Jēga, kura ir. Rezumējums pēc sarunas par Spēlmaņu nakti

Lietotāju novērtējums: / 16
SliktākaisLabākais 

13.novembrī Ģertrūdes ielas teātrī notika saruna par Spēlmaņu nakts balvu ar pārstāvjiem no teātriem, ekspertu un žūrijas komisijām, Latvijas Teātru darbinieku savienības (LTDS) un citiem interesentiem – runājot šoreiz nevis par konkrētām nominācijām/balvām, bet par vērtēšanas procesu un vēlamajiem uzlabojumiem tajā. Sarunā piedalījās Daiga Gaismiņa (LTDS), Mārtiņš Vilkārsis (Dailes teātris), Evita Sniedze (Valmieras Drāmas teātris), Andra Rutkēviča (Jaunais Rīgas teātris), Herberts Laukšteins (Liepājas teātris), Rūta Birzleja (Leļļu teātris), Krista Jansone (Dirty Deal teatro), Krista Burāne (apvienība Nomadi, ĢIT), Līga Ulberte, Edgars Raginskis (ekspertu komisija) un Linda Ģībiete (žūrija). Diskusijā aktīvi piedalījās arī vairāki ar Spēlmaņu nakts procesa organizēšanu saistīti cilvēki – piemēram, Jānis Siliņš, Januss Johansons, Anna Eižvertiņa u.c.

No teātru viedokļiem vairāki jau dzirdēti un pausti (kā Arno Jundzes publikācijā NRA), arī diskusijas gaitā tika izteikti vairāki konkrēti priekšlikumi ekspertu un žūrijas darba uzlabojumiem. LTDS vadība tomēr izrādīja vēlmi un vēlreiz izteica aicinājumu teātriem tos precizēt un iesniegt LTDS rakstiski. Tā ka tas, vai sāktā sarunas turpināsies, atkarīgs no visām iesaistītajām pusēm.

Viens no galvenajiem jautājumiem šajā diskusijā bija par divpakāpju žūrijas nepieciešamību. Gandrīz visi iesaistītie atzina, ka žūrijas/ekspertu loka paplašināšana ir pozitīva, jo tas ļauj piesaistīt nozares ekspertus un praktiķus un dod iespēju rasties objektīvākam vērtējumam. Jautājums tikai, vai šai plašākajai vērtētāju grupai ir jātiek dalītai divās pakāpēs. M.Vilkārsis un K.Burāne norādīja, ka problēma ir tajā brīdī, ja nenotiek saruna starp pirmo un otro un nav kopīgu vērtēšanas kritēriju, piemēram, šogad pirmā vērtēja atsevišķus darbus, otrā – sezonu kopumā. A.Rutkēviča savukārt uzskata, ka divpakāpju vērtēšanas sistēmai nav nekāda pienesuma: viņas ierosinājums ir atstāt plašāku vērtētāju loku, taču vienā pakāpē.

Otrs svarīgākais diskusijas jautājums, par kuru izteicās visi klātesošie, bija vērtēšanas procesa caurspīdīgums – sākot ar ekspertu/žūrijas izvēli sezonas sākumā un beidzot ar pamatojumu par konkrēto balvu piešķiršanu. Teātru pārstāvji uzsvēra, ka nepieciešams pamatojums, kāpēc konkrētie darbi tiek nominēti. Izskanēja arī viedokļi par to, ka paši vērtēšanas kritēriji ir pārāk nenoteikti un neskaidri, tāpēc no vienas puses - ekspertu komisijai nav instrumenta, ar kura palīdzību vērtēt, un no otras puses – teātri nesaprot, kas tad tieši tiek vērtēts.

Līdzās šiem bija arī vēl citi jautājumi un ierosinājumi. LTDS valdes pārstāvis J.Johansons pieminēja apsvēršanas vērto iespēju lemšanas gala fāzē piesaistīt arī (NB! kopā ar latviešiem) ārzemju ekspertus – tas, protams, nozīmē izrāžu “showcase” organizēšanu un citus organizatoriskus un finansiālus jautājumus; variantus var modelēt dažādi. Inta Balode rakstiski pauda nepieciešamību tādus piesaistīt attiecībā uz laikmetīgās dejas vērtēšanu, ja tā tiks veidota kā atsevišķa kategorija. Evita Sniedze norādīja, ka nepieciešams domāt par paša 23.novembra pasākuma organizāciju tai daļai, kas notiek pēc balvas pasniegšanas. Savukārt, runājot par mākslinieku ierašanos vai neierašanos uz ceremoniju, Edgars Raginskis izteica salīdzinājumu ar Lielo Mūzikas balvu, kur mākslinieku ierašanās uz pasākumu ir arī kolektīvos izkoptas disciplīnas un ētikas jautājums un aicināja uz to arī teātrus. Kā šī gada 24.novembrī Latvijas Radio raidījuma Kultūras rondo intervijā pēc Spēlmaņu nakts teica Juris Lisners: svētki ir jārada arī pašiem.

Balstoties uz savu pieredzi 2009./2010.gada Spēlmaņu nakts balvas ekspertu komisijā, vēlos minēt vēl pāris aspektus, kurus diskusijas laikā nepaguvām izrunāt, bet kas ir ne mazāk būtiski balvas un ekspertu/žūrijas komisijas darba sakarā.

Teātri vēlas dzirdēt nomināciju izvēles pamatojumu un kritērijus. Pagājušās sezonas noslēgumā, reaģējot uz teātru vēlmi runāt par nomināciju izvēli, teātri tika aicināti uz tikšanos visiem (gan viņiem, gan ekspertiem) neapskaužamā situācijā – dienu pirms lēmuma pieņemšanas par nominācijām, kad eksperti atradās lēmuma priekšvakarā un, skaidrs, vēl nevarēja atklāti runāt par konkrētiem gadījumiem... Tā nu ceļš no Valmieras, Liepājas un pat Daugavpils tika mērots pavisam velti. Neapšaubāmi, ka sarunai starp ekspertiem un teātriem jānotiek, tomēr auglīgāka tā būtu pēc nomināciju paziņošanas, kad eksperti darītu zināmus savus pamatojumus gan mutiski, gan rakstiski. Vienošanās, ka tas šādā formā jādara, jāveic nevis sezonas beigās pāris dienu laikā, bet gan sezonas sākumā, kad eksperti uzsāk darbu, vienojoties par kritērijiem un par to, ka sezonas noslēgumā tiks sniegta sezonas analīze dažādos aspektos, pamatojot arī nominācijas. Šo uzdevumu ieteicams konkretizēt ekspertu komisijas nolikumā, jo, kā tas mēdz būt, viss, kas nav viennozīmīgi un visiem vienlīdz skaidri atrunāts, darba organizēšanu pēc tam neatvieglo

Nepaspējām izrunāt jūtīgo žūrijas kompetences jautājumu. Protams, protams, tas vienmēr saistīts ar konkrētu personāliju apspriešanu un publiskā telpā ne vienmēr viegli iekustināma lieta. Izskanēja jautājums par to, ka ekspertu komisijā ir cilvēki, kas neorientējas teātra procesā kopumā, kaut ir speciālisti savā jomā – vai viņi var piedalīties balsojumā par visu, ne tikai par savu jomu? No otras puses - arī kritiķi vai teorētiķi diez vai ir tiesīgi spriest un balsot par visām pārējām jomām. Piemēram, komponists Edgars Raginskis balso arī par režiju, tāpat kā visi pārējie balso arī par mūziku, kaut to noteikti pārzina salīdzinoši sliktāk. Taču šeit vēlos uzsvērt, ka ekspertu komisija darbojas arī kā kolektīvs: mēs savā starpā pirms sarunājamies un uzklausām savstarpējus argumentus, akceptēdami, ka viens ir spēcīgāks vienā, bet otrs citā laukā. Uzskatu, ka sadarbība starp vairāku jomu speciālistiem un viņu klātbūtne komisijā ir ļoti vēlama. Cita lieta, kas izskanēja, ka ekspertu komisijā jābūt aktīvi rakstošiem kritiķiem. Teātri nav ieinteresēti garantēt tik daudz biļešu ekspertiem, nesaņemot par to pretī vismaz publicitāti. (Kaut rakstu kvantitātei un pārstāvētā medija lielumam vien nevajadzētu būt argumentam iekļaušanai komisijā...) Saprotami, jo Spēlmaņu nakts ir teātru mārketinga sastāvdaļa, savukārt desmit vietu aizņemšana teātra ieņēmumiem nepaiet garām nepamanīta. Ja tam piekrīt vairāki teātri, tad ir jādomā, vai biļetes vismaz daļēji nebūtu jāsedz LTDS vai jāmeklē kāds cits risinājums, īpaši, ja ekspertu/žūrijas paplašināšana cilvēku skaita ziņā vismaz šobrīd noteikti vēl paliek spēkā... Arī paši “aktīvi rakstošie teātra kritiķi” nereti izteikuši šaubas, vai spriest par teātri drīkst dejotāji vai mūziķi. Taču: LTDS lēmums šobrīd ir veidot jauktu vērtētāju loku – tādu, kurā ir gan praktiķi, gan teorētiķi, gan citu jomu speciālisti. LTDS nav aizliegusi visiem Latvijā esošajiem kritiķiem apvienoties un izvirzīt savu gada balvu sezonas noslēgumā. Piemēram, Vācijā, ir balva Fausts, ko pasniedz organizācija, kurai ir līdzīgs statuss un funkcijas kā LTDS. Balva ir pietiekami nozīmīga, taču teātra mākslinieku vidē daudz vairāk vērā ņemta ir žurnāla Theater heute veiktā apmēram 40 kritiķu aptauja, kurā katrs kritiķis individuāli uzskaita savus favorītus un kopējais “uzvarētājs” tiek vienkārši matemātiski saskaitīts (nekāda balvas fiziska pasniegšana pat nenotiek).

Šobrīd vērtētāji (it kā) jau tiek izvirzīti ar teātru ierosinājumiem (kaut daži teātri likās pārsteigti, ka tā tas ir, jo savus kandidātus neesot virzījuši), tad tiek apzinātas viņu iespējas un vēlmes strādāt komisijā, tad notiek balsojums LTDS valdē. Latvijā ierasti iespējamais cilvēku loks jau ir zināms un aptverts, kāds ir viena vai otra teātra (vai lēmēju) uzticību izpelnījies un tiek uzrunāts. Plašākai sabiedrībai tad ne vienmēr ir skaidrs, kāpēc ticis ierosināts un apstiprināts šis vai cits cilvēks, un kādi ir viņa “profesionālie rādītāji” (tiek paziņoti vienīgi vārdi). Ierosinājums valdei ir, pirmkārt, izstrādāt noteiktu formu, kādā teātri izvirza savus ierosinājumus (cilvēku skaits, nozares, kāpēc ne vairāk nekā viens ierosinājums no katra teātra, bet gan, piemēram, pieci?), otrkārt, izstrādāt “kompetences kritērijus” iespējamajiem ekspertu komisijas/žūrijas locekļiem. Piemēram, visu izvirzīto un apspriešanā nonākušo CV, profesionālās darbības izvērstu aprakstu, ieteikuma vēstules no, piemēram, vismaz diviem teātriem vai citām institūcijām (vai indivīdiem) utt. Viens vai otrs teiks, kam mums tās formalitātes, jo mēs visi cits citu zinām. Bet varbūt tomēr būtu vajadzīga bāze vai fundaments, uz kura pamata šo izvēli veikt (ar noteikumu, ka tā netiktu padarīta par pliku formalitāti, patiesībā procesam notiekot tieši tāpat). Vispirms apspriest valdē, tad iepazīstināt ar kandidātiem, tad balsot LTDS biedru kopsapulcē... Modelēju iespējas, kuras ir dažādas un bez šīm noteikti ir vēl citas. Taču kā teātra skatītājiem, tā māksliniekiem un jebkuram iesaistītajam būtu ļoti svarīgi zināt, kas ir cilvēki, kas lemj par šo balvu un ka uzticēt to darīt tieši viņiem ir argumentēta izvēle, nevis nejaušība.

Neskatoties uz konkrētām lietām, ko var mainīt un uzlabot – nomināciju kategoriju pastāvība, žūrijas/ekspertu sistēmas izvērtēšana, ekspertu sastāva izveides pamatojums un viņu pieņemto lēmumu pamatojums sezonas noslēgumā, svarīgāk taču sākt no paša pamatjautājuma - ko šī balva simbolizē? Ko gribētu, lai tā simbolizē? Kas ir tās vektors? Uzdevumi, mērķis, misija? Aptvert visu, atzīmēt katru izdevušos veikumu? Vai iezīmēt attīstību, tendences? Komentēt izdarīto vai veicināt?... No šī jautājuma tad arī atkarīgs viss pārējais.

Konstruktīva saruna, cerams, te nebeidzas, bet gan sākas. Pat ja tā sākas ar to, ka tiek cirstas durvis vai sacīts, ka šādai runāšanai jēgas nav. Nedomāju gan, ka balva mainīs teātra attīstību kā tādu. Bet tā var būt svarīgs atskaites punkts, atzinība, svētki. Visi klātesošie teica – tā esot svarīga. Tātad noteikti ir arī jēga runāt. Un tad lūkot, lai vārdi nepaliek vien vārdi līdz nākamajai diskusijai pēc nākamās Spēlmaņu nakts.

P.S. Un vēl neoficiālajā daļā izskanēja ierosinājums ieviest kategoriju “Gada kritika”.