Hamburga, Minhene, Rīga. Teritorija.
Inga Fridrihsone | 04.10.10
Once upon a time... bija ezers, kurš lidoja pa gaisu un nolaidās lejā, appludinot pilsētu. Pilsēta pazuda zem ūdens, pazuda ielas, pazuda mājas, pazuda visaugstākie torņi, un baznīcas zvans zvanīja ūdens viļņu ritmā, kas skalojās tiem pāri... STOP!
28.augustā Rīgā festivālā Homo Alibi norisinājās Domāšanas maratons. Tikmēr Hamburgas neatkarīgo teātru centrā Kampnagel nu jau trešā Vasaras festivāla (Sommerfestival) ietvaros notika stāstu stāstīšanas maratons. Stāstītāji sešu stundu garumā - britu teātra superzvaigznes un Eiropas festivālu mīluļi Forced Entertainment. (Ar stāstu performanci Un tūkstoš un pirmajā naktī... pabijuši visur kur, tai skaitā Rīgā.) Performances noteikumi vienkārši – stāsts sākas ar formulu “reiz sensenos laikos” un turpinās tikmēr, kamēr kāds no pārējiem dalībniekiem to pārtrauc ar “stop!”. Lidojošais ezers bija vai nu sveiciens festivāla rīkotājiem un tematikai (izrādes+diskusijas+meistarklases+instalācijas notika zem saukļa “Ūdens!”), vai nu Hamburgas laika apstākļiem pēdējās pāris dienās. Ne viens vien ezers šķita lejup lidojam. Vai arī tas bija sveiciens festivāla kolēģiem – audioperformanču radītājiem, Hamburgas mākslinieku apvienībai ar nosaukumu Ligna.
Ligna piedāvāja festivāla ekskluzīvāko izrādi Eiland. Tās apmeklētājiem tika piešķirts ierašanās laiks, vieta – Hamburgas Kanoe klubā. Skatītājs jeb apmeklētājs tika iesēdināts laivā, airētājs viņu nogādāja uz ezera vidū iestatīta pāris kvadrātmetrus liela pontona, no kura paveras skats uz Hamburgas panorāmu. Tur viņš tika atstāts viens uz nākamajām 30 minūtēm. Aprīkots ar austiņām, lietusmēteli un mobilo telefonu, kurā saglabāts viens numurs “Cietzeme”. 30 minūšu audioperformance apspēlēja ūdens tēmu – ūdens kā ekonomikas sastāvdaļa, ūdens un pilsētvide, mītiskais ūdens, suverēnais ūdens, ko cilvēks tikai domā pakļaujam. 30 vientuļo minūšu noslēgumā tiek izspēlēta vīzija, kā ūdens pārpludina acu priekšā redzamo Hamburgu, rātsnamu, baznīcas, izplešas līdz Berlīnei un pārvērš visu vienā lielā ezerā. Taču visskaistākais šajā “izrādē” ir vienreizējā iespēja klausīties balsī, kas stāsta par cilvēka vientulību uz ūdens, sēžot vienam ezera vidū, vērojot pilsētu no tālienes, ūdenim esot visapkārt un līstot aumaļām uz galvas.
Lignas projekts apmeklētājiem piedāvāja tādu kā mini-izbēgšanu no kliedzošas, skrienošas lielpilsētas. Par citām – lielām - izbēgšanām savukārt runa Alvja Hermaņa izrādē, kas top Minhenes Kammerspiele. 8.oktobrī te pirmizrāde izrādei Ruf der Wildnis jeb Senču asiņu balss pēc Džeka Londona romāna un ar pašu aktieru radītiem tekstiem. Izrāde ir viena no divām, kas šajā oktobra nedēļas nogalē atklās jauno ēru Minhenes Kammerspiele, vienā no Vācijas “spices” teātriem - tās intendants kopš šīs sezonas ir nīderlandiešu režisors Johans Simonss (Johan Simons). Alvja Hermaņa izrādes emocionālo kodolu un vienu no pamattēmām atspoguļo Patrika Vatsona dziesma The Great Escape – izrādes muzikālais caurviju motīvs. Par ilgām izrauties vai arī ilgām paturēt vismaz teorētisku iespēju, ka great escape būtu iespējams - pat ja tas nekad netiks realizēts.
Embed ievieto šo failu savā mājas lapā
Arī Rīgā tikmēr sava veida senču balss, teātra “senča” Smiļģa mājās vēl līdz 9.oktobrim festivālā Patriarha rudens pulcinot jaunos Latvijas Kultūras Akadēmijas režisorus. Teritorijas komanda Annas Klīveres vadībā ir klāt, sekojot festivālam foto mirkļos, viedokļos, intervijās, sarunās un nopietni rotaļīgos jauno režisoru portretos. Komandu veido Agnese Rutkēviča, Madara Rutkēviča, Linda Ģībiete un Anna Jozauska. Pavisam īsi sakot – Teritorija vēlas kļūt par radošāko un daudzpusīgāko teātra norišu atspoguļotāju, kam šis rudens ar Homo Alibi un Patriarha rudeni ir ielicis labus pamatakmeņus. Tam sekos atkal pievēršanās lielajām un nopietnajām tēmām. Priecāsimies par atsauksmēm, ierosinājumiem, viedokļiem.
