijas. Vecākie brāļi lietuvieši, Viļņas mākslinieki nodibināja savu republiku un kvasīja tālāk. Un skaista viņiem tā Republika - upe tek apkārt, mājeles bez elektrības, toties ar krāsns apkuri smaržīgu, koku zaros iesietas krāsainas lupatiņas, uz jumtiem dežūrē māla enģeļi. Un visur tādi smaidīgi večuki baltām bārdām. Kaut ko stāsta man skaistajā lietuviešu valodā. Un svītrainam kaķim. Varbūt par to, ka ikvienam ir tiesības izvēlēties un būt atbildīgam par savu izvēli. Vai arī Užupes Konstitūcijas 9.punktu "Ikvienam ir tiesības slinkot vai arī nedarīt neko."
Ja jūtiet, ka Jūsu izvēle ir iet piedalīties, tāds ir jūsu sapnis, kas jāpiepilda, un esat stipri tādai izvēlei, tad informāciju par pasēm un konspiroloģijas spalvainajām rokām meklējiet šeit: http://twitter.com/pedejapartija
Laikam tas twiteris ir asi modīga štelle: http://twitter.com/aurora_ru
Personīga ziņa partijas aktīvistiem- malači, jūs kustiniet gaisu! Tas traktāts ir pilnīgs sviests jums sakults, bet tas nekas, toties tāds prieks redzēt cilvēkus, kurus viss šis ir tā iedvesmojis. Ne obligāti uz politikā iešanu. Tas var būt arī kāds personīgs projekts. Un es te tādus šajās dienās redzēju tuvumā. Nogurdinoši jau ir, ka visiem tik nozīmīgs viedoklis sakāms, bet nu fakts - attīrīšanās un domātsākšana ar konstatēta. RSVP. uz pārtiju nebūšu. Un, lūdzu, uzmanieties no specaģentiem un provokatoriem!
Mani interesē Jūsu personīgie nacionālās idejas projekti. Rakstiet, iedvesmojiet mani!
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu
