Gaidot Maizingeru

Lietotāju novērtējums: / 7
SliktākaisLabākais 

Ja Dailes teātra Lielajā zālē es, kā jau tika atzīts iepriekšējā ierakstā, esmu bijis vien uz trim izrādēm, tad Mihaila Čehova Krievu drāmas teātrī līdz 27. maija vakaram vispār nebiju bijis. Tikai uz bērnu zīmējumu konkursa apbalvošanu, bet tas bija sen un neskaitās. Zinot, ka ar šo teātri uzsācis sadarbību viens no pašiem zināmākajiem mūsmāju teātra režisoriem Dž. Dž. Džilindžers, došanās uz Germana Grekova komēdiju Maizingers bija intriģējoša: ko tad Sava Ceļa Gājējs Džilindžers būs iespējis tik tradīcijām bagātā un neierastā vidē kā krievu drāma? Režisoram izdevies gaišs, nerātns un šībrīža vaidu laikiem pārsteidzoši mīlīgs iestudējums, kurā risinātas pašas vienkāršākās tēmas: kā lai tu, cilvēks, šai pasaulē esi laimīgs, kā lai uz mīlu gūsti pretmīlu, un ko iesākt ar pagātnes rēgiem, kuriem tik ļoti patīk likt par sevi manīt arī pēc vairākiem gadiem.

Ģēnijs ir pliks!

Lietotāju novērtējums: / 9
SliktākaisLabākais 

Artūrs Dīcis (Mocarts) un Artūrs Skrastiņš (Saljeri) Dailes teātra izrādē Amadejs Foto: KasJauns.lv

Dailes teātra Lielajā zālē esmu bijis tikai uz divām izrādēm: Vējš vītolos un Ludviga prodžekts. Diemžēl nīderlandiešu izcelsmes britu režisora Jana Villema van den Bosa iestudējums  Amadejs, kas balstīts uz Pītera Šēfera lugas (kuru autors 1983. gadā pārstrādāja kā scenāriju Miloša Formana  kostīmdrāmai ar tādu pašu nosaukumu) mani nepārliecināja, ka šo teātra kritiķim netīkamo biogrāfijas epizodi uz priekšdienām būtu vērts mainīt.  Šķiet, pār Dailes teātri lidinās kādi pagājības rēgi, kuri potenciāli saistošam materiālam (Šēfera lugai) neļauj atklāties pilnībā. Pat vairāk, uzmet tam štampainas aktiermeistarības (Skrastiņš) un pārprasta laikmetīguma (van den Boss) traipus. Artūrs Skrastiņš komponista Antonio Saljēri lomā pašā izrādes sākumā dod lielas cerības: komponista savecējušais tēls ir baiss, tajā redzamas atblāzmas no kādreizējās godības, nu tajā plaiksnī neprāts un bērnišķīgas, groteskas kaprīzes. Tomēr prieki par daudžšķautņaino tēlu nav ilgi. Drīz vien Artūrs Skrastiņš kļūst vienkārši pats par sevi, aktieriskās atraktivitātes  līmenī atkāpjoties līdz Beisika (tēls no Jāņa Streiča filmas Likteņdzirnas) atzīmei. Tiesa, viņš labi orientējas komiskās epizodēs, kurās spiests noklausīties kādu sev neparedzētu sarunu, tomēr Antonio Saljēri tiek padarīts par prastu nerru, kuru cik necik glābj viņa sarežģītā atriebības kāre pret uzlecošo ģēniju Mocartu, kurš ieradies Vīnē un tamdēļ rīvē galma komponistam kantes.

Vēlaties mandarīnu?

Lietotāju novērtējums: / 7
SliktākaisLabākais 

Līdz šim Džeroms Deivids Selindžers man neatvērās. Daudzreiz iesāku pazīstamāko rakstnieka darbu Uz kraujas rudzu laukā; ar viļņveidīgu sajūsmu (no kāpumiem uz kritumiem) lasīju arī ASV piecdesmito gadu nogales jaunatni portretējošo sacerējumu Frenija un Zūijs. Un tomēr vienmēr kāds po

sms ķēdē, kas sasaistītu mani ar autora ieceri, iztrūka. Nu tas ir atrasts un nostiprināts dubultā, un, šīs rindas, ik pa brīdim metu ilgpilnu skatu uz grāmatplauktu, lai atrastu apgāda Jumava noformēto zilo grāmatas muguriņu.  Tas notika, pateicoties Pētera Krilova iestudējumam Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē – Lūgšana resnajai tantei (Frenija un Zūijs).

Nepieciešamību pēc Selindžera šībrīža skatuves mākslā režisors noraksturojis precīzi un tieši.[i] Vienmēr ir īpaša bauda pārliecināties par agrāku periodu mākslas/kultūras produktu aktualitāti šodien, bieži gadās, ka tie uz mūsu problēmām un jautājumiem atbild vēl labāk, nekā laikabiedru paveiktais. Izrādes komanda ir panākusi perfektu konkrētā Zeitgeist materializāciju – nevienu brīdi uzbūvētajā pasaulē, kurā mīt Glāsu ģimene, nepaveras kāda šķirba vai sprauga, ielaižot trulo inscenējuma gaismu. Būtiski, ka respekts, kuru režisors izrādījis teksta autoram, ir visaugstākās pakāpes, garie dialogi atstāti pilnā apmērā, šķiet, aktieri pat brīdināti par sekām, ja atskanēs kāds improvizēts izteikums vai aizstājējvārds.

Man sāp

Lietotāju novērtējums: / 10
SliktākaisLabākais 

Baiba Broka, Sandra Zvīgule un Guna Zariņa izrādē Smagais metāls. Foto: Gints Mālderis

Tumsa. Vienīgais gaismas avots ir kaut kur augšā, nespodras, plikas gaismas kūlis iezīmē meitenes ķermeni, kurš sēž uz zemes. Pil ūdens, tas atbalsojas tālu, atstājot demitkārt lielāku skaņas nospiedumu kā brīdī, kad tas saskaras pats ar sevi, tikai lielākā krājumā. Viņa ir nomocījusies, nosmulējusies, sarāvusi ceļgalus pie krūtīm. Viņai sāp. Viņai ir tikai piecpadsmit. Taču šajos gados viņa ir izdzīvojusi daudz vairāk kā es savos divdesmit piecos. Rugeta ir galvenā varone Gundegas Repšes romānā Alvas kliedziens. Tas iedvesmojis režisori Inesi Mičuli, un pagājušajā nedēļā tika pirmizrādīts viņas režisētais Jaunā Rīgas teātra iestudējums Smagais metāls. Triju stundu ilgajā grāmatas skatuves versijā risināti notikumi triju draudzeņu, klasesbiedreņu starpā septiņdesmito gadu vidus Rīgas skolā.

Rugetas lomā – Guna Zariņa, viņas klasesbiedrenes spēlē Baiba Broka un Sandra Zvīgule. Māte, iebaidīta un klusa dievgosniņa, ir Janas Čivželes aveidojums, bargās skolotājas Kutuzovas lomā izcili darbojas Inga Alsiņa. Gan Rugetas pusaudzības draudzeni, no bērnunama nākušo pašpuicisko Izoldes, gan krievu literatūras skolotājas, gan pusaudžu kolonijas narkomānes ampluā apbrīnojamu aktrises darbu demonstrē Elita Kļaviņa.