Dažas piezīmes par naudas un mākslas sakarībām

Lietotāju novērtējums: / 3
SliktākaisLabākais 

No 16. līdz 20. jūnijam Šveicē, Bāzelē notikusī Art Basel 2010  atkal pierādīja jau zināmo – tā ir lielākais, nozīmīgākais un šikākais ikgadējais mākslas tirgus pasaulē. Tajā piedalījās no 1100 pieteikumiem strikti atlasītas 300 renomētas galerijas no 37 valstīm (izņemot Latviju) un visiem kontinentiem. Prezentēti tika vairāk kā 2500 divdesmitā un divdesmitpirmā gs. mākslinieki. Pēc tirgus slēgšanas atklājās, ka Art Basel šais piecās dienās apmeklējis rekordliels skatītāju skaits – 62 500 galeristu, mākslinieku, kolekcionāru, investoru un, protams, arī vienkāršās tautas.

Tai skaitā arī es, kas šoreiz piederēju pie vienkāršās tautas priviliğētākās daļas – žurnālistiem. Saprotams, tādiem, kas izskraida paviljonus kopā ar naudīgo krējumu vēl pirms pūlis apgāzis kādu neaptverami dārgu alumīnija skulptūru vai ar slapju dikciju apspļaudījis mūsu visu lepnuma Rotko krāsainās meditācijas (te atšķirībā no muzejiem aiz tīri pragmātiskiem tirgus apsvērumiem grīdas nerotā aizlieguma līnijas un pārstresotas uzraudzes nekrīt krāgā). Jāatzīstas, ka biju patīkami satraukta par šo sānsoli, jo mana pēdējo gadu pieredze lielā mērā aprobežojas ar beznaudas stāvokli un Latvijas teātru peripetiju pārzināšanu. Un tajās, protams, nekā priecīga nav: vispārējais noskaņojums žēlīgs līdz apokaliptisks, īsts poētiskums un lidojums tikai JRT un kā aculiecinieki saka – Valmierā, bet visur citur kompromisi. Mazajās zālēs pa reizei kāds jauks gabals, taču parasti jauks tāpēc, ka par mazajām zālēm neviens suns neinteresējas.

Un jāsaka, kā ir, mākslas tirgus ir kaut kas patiešām priecīgi pacilājošs. Tu tā tipini pa gaismas pielijušiem gleznu koridoriem un tev, tā teikt, met pakaļ Pikaso, Bēkonu, Noldi, visādus nepazīstamus dīvaiņus, mazformātus un superformātus. Blakus pastaigājas tādi, kuru somiņās ir čeki uz kuriem jebkurā brīdī var tikt uzšņāpti 15 miljoni franku (brīvdomātāji franči domās vēl joprojām pretojas eiro). Tas paceļ spārnos vairāk kā jebkura izrāde – šī iespējamība, šis naudas un skaistuma tuvums, šis nebeidzamais mākslas un naudas flirts. Tas paceļ pāri ikdienišķām un personiskām problēmām un – badāc, tomēr reizē arī briesmīgi apgaismo… Viss redzamais nav vis tikai iespējamības mirāža un izrādīšanās vien – nē, šoreiz šeit tiek pirkts - reāli, daudz un par lielām naudām pirkts. Visur pasaulē valda krīze, valdības, ja vien spētu, likvidētu kultūras sektoru kā tādu un katru naudu prasošu mākslinieku atsevišķi, bet Bāzeli šturmē un atstāj te miljonus! Valstij mākslu nevajag, bet privātajiem vajag? Kāpēc viņi neinvestē zinātnē un progresā, mākslīgajā intelektā, kaut kamā racionālā? Nauda taču, kā zināms, it sevišķi tagad krīzes laikā jālaiž apritē, nevis jākar pie sienas! Protams, ka laba māksla vienmēr bijusi labs investīciju objekts, bet tas, ka vairums no 300 Art Basel galerijām pēkšņi vienā balsī apgalvo, ka visas viņu cerības pārtrumpotas, ka māksla iet uz urrā un dažas no galerijām jau pirmās dienas vakarā izpārdevušas visu savu pirmo “kārumu”, ir mazliet par daudz realitātes. Savā ziņā pasaules gals, kur visi atmetuši cerības uz progresu un tikai vairs pagātne ir investīciju vērta? Tā nu sāku atsvaidzināt savas zināšanas par mākslas tirgu.

Matemātika, kā apstiprinājās, ir gan apokaliptiska, gan reizē ļoti vienkārša. Tā kā turpat vai visas pasaules valstis dzīvo uz aizņēmumiem un visbiežāk tie ir tik lieli, ka skaidrs, ka ne bērni ne bērnu bērni tos nespēs atmaksāt, tad tām ir izdevīga globāla inflācija. Kreditētās valstis to necenšas apkarot, jo tieši inflācija tām atvieglina “atkreditēšanos”. Tātad naivitāti pie malas - globālā inflācija pastāv un tā arī pastāvēs nākotnē – līdz pat 5% tuvākajos gados . Tik daudz par valstisko sektoru. Bet, kas notiek ar privātajiem? Par normālajiem jau nav vērts muti dzesēt, bet ko dara tie, kam nauda līp pie zolēm? Ja naudai zūd vērtība, tad lietojami ir divi klasiski iekonservēšanas (sliktākajā gadījumā!) veidi.

Pirmais un mums Latvijā līdz mielēm izbaudīts veids ir investīcijas nekustamajos īpašumos. Taču šī veida pakaļrocība ir tā, ka nekustamais īpašums kā jau tā nosaukums vēstī nav kustināms un tā īpašniekam nav iespējas reağēt uz reğionālajiem un politiskajiem apstākļiem. Tātad, ja šķēlēm, lembergiem vai repšēm būtu iegādāts īpašums Grieķijā, tad patreiz tas būtu mazāk vērts kā maksas mazmājiņa Rīgas centrā, jo Grieķija tikko uzlika privātīpašumiem 15% t.s. speciālnodokļa – un tas neattiecas tikai uz nākotni vien, bet īpašniekiem jāmaksā šis nodoklis arī par pagājušajiem gadiem. Pavisam šķērmi tāda īpašuma īpašniekam jākļūst tad, kad šai gadījumā tā pati Grieķija vēl visam pa virsu nosaka oficiālu nekustamo īpašumu taksi – jebšu galējo īpašuma vērtību. Tātad ar šādu īpašumu jūs praktiski riskējat zaudēt savu naudu un tas labākajā gadījumā der tikai kā īslaicīgs spekulāciju objekts.

Otrs krietni drošāks investīciju veids ir pirmšķirīga māksla. Ideālā gadījumā gleznas un skulptūras. Ja šādā gadījumā izšķiršanās notiek par labu laikmetīgajai mākslai (kas tomēr pieejamāka nekā vecmeistaru darbi), tad būtu jāpieturas pie piecpadsmit, sešpadsmit nozīmīgākajiem māksliniekiem – tādiem kā Rihters (Richter), Polke, Bazelics (Baselitz) vai Vorhols (Warhol) un Džakometti (Giacometti). Pie šādiem māksliniekiem cena kāpj ne tikai konstanti un ar gadiem, bet arī dēļ nepārtrauktās inflācijas, kura veicina šādas mākslas investīcijas. Vai šķēles, lembergi un repšes šādas investīcijas ir veikuši, man nav zināms. Kā piemēru pievest varu tikai Abramoviču, kurš džinsos un džemperītī tērpies nopirka kādu duci darbu, tai skaitā arī Tomaša Libertinī (Tomáš Gabzdil Libertiny) dzīvo skulptūru "Nepanesamais vieglums” (Unbearable Lightness), kurā milzīgā stikla kubā simtiem bišu aizpilda tukšas šūnas sarkana vaska cilvēka figūrā, tādējādi it kā piepildot to ar saturu. Nopirka viņš šo figūru par 65 000 eiro. Atvainojos – viņš no savas puses iepildīja šai figūrā bez medus vēl 65 000 eiro. Labi, tas tā amizierim un ziņkāres apmierināšanai. Bet kas tad būtībā nosaka, kura mākslinieka darbi būs dzīvotspējīgi jeb rentabli? Muzeji! Tātad būtībā lielā mērā institūcijas, dažreiz valsts institūcijas. Kādā veidā, piemēram, Vorhols un visa modernā 20. gs. ASV māksla nonāca apritē? Pa lielai daļai caur to, ka 70jos, 80jos gados ASV valdība nolēma celt savu prestižu caur mākslu un iepirka tieši jaunos amerikāņu māksliniekus, tādā veidā gan tos finansiāli atbalstot, gan reizē diktējot mākslas tirgu. Tas jāsaprot tā, ka daudzi mākslinieki ir labi, bet daži ir labāki, jo uz viņiem tiek uzspiests kādas ietekmīgas institūcijas zīmogs “labs”, kurš savukārt padara mākslinieku īpaši rentabli labu. Taču gadījumā, ja pie zolēm līp nauda, bet nav tādas brīvas naudas kā Abramovičam un nav arī tādu zināšanu par globālo mākslas tirgu, tad attiecīgajai personai jāmet kauns pie malas un jāiemaisās vietējā politiskajā sfērā, kā to arī dara augstākminētā Latvijas finanšu elite. Tā nu tas ir Latvijas līmenī. Skumji un žēl eksprezidenta, kurš kā tāds donkihots tic neiespējamajam – droši vien tāpēc, ka pašam nav daudz vairāk ko investēt, kā vien sava āda.

Bet runājot par Latvijas formātu, jeb Latvijai piemērotu formātu, man nāk prātā kāda cita – šoreiz pavisam jauka mākslas un tirgus tendence, kas pat mazlietiņ sasaucas ar patreiz mūsu teātros notiekošo. Naudas mums maz un šī paša iemesla pēc lielo skatuvju izrādes komercializējas. Tur iestudēt ļauj tikai vairs tādiem, kas cieši apsola izpatikt skatītājam, nepārkāpt viņa gaumes, iztēles un pieraduma robežas. Bet par mazajām zālītēm neviens direktors īpaši neuztraucas, arī kritika ļoti bieži nē – dari, ko gribi. Nu tad tas arī ir tas vienīgais caurums teātra adatas acī, caur kuru vēl var mēğināt šodien līst. Jo mākslā, redz, noticis tā, ka sendienās kotējās tikai lielformāta gleznas, kuras varēja skaisti un reprezentabli izkārt uz daudzajām plašo piļu sienām. Šodienas tendence turpretī apsveic mazformāta zīmējumus un grafikas darbus, jo vispārējās šaurības apstākļos tos var labāk uzglabāt. Tos var vienkārši sastūķēt atvilknēs un mapēs. Piedevām tie ir daudz spontānāki un neprasa pārāk milzīgu līdzekļu piesaisti. Tie kļūst par aizvien iemīļotāku investīciju objektu, jo riska faktors šeit tiek "izkliedēts". "Riska faktoru izkliedēt" – vai tas neskan kā zelta formula? Zelta vidusceļš? Ar un bez ironijas? Atliek vien nopūsties un pareğot, ka mūsu teātrī pašreizējos apstākļos, savu "ticību" nemainot, izdzīvos vien pieticīgie mazformāta izmantotāji ar izkliedētu riska faktoru.

Adieu Bāzele, adieu čeki, adieu lielformāti…