Londona, Ķelne, Rīga. Teritorija

Lietotāju novērtējums: / 19
SliktākaisLabākais 

Londonas Royal Opera House zāle 26.janvāra vakarā dārd smieklos. Skatītāji no pirmās rindas līdz pat pēdējai trešajā rangā šķiet kļūstam par vienu smejošu ķermeni: šis ķermenis lokās smieklos, ķer pie vēdera, tad pagūst vien ievilkt elpu līdz nākamajam smieklu raundam. Uz skatuves viens izpildītājs – beļģu komiķis Jos Houben. Londonas starptautiskā Mime Festival ietvaros viņš izrāda savu lielisko solo performanci-lekciju The Art of Laughter. Performance, kas vienlaikus varētu būt (sarunā ar mākslinieku atklājas – patiešām daļēji ar šādu nodomu radusies) radoša lekcija aktiermākslas un režijas studentiem (bet tikpat labi - ikvienam smieties spējīgam cilvēkam) par to, kā funkcionē komika un kā panākt, ka auditorija smejas. Paradokss: kaut katrs no efektiem tiek ne tikai parādīts, bet arī izskaidrots, par spīti paskaidrojumam – vai pateicoties tam – smieties nākas jo vairāk. Pēc stundu garā smieklu seansa, kas būtībā funkcionē ļoti vienkārši, kairinot mūsu apziņas un uztveres mehānismus, nākas daudz domāt par cilvēka “vienkāršo uzbūvi”. Ir nācies redzēt neskaitāmas izrādes, filmas, mākslas darbus, kas par šo “vienkāršo uzbūvi” runā saistībā ar cilvēka apziņas tumšo jeb dzīvniecisko pusi. Jos Houben talantīgajā, gudrajā un nebeidzami uzjautrinošajā performancē savukārt izpētes centrā ir smiekli kā cilvēka fiziskās un sociālās dabas fenomens, kas pastāv ārpus vecuma, nācijas vai sociālā statusa robežām. Visās valstīs skatītāji smejoties vienās un tajās pašās ainās, pilnīgi visās.

Komedianta veidota performance-lekcija, jaunā cirka izrādes, fiziskais, objektu, leļļu un dejas teātris, klaunādes – tas ir spektrs, kas veido Londonas Mime Festival programmu. Kā liecina festivāla nosaukums, tas radies kā pantomīmas festivāls (dibināts 1977. gadā), taču nu izaudzis līdz dažādu formu izrāžu ietveršanai, kuras vieno vizualitātes un ķermeņa kā galvenā nozīmes nesēja izmantojums, nevis dramatiskā teātra likumsakarības (dramatisks teksts, aktieris un loma... utt.). Kā sarunā uzsver laikraksta The Guardian kritiķe Lyn Garnder [1], šāda festivāla nozīme Lielbritānijas kontekstā ir nenovērtējama: tajā joprojām dominē tradicionāls teātris, kurā savukārt dominē Šekspīrs, kaut situācija pamazām mainās un par zināmu publikas un profesionāļu (gan mākslinieku, gan mākslas vērtētāju) atvērtību “svešādām” teātra formām, kādas prezentē arī Mime Festival, var runāt tikai apmēram pēdējo 10 gadu kontekstā. Neizbēgami nākas domāt par Latvijas situāciju: Londonas izmēri un finanšu resursi mākslām ir nesalīdzināmi ar Latvijas apstākļiem, tomēr ikvienā vietā, kur jaunas formas un organizatoriskas struktūras vēl tikai etablējas, ir līdzīgi priekšnosacījumi. Viens no galvenajiem ir visu iesaistīto pušu spēja novērtēt to potenciālu un kopīgi strādāt vienā virzienā: sākot no kultūras politiķiem, tad producentiem un menedžeriem, kas rada māksliniekiem iespējas un apstākļus savu darbu realizēt, līdz teātra “aprakstniekiem”, kuriem vienmēr pastāv izvēles iespēja, par ko rakstīt vispār un kam tā pievērst uzmanību, tāpat kā arī pastāv iespēja paklusēt (es, piemēram, esmu izvēlējusies nerakstīt par komerciālos nolūkos veidotām izrādēm, lai cik tās nebūtu veiksmīgas sava žanra ietvarosl; tām neapšaubāmi ir savas tiesības pastāvēt, taču savu skatītāju tās sasniegs caur mārketingu). Šī savstarpējā sadarbība starp producentiem-kuratoriem-māksliniekiem-kritiķiem un aizvien biežākā robežu saplūšana starp profesijām bija viena no centrālajām tēmām meistarklases dalībnieku diskusijās.

Tā nu Teritorija ir izvēlējusies sākt regulāri rakstīt par teātra notikumiem, kas nenonāk vai maz nonāk dienas mediju uzmanības lokā. Gatavojot recenziju aprakstus, ātri manījām, ka joprojām ir salīdzinoši maz vērtējumu par dažām mazo spēles telpu izrādēm repertuāru teātros, vēl mazāk par neatkarīgo teātru izrādēm vai atsevišķiem projektiem, savukārt bērnu izrādes bieži nesaņem it nekādu rezonansi publiskā telpā, īpaši, ja tās netiek spēlētas kādā no lielajiem teātriem. Jaunajā sadaļā “Teritorija skatās” sākotnēji atspoguļosim vērtējumu/iespaidu “īsviedokļa” formā, laika gaitā rubriku attīstot un piedāvājot vairākus viedokļus par izrādēm. Sāksim ar Pepiju Garzeķi Leļļu teātrī.

Postscriptum: aktuālās ziņas.

Šis raksts tapis vilcienā no Minhenes uz Ķelni, no vienas Alvja Hermaņa izrādes uz otru. Minhenes Kammerspiele spēlētais Ruf der Wildnis četrus mēnešus pēc pirmizrādes (2010.gada 8.oktobrī) piedzīvojis dažas transformācijas saistībā ar izrādē iesaistītajiem suņiem un joprojām atrodas teātra apmeklētāju uzmanības lokā, izpelnoties skaļus “bravo” saucienus. Taču uzmanību izrāde šonedēļ izpelnījās vēl citā veidā. Proti, vācu teātra portāls Nachtkritik.de izsludināja lasītāju/skatītāju aptauju par savas - alternatīvās - Theatertreffen programmas izveidošanu. Theatertreffen ir festivāls, kas ik gadu maijā notiek Berlīnē un kurā tiek izrādīti septiņu žūrijas locekļi izvēlētie “desmit gada ievērojamākie iestudējumi vācvalodīgajos teātros”. Portāla Nachtkritik.de veidotāji piedāvāja skatītājiem veikt savu desmit gada izrāžu izvēli, izvirzot skatītāju balsojumam 38 izrādes no Vācijas, Austrijas un Šveices, kas ir zināms rādītājs par izrādēm – īstā Theatertreffen kandidātēm (žūrijas izvēle tiks paziņota februāra vidū). Starp Nachtkritik.de izvēlētajām tika iekļauta arī Ruf der Wildnis, kā arī divas citas intendanta Johana Simonsa (Johan Simons) vadītā Minhenes Kammerspiele izrādes un viena izrāde no Ķelnes teātra. Tieši tur šovakar – 11.februārī - notika Ivana Gončarova (1812 – 1891) romāna Oblomovs inscenējuma pirmizrāde Hermaņa režijā un ar Gundaru Āboliņu galvenajā lomā. Trīs ar pusi stundu garā, viscaur detalizēti smalkā un saskanīgā izrāde ar izcilo Āboliņa Oblomovu nemitīgi liek svārstīties ambivalentās sajūtās starp nepatiku pret šo “mīklas pikuci”, kas savas dienas vada starp gultu un galdu un nespēj izvelties no sevis paša radītās putekļiem klātās apātijas, līdz cilvēcīgai – ne līdzcietībai, ne žēlumam! – sapratnei par sapni atmest it visu un dzīvot – bez rēķiniem un pienākumiem, mierā, ceriņu smaržā, priekā par vakariņām un vīna glāzi saulrietā. Par ko ir izrāde? Manuprāt, par savu vēlmju nesatikšanos ar savām iespējām tā nepārvaramā būra dēļ, ko sev pats esi radījis, un tam sekojošo traģisko nolemtību.

© Hermann und Clärchen Baus

Vairāk par pirmizrādes skatītāju atsaucīgi uzņemto izrādi lasiet nākamnedēļ Teritorijā, kad sagatavosim vācu kritiķu recenziju apskatu, kā arī Normunda Naumaņa kritikā Kultūras Dienā.